Leja atkal paklusi ieklaudzējās lokomobile. Margarita negribīgi pagriezās atpakaļ. Dīvaini, ka jau eļļaina tērauda skaņa vien spēja uzburt veselu tēlu spietu. Vasaras ceļus — baltpelēkās lentes, kas aizvijas tumsā, vēl siltas no saules svelmes. Tām pāri lidinās pūces un sikspārņi; gaisa duc pirmie kukaiņi, knābādami ko ēdamu, čiepst putni; zale līdz ceļgaliem, bieza ka melns samts klājas mēnessgaisma; augsti, mežonīgi sakuplojuši dzīvžogi pludina rcibigas maija smaržas, kas liek asinīm atrak ritēt dzīslās. Margaritu parņēma nepārvaramas ilgas pazust no šis istabas un mājas, skricl un dejot, valstīties zāle. līdz zvaigznes pār galvu saplūst skrejošu dzirksteļu virtenē.
Viņa norija kakla sakāpušo kamolu un, neko nedomājot, neapzināti parmeta krustu. Tēvs Edvārds bija viņu ļoti bargi brīdinājis pret visām šādām vieglprātīgām domam, jebkādu saņsoli. kas varētu vēstīt, ka meiteni atkal pārņēmusi kāda valdonīga un atriebīga iegriba. — «Jo bērnam», — priesteris bija svinīgi brīdinājis, citēdams t'on Bergera «Enliiridiju», — « tādas noskaņas var piezagties maiga izskatā, bet velak atstāt aiz. sevis sāpes un bezcerību, viest nemieru dvēsele un apmiglot prātus…»
Tēva Edvārda deniņos pulsēja dzīsliņa. Margarita iekoda lupa. Viņa apzinājās, ka tagad būtu jāpieiet pie priestera, jāapvieno savu lugšanu spēks ar viņējo, tomēr nespēja pakustēties. Kaut kas viņu atturēja, Tas Pats, kas saistīja meli grēksūdzēs laika un neļāva tuvoties biktskreslam. Tagad likās (ja tas vispār bija iespējams) ka gara telpa ir dīvaini slīpa, savādi izlocījusies, ka sienas vairs nesavienojas cita ar citu, grīda liecas un viļņojas, tā norādot, ka pastāv pratam neaptveramas dimensijas. Tāpat šķita, ka nelielais attālums, kas šķir viņu no ļaužu pulciņa pie gultas, pārvērties par bezdibeni un viņa pārgājusi tam pāri un nokļuvusi uz citas planētas.
Aizkaitinata par tādu iedomu, viņa papurināja galvu, taču nekās nemainījās. Mirkli viņa jutas ka noreibuši no šūpošanas nebūtība, no murgainajam bailēm, ka nokritis. Tad istaba nostājās jaunajās dimensijās, augšupkustibu tagad skaidri norādīja divi dažadi virzieni. Lampa, kas joprojām nokarājās no griestiem, itin ka liecas uz viņas pusi, bet logs viņas aizmugure sveras projām. Viņa jutās ta, it ka smaktu nost, un atri un dziļi ievilka elpu, un atkal atgriezās elles kārdinājumi, smaržas un tēli, kas mierināja un ieaijāja. Līksmākā dzīves laika muskusa smarža un tvanīgais smārds, kas ceļas no tikko uzartas zemes, kur sej graudus un visu citu, kas dod augļus par spīti Mātes Baznīcas liegumam… Viņai gribējās iekliegties, ieķerties priestera dranas un izlūgties piedošanu, teikt viņam, lai beidz savus kumēdiņus, jo vaina un ļaunums slēpjas vienīgi viņa, Margarita. Viņa tiešām mēģināja izgrūst kadu skaņu un domāja, ka ir to darījusi, tomēr kaut kas dziļi sirdī apgalvoja, ka lūpas nav pavērušas. Viņa joprojām redzēja tēvu Edvārdu ka caur tumšu stiklu, redzēja priestera roku nolaižamies un paceļamies, metot neskaitāmas reizes krusta zīmi; viņa saklausīja tēva Edvārda balsi joprojām maļam ka dzirnakmeni, taču pali atradās miljoniem judžu atstatumā zvaigžņu saltajā zaiga vai arī pie kapukalnu ugunskuriem, kur uz bridi iegriezušies palūkoties Senie Gari. Viņa neskaidri saklausīja, ka dima un dārdi galva pieaug speķa, un tad pēkšņi un baismi uzplandīja logu aizkari. Lampas liesma kļuva sarkanīga un galu gala nodzisa.
Tāpēc pakļaujies ; pakļaujies nevis man, bet Kristus izredzētajam kalpam, kas pakļāvis tevi vlņa
krustam. Bīsties viņa dusmu…
Nu visu lelpu piepildīja pērkona duna. Margarila iekrita tumsā.
Tumsa skaļi un skaidri atskanēja balss:
— Margarita!
— Margarita!
Balss uz. mirkli apklusa, bet tad iesaucas: — Esi tik laipna un lultt nac šurp…
Balsi varēja izlikties nedzirdam, līdz sekoja bargs rīkojums: — Margarila Belinda Streindža, tā ka tu tūdaļ naktu šurp!… —Tādu nesaprotamu otrā vārda pieminēšanu gan nedrīkst atstat bez. ievērības. Tas nozīmētu uzprasīties pēc pēriena un pēc gulētiešanas palikt bez. vakariņām, un tādā jauka vasaras vakara tas būtu briesmīgi.
Maza meitenīte pastiepās pirkstgalos un ieķeras ar pirksteļiem galda mala. Taukaini spīdīga virsma atradas apmēram collu virs viņas snīpja, koka bija saskatāms krāšņs stiegrojums, tik noslēpumains, cik noslēpumainas pieaugušo lietas mēdz būt. —Tēvoci Džes, ko tu īsti dari?
Tēvocis nolika rakstāmo, izlaida pirkstus caur biezajiem matiem, kas vēl gan bija melni, bet deniņos nosirmojuši. Viņš uzbīdīja metāla ietvara saturētos briļļu stiklus augšup uz virsdeguni. — Laikam jau taisu naudu… — viņš par atbildi norūca. Neviens nebulu varējis pateikt, vai viņš smaida vai ne.
Margarita pasleja augšup degunteli, mazu ka poga. — Pc—e! — Nauda bija nesaprotama padarīšana. Vārds galva ieguva apveidu: nauda bija liela un bruņa ka virsgrāmatas, ar kuram darbojas tēvocis. Kaut kas tāls un neinteresants, bet mazliet baigs. — Pe—e… — Netīrie pirksteļi joprojām žņaudza galda malu. — Vai tu taisi daudz, naudas?
— Man domāt, kāds bišķītis jau būs… — Džesijs atkal bija pievērsies darbam. IJz bieza kremkrasas papīra, pa pusei ar duri aizsegtas, rindojas glīti rakstītu skait ļu virknes. Margarita piešķieba galvu, pūlēdamās ieskatīties tēvoča seja un alkal uzraukdama degunu. Šis paņēmiens tikai nesen bija apgūts, un viņa ar to lepojās. — Vai es tev traucēju? — viņa pēkšņi noprasīja.
Džesijs, paturēdams skaitļus galva, atteica:
— Ne, meitēn…
— Sara teic, ka es traucējot. Nu ko ta' tu īsti dari?
— Taisu naudu, — viņš pacietīgi atkārtoja.
— Kāpēc tev tik daudz, vajag?
Druknais virs, muti pavēris, dilbus pa pusei pacēlis, palika vaļēju muti; tas izskatījās jocīgi. Viņš stīvi veras zemajos griestos, kopēja summa izgaisa no prata. Tad viņš pagriezās un uztupinaja bērnu uz. ceļgala. Un atkal pa-
vīpsnaja.
Kāpēc? Nu redzi, mazo skuķen… Es patlaban tā laga nevaru pateikt.
Margarita sēdēja vērodama un, pieri viegli saraukusi un izstiepusi tuklas kājeles, ostīja tēvoča tabakas smārdu. Uz ceļgaliem pamatīgas kreveles, biksīšu dibens melns: viņa kopa ar Neviļu Sardžentsonu augļu darza aiz noliktavām no kastēm un vecām tērauda sliedēm bija sameistarojuši slidkalniņu. Depo priekšstrādnieks bija bērniem nolicis sliedes ta, ka varēja pa tām braukt, lai uz kādu laiku no mazajiem būtu miers. Mūžīgi bērni klīda pa nojumēm un, kad vīri atmuguriski vadīja lielas dzelzs milzenes arā, viņiem par postu maisījās pa kajam.
Man domāt… — Džesijs iesaka, bet atkal aprāvās, padomaja un iesmejas. — Nu, lai es kādā jauka diena varētu tai vietā, kur agrāk stāvēja desmit mārciņas, nolikt simt tukstošus. Tikai to tu vēl nesaproti. — Viņš viegli pabužinaja mazajai matus, raukdams pieri par to šķipsnu, kas agrāk bija izskatījusies dzeltena, bet nu salipusi ar mašīneļļu. — Atkal esi bijusi nojumes? Nu gan Sara tev sados sukas, to es tev varu apzvērēt…
— Neiešu pie Saras! Palikšu pie tevis. — Bērns atraisi jas vaļā, pastiepa roku pēc gumijas zīmoga, uzplakšķinaja to uz dzešlapas un pēc tam, neatrodot nevienu citu sasmērējamu virsmu, apzīmogoja tēvoča delnas virspusi. Uz brūni iedegušās, sagrumbojušas adas parādījās neskaidrs, gaiši zils vārdu vijums: Streindžs un Dēli, kravu pārvadātāji, Dorsetā…
— Margarita Belinda Streindža!…
Džesijs nocēla mazo uz grīdas un, pirms viņa aizskrēja, smiedamies notīrīja no bikšdibena zemes.
Šī epizode bija iespiedusies Margaritai atmiņa, tas bija viens no tiem atsevišķiem, no bērnības prata palikušajiem mirkļiem, kas šķiet paglabāti apziņa, lai nekād neaizmirstos. Viņai tuvu pieliekusies tēvoča grumbaina, barga seja ar zilgani noskūto zodu; saulstari gulstas par galdu, .Sara viņu sauc, un viņa piespiež zīmogu armasīvo, melno rokturi un mazo misiņa kniediti, kura noradīja, kādā virziena zīmogs spiežot turams. Tādi mirkļi patiešām bija reti, jo Džesijs nebija no runīgajiem. Brāļameita uzsauca viņam arlabunakti velak, stāvēdama pie sava loga un noskatīdamas, ka tēvocis iziet no mājas, svārkus uzmetis plecos, lai dotos iedzert kopā ar saviem vīriem Kravas pārvadatāju brālībās krodziņa — tas atradas netālu šai paša iela. Tomēr tam bridi viņš jau bija pārmainījies un par atbildi tikai gandrīz nemanāmi izlieca uzaugšu lupu kakliņus un kaut ko norūca, ka mēdza atsveicināties arī no visiem citiem. Tad viņš aizcirta durvis un, zābakiem čīkstot un klabot, aizlumpačoja pāri depo laukumam.