— Dorsetas ļaudis… zvejnieki, zemnieki un jus, marmora cirtēji un akmeņkaļi, kas iegūstat no kalniem šos senos dārgumus… tāpat jūs, laumas, Tīreļa Ļaudis, un jus, Aizlaiku bulnes, kas pārvietojaties uz vēja spārniem, klausieties manus vārdus un atcerieties! Lai tie iespiežas atmiņa uz. visu mūžu, lai iespiežas atmiņa uz laiku laikiem, uz gadu gadiem, lai tie ir dzirdami pie katra pavārda… — Vārdi aizskanēja spalgi un skaļi, vējš tos iznēsāja pa apkarini, un pal ievainotas meitenes vaidi apklusa, un viņa gulēja, atbalstīta pret savu draugu ceļgaliem, pulēdamas sadzirdēt. Džons stāstīja ļaudīm par viņiem pašiem, par viņu ticību un darbu, viņu vientulīgo cīņu ar akmeņiem, klintīm un neauglīgu zemi, par izdzīvošanu, par vareno Baznīcu, kas tur zemi aiz. rīkles, aizžņaugdama elpu savas brokātā ieģērbtas rokas dure. Viņa smadzenes joprojām duca un dega, viņš stāstīja par lielo Pārmaiņu, kas naks un aizslaueīs projām tumsu, postu un sāpes, ievedot viņus beidzot Zelta laikmeta. Viņš skaidri redzot pāri sev slejamies kalnus, jaunā laika celtnes, fabrikas un slimnīcas, spēkstacijas un laboratorijas. Viņš redzot mašīnas, kas lido pāri pasaulei vai līdzīgi gaisa burhulišiem tik tikko skarjūru. Viņš redzot brīnumus, savaldītu zibeni un parasta gaisa nepakļāvīgos vi ļņus, kurus piespiež runāt un dziedat. — Tas viss pienāks, tas viss un vēl daudz vairāk. Iecietības laikmets, saprata, cilvēcības laikmets, kad visi redzes, kada cieņa piemīt cilvēka dvēselei. Bet, — viņš skaļi iekliedzās, un nu balss aizlūza, pazuda trakajos vēja auros, — bet uz. zināmu laiku man jus jāatstāj… jāiet tas ceļš, ko man norādījis Dievs, kas savā viediba domāja, ka es esmu piemērots, lai Viņš mani… visnecienīgāko no Saviem ļaudīm… padarītu par… Savu ieroci un Savas gudrības paudēju. Jo Viņš deva man zīmi, un ši zīme dega debesīs, un man tagad tai jāseko un jāpaklausa…
Pūlis sakustējās, atskanēja runas, sakuma klusākās, tad skaļākas, līdz beidzot tas skaļumā pārspēja vēju. Simtiem balsu sauca: — Kuri)'… Kurp… — Džons pagriežas un, muka apģērba piedurknei plīvojot ap roku, norādīja uz dzirkstošo jūras klajumu.
Uz Romu… — Vārdi aizskanēja pāri ļaudīm. — Pie visu mušu pasaulīgā tēva… nesatricināmās Klints, pie Petera troņa sargātāja… pie Kristus iecelta, pie tā Kunga Vietnieka zemes virsu… lai izlūgtos no viņa gudrību un sapratni, žēlastību un līdzjūtību, dāvanas, ko Viņš sava bezgalīgajā devībā piešķīra… to es izlūgšos Kristus vārdā — tā Kristus, kura gods šai zemē pārāk bieži top aptraipīts…
Viņš runāja vēl kaut ko, taču puļa saceltaja troksnī vārdi vairs nebija dzirdami. Tomēr teiktais vēja ātrumā līdz pašiem talak stāvošajiem cilvēkiem aiznesa vēsti, ka notikšot brīnums. Džons došoties uz Romu, viņš lidošot; ne, parādīšoties zīme, viņš iešot kājām pāri ūdenim. Viņš pavēlēšot viļņiem… Saprātīgākie gan, kaut arī sajūsmas pārņemti, sauca pcc laivas, un tad pēkšņi skaļi iekliedzas sieviete, balsij pārskanot visu pārējo saucienus: —TedĀrmstrong… Dod viņam savējo…
Virs, kam tas bija domāts, nikni savēcināja rokas — Mieru, sieva, tas ir viss, kas man pieder… — Taču iebildi neuzklausīja, pūlis varena kustība pietrūkās kājās un aizrāva Džonu ar viņa sekotājiem lejup pa klinšaino taku cauri vēja šalcošajiem irbulcņu un kazenāju krūmiem, kuri auga gar juru. Kareivjiem, kas to visu vēroja, likās, itin ka ļaudis izstieptu rokas pret ūdeni. Viri, slīdēdami un krizdami dubļos, aizvilka laivu līdz steķiem un nolaida ūdeni. tā cēlas un šūpojas no viļņa uz vilni, nu jau airi bija ielikti dullos, un Džons ieklupa iekšā. Meitenes uzrāpās uz pludmale uzstādītājiem un virvēm sasaistītajiem omāru murdiem, tad uzrausās atpakaļ uz klintīm, kur avotiņi plūda uz juru, bet vējš tos grieza atpakaļ. Laiva, atraisīta no steķiem, saka stipri griezties pa spirāli, tā ka reizēm kļuva redzams dibens, taču, kad vējš ieklupa bura, gaita izlīdzinājās un laiva devās uz pirmā sēkļa baltajiem putu mutuļiem. Līča abas pusēs stiepās platas kūdras strēlēs, zem žilbajām debesim lās izskatījas pēc melnas dzelzs. Priekšā jūdzēm tālu pletās selga, kur ūdeņi putodami lējās iekšā pāri pasaules malai. Skatītāji, pielikuši plaukstu pie pieres par acīm, lai ncapžilbtu. redzēja, ka ķīlis paceļas pretī varenam vilnim un tad iegrimst sāniski zemu ieplaka. Pārpludinātā, laiva tomēr atkal un atkal uznira augšā, izskatīdamās arvien mazāka un saraudamas līdz sīkam, tumšam plankumam zem spožajām debesīm. I Jn atkal tā slīdēja arvien talak rūgstošajās, rēcošajas jūras bangās, līdz nogurušās acis, samiegtas pret vēju, saka asarot un nespēja vairs sekot laivas gailai pretī okeāna klaja kūleņiem.
Kareivji atvilka milzīgo lielgabalu līdz rietumpuses zemesragam, pielādēja ar pulveri un kartečām, un, sabiezējot krēslai, šāviņš, draudīgi rēkdams, parlidoja pāri klintīm un aizšāvās lejup uz plašo ūdens klaju, taču liedaga nebi ja kam draudēt; viss ļaužu pulks aizgājis. Ietinušies biezajos šineļos, tupēdami ar mugurām pret vē ju lielgabala ledaini aukstas dzelzs aizvēni, kareivji palika sava posteni līdz ritam. Viesuļvētra, pamazam rimdama, beidzot pieklusa pavisam.
Un viļņi, joprojām mutuļodami, šļakstījas pret kadas laivas apgāzto ķīli, maigi skubinādami to doties atpakaļ uz cietzemi.
Ceturta tūre LORDI UN LĒDIJAS
Cilvēku pulciņam, kas bija sanācis ap gultu, piemita kaut kas no žanra gleznas skulpturālā miera. Vienīga lampa, no masīvajām griestu si jām nokarādamas pār viņu galvām, asi un reljefi iezīmēja sejas salīdzinājumā ar nāves bālumu slimnieka vaigā, zem kura bija paklats tēva I klvārda violetās stolas gals. Audums pletās starp viņiem ka ticības karogs. Veca vīra acis nemierīgi slīdēja no viena priekšmeta pie cita, rokas plucināja palagu un segu, elpa bija saraustīta un acīmredzot darīja sāpes.
Patālāk no ši pulciņa pie loga, kura ietvars līdz ar maijmeneša zilgo mijkrēsli aiz tā it ka veidoja citas gleznas fonu, sedeja meitene. Viņas garie, tumši blondie mati pakausī bija saņemti mezgla, no kura viena cirta atrīsusi gulās uz pleca. Kad meitene pagrieza galvu, cirta pieskaras vaigam; sēdētāja nepacietīgi pabīdīja to sānis un palūkojās lejup, uz garajām nojumēm, kur patlaban dunēdama un rībēdama iegriezās kada novēlojusies lokomobile ar platformu, lai ievirzītos stāvvietā. No turienes caur logu ielidoja kāds smārds. Margaritai likās, ka viņa īsu bridi samana, ka seja iesitas tvaika katla karstums un mīlīgajam maija vakara gaisam piejaucas metāla milzeņa elpa. Juzdamās vainīga, viņa no jauna pievērsa skatienu istabai. Prāts mulsi uztvēra tikai atsevišķus fragmentus no priestera latiņu valodā nodārdinātajiem vārdiem:
— Es izdzenu tevi, zemiskais ļaunais gars, mūsu ienaidnieka iemiesojums… Jēzus Kristus vārdā… ej āra un atstāj šo Dieva radījumu…
Meitene nolaida sakrustotos pirkstus klēpi, saspiezdama tos, lai justu, ka locītavās kauliņi trinas cits pret citu, un pievēra plakstus. Holandiešu lampa, kas nokarājas no griestiem, viegli sašūpojas, liesma noplivinājās un saka mirgot. Vēja nebija.
Tevs Edvārds apklusa un mēmi pacēla galvu, vērdamies uz lampu. Liesma beidza plīvot un dega atkal spoža un gara. Lūkodamās uz. gultu, klusi iešņukstējās veca Sara, Tims Streindžs pasticpas uz priekšu un sažņaudza viņas roku.
— Tev to pavēl Viņš, kas reiz pavēlēja izgrūst tevi no debesu augstumiem zemes dziļumos. Tev pavel Viņš, kas ir valdnieks pār jūrām, veļiem un vētrām… Tāpēc klausies un trīci bailēs, ak Sātan, ticības ienaidniek un cilvēku cilts mdej…