Nākamreiz svīstot gaismai, akmeņu blāķis stiepās jau krietni pāri tīrelim, bet veseris joprojām ceļas un krila, tagad gan nevarigak un neritmiskāk, atšķeļot jaunus bluķus. Akmeņus bagātnieku pilīm un katedralēm par slavu Romai… Asais vējš auroja kalnos, plandīja meitenes apmetni. Viņa pacietīgi ka gotiņa čurnēja pie grēdas, sakrustojusi rokas klēpī, sāpīgu neizpratni acu skatiena. Džons, speķus zaudējis, bija pieplacis pie zemes, stingos pirkstus salicis ka lūgšana. Pāri tīrelim to visu no saviem namiņiem drūmi vēroja ciematnieki.
Un tad viss bija gala, upuris nests un pieņemts, akmeņkalejs gulēja ar seju pret zemi, piedzīvojis likteni, kam bija lemts ieiet leģendas. Bruņa kakla dzīsla pulsēja asinis, tas lāsmojot sūcas no kakla un deguna, augums liecās un raustijas, tuvodamies nebūtībai, un Džons, nevarīgi atspiezdamies uz plaukstām un ceļgaliem, rapas uz priekšu, apzinadamies, ka, nonākot līdz vīrietim, tas jau būs miris.
Kauliem sāpes brakšķot, viņš pieslejas kājās. Turpat, neredzošām acīm skatoties vīrā, sēdēja meitene, pati līdzīga kādam no akmeņu kaudzes bluķiem. Džona ena, karna un gara, stiepās viņa priekšā, šūpodamās guļas uz tīreļa zāles puduriem.
Brālis Džons lēni pagriezās, smadzenēs atkal kaut kas šalca un dunēja. Viņš pacēla augšup balo seju: tur vizēja savāda saule. Tā iedegās aizvien spožāk un spožāk — tas bija Visuma regs, prātam neaptverama milzu ripa vētras plosītajās debesis. Džons aizsmacis iekliedzas, pacēla rokas un ap ripu zilbiga mirdza izliecās perļains loks. Tad vēl un vēl viens. Tie piepildīja debesis, klusinātiem pērkoniem dārdot; aptvēra tas spivi un salti ka ledus, un to diametri savienojas un kļuva par milzīgu, sudrabā liesmojošu krustu. Punktos, kur līni jas šķēla cita citu, staroja jaunas saules, un tadas iedegas vēl un vēl un pārklāja visu debesjumu, un Džons tagad pavisam skaidri redzēja, ka lejup un augšup kāpj mirdzoši eņģeļu pulki. No tiem brāzmoja saldas skaņas, to varenie viļņi pauda līksmi, kas šķila ka zobens icduramies nogurušajās smadzenes. Viņš atkal neprātīgi iekliedzās, grīļīga, ļodzīgāgaita skriešus metās uz priekšu, un aiz. viņa muguras klupdama krizdama sekoja milzīgā ena. Tīreli izbrazas ļaudis; un tad aizjoņoja atpakaļ projām no Džona ka no viduspunkta pa ciemata ielām, klauvēdami pie namu logu aizvirtņiem un vēstīdami notikušo, un vārdi skrēja atrak par viņu kājām un drīz vien jau žiglāk par visžiglāko zirgu: proti, ka ap brāli Džonu atvērušās debesis visa sava slavā un varenībā. Vēstis pletās plašuma, pieaugdamas pašas no sava spēka, līdz nebija šaubu, ka pats Dievs ar savu skaidro skatienu noraudzījies lejup no zilga debesu loka.
To dzirdēja arī karavīri — gan Gouldenkepā, gan Veimauta, gan Vula, kas vientuļa slējās tīreļa vidu; klaudzošie telegrāfi aiznesa vēstis pa visu nemieru sabangoto zemi. Lidoja prasības pēc karaspēka pastiprinājumiem, patronām un pulvera, kavaleristu vienībām, milzu lielgabaliem. Atsaucas gan Dērnovērija, gan Vcimauta, gan Pula, taču semaforu torņos izcēlās vētra, un tie lūza ka tievi žagari. Pusdienlaikā līnijas bija apklusušas, arī pats Gouldenkeps pārvērties par salauztu baļķu grēdu. Garnizona komandieris bija sapulcinājis kājnieku vadu un divus jātnieku eskadronus un pārstaigāja ar tiem zemi, velti cerēdams apdzēst dumpi, pirms izšāvušās liesmas. Puli būtu spējis savaldīt tikai viens vienīgs virs, un viens vienīgs vīrs būtu spējis vest to arī kauja; tas bija brālis Džons. Sa vai ta, šoreiz brālim Džonam vajadzēja pazust.
Oreols apdzisa, tomēr joprojām ļaudis pulkiem nāca pāri tīrelim, ar pulcm dabujuši pāri kalniem savus ralus un divričus, un centas Džonu sadzīt roka, kaut arī bija jāstieg dubļainajos ceļos. Daži nāca pie viņa ar naudu un drebcm, pārtiku, piedāvāja piemītnes un ātrus zirgus. Gili lūdza, lai viņš beg, brīdināja no kareivjiem, kas siro apkart, lai viņu nogalinātu, taču Džonam galva jopro jām dunēja troksnis, kas traucēja dzirdi, un neīsta saule, kas dedzinaja viņa smadzenes, beidzot nolaupīja pēdējo sapratu. Tomēr, viņam klīstot pa tīreli, pagriezušam seju pret vēju, kas nāca no dienvidiem, aizmugurē pulcējās aizvien lielāks noskrandušo, bet kareivīgo ļaužu pulks. Daži atnesa ieročus, citi dakšas un sirpjus vai izkaptis, un pat četrus simtus muskešu, kas bija atradušas paslēptas salmu vīkšķos. Dziedādami, joprojām sekodami Džonam, viņi aizgaja līdz jūrai, vieni zirga mugurā, otri kājām — pa Kimeridžas stāvajiem ceļiem nokāpjot leja līdz līča ieliekumam un tā vētras kultajiem, tumšajiem, mežonīgajiem ūdeņiem. Tur viņi beidzot saduras ar Gouldenkepa karaspēka vienībām. Zilās tonnās ģerbtie kareivji uzbruka, taču ļaužu bija pārāk daudz. Uzbrukuma signāls, cilvēki izklīst, kāds nogāzts zeme, samīdīts un ievainots; kliedzieni, ko aiznes vējš, zale plandas kaut kas sarkans, kāds zirgs bez jātnieka skrien, piķu sadurstīts, asinīm nopludis… Pāvesta piekritēji atkāpās, sekoja ļaužu kolonnai tikko musketes šāvienā atstatumā, bliezdami no sāniem, lai mēģinātu pagriezt gājiena galvgaļu…
Brālis Džons sadursmei nepievērsa uzmanību; varbūt viņš to nemaz neredzēja. Patlaban, sēžot seglos, viņš sajūta, ka viņu uz priekšu dzen galva dzirdamās balsis un trokšņi. Tā viņš nonāca līdz klints malai. Leja bija redzams mežonīgs, balts ūdens klajš, kas vēlās līdz apvārsnim un tam pari. Tie nebija milzu viļņi, tā bija viesuļvētra; cilvēks varēja pret tas sakulto juru atspiest muguru ka pret sienu. Pa dažiem desmitiem noteku klintis ūdens iešļacās līci, taču vējš šīs straumes satvēra, aizturēja un visu atsvieda atpakaļ krastmala, tā ka tas uzvirpuļoja lokos un tad atkrita tur izveidotajos ezeriņos. Klints mala Džons pievilka zirgam grožus, tā ka tas saslejas pakaļkājās, krēpēm plīvojot vējā. Brālis Džons pacēla rokas, aicinādams ļaudis sanākt kopa, un tie arī paklausīja, lai dzirdētu, ko viņš teiks; tie bija melnīgsnēji lauku ļaudis, ģerbušies vilnas jakas, ar cepurēm galvā un zābakiem kajas, drūmas sievietes, cieši aptinušas šalles ap kakliem, tumšmatainas Dorsetas meitenes, ar spēcīgām kājām gaišzilās garajās bikses. Gabaliņu attalak pa kreisi stumdijās un grūstījās jātnieki, šava, karabines iespieduši plecos, baltie šāvienu mutuliši acumirklī izgaisa. Kāda lode nosanēja par Džona galvu, otra sadragāja kajas pēdu meitenei, kas stāvēja pūļa mala. Pūlis draudīgi pagriežas atpakaļ. Jātnieki atkāpās. Tuvojās lielgabals, to vilka Lalvērtas baraku muļi, taču, kamēr tas vēl nebija atbraucis, kapteinis saprata, ka ir bezspēcīgs: mest saujiņu karavīru šaja puli nozīmētu lemt viņus nāvei. Lielgabals vēl ir vairāku jūdžu attālumā, ārā, tīreli, viri mokās, stumjot smago ieroci, četrstūrainās kastes ar munīciju kratas aizmugurē, un tam seko kājnieku kolonna. Taču jātnieku nav, tos nebija sadabujuši; trūka laika…
Virs brāļa Džona galvas meta lokus kaijas. Viņš atkal un atkal pacēla rokas, il ka aicinādams putnus tuvāk, lulz lielas lidones palika ar izplestiem spārniem nekustīgi karājamies tikko sešas pēdas viņam virs galvas. Pūlis apklusa, un viņš saka runāt.