Stipras rokas viņu pacēla — viņa taču nespēja vien sagaidīt, kad varēs paraut virvi, kura pamodinas barela skaļo, dobjo balsi; citi bērni drūzmējās, platām acīm aplūkodami riteņus un smiedamies, līdz Džesijs klaigādams atbīdīja mazas meitenes atpakaļ un parāva uz priekšu reversa sviru un regulētāju, un viņi abi devas ceļa, vārstiem un šļucem klaudzot un lielai tvaika strūklai paceļoties no dūmeņa. Margarita turējās pie buksēšanas sazobes, lūkodamas atpakaļ un mādama ar roku, skolai paliekot arvien tālāk aizmugurē un pazūdot aiz ceļa likumiem, līdz tā pagaisa no skatiena pavisam un aizmirsās uz veselām trim garam nedēļām. Tēvocis velak bieži brauca pēc viņas vai lika kādam no saviem vīriem apmest likumu un viņu atvest. Ja brauca viņš pats, tad vienmēr ar Lēdiju, veco barelu, kas joprojām bija viņa lokomobiļu parka lepnums, un Margarita mēdza gari un plaši lielīties savām draudzenēm un skolotajam, ka mašīna nosaukta viņas vārda: tas esot viņas spēciālbraucamais. Džesijstad dažreiz smejas, pabužinaja meitēnam matus un noteica, ka dzīve daudz kas dīvaini pārvēršoties. Jo meitenes mātes vārds arī bija Margarita, viņas tēvs pie Portlcndas ceļa bija turējis krogu un pēc nāves nelika atstājis vietu, kur meita varētu dzīvot, un viņa bija ar prieku izgājusi par sievu pie daudz jaunaka vīrieša. Taču Timām Streindžam tas bija maksājis darbu un dzimto māju… Tomēr sievietei šada dzīve ar parastu kravas parvadataju drīz bija apnikusi, un pēc diviem gadiem viņa aizmukusi ar milorda Perbeka menestrelu, un Tinis atbraucis ar savu sikaliņu atpakaļ, Džesijs paklusam ilgi bija smejies un pārrakstījis uz Tima vārda pusi sava uzņēmuma. Tomēr tas bija noticis sen, pirms Margarita izaugusi par tik lielu meiteni, kas spētu to atcercties.
Šis tas, kas notika velak, bija viņai vēl spilgta atmiņā — proti, citas dīvainā un untumaina tēvoča rakstura šķautnes. Viņa atcerejas, ka reiz bija aizskrējusi pie viņa ar gliemežvākiem roka un teikusi, lai paklausas, ka tur iekšā šalc viļņi. Viņš bija pārtraucis savu nebeidzamo naudas taisīšanas darbu, aizvedis Margaritu tālu kalnos, uzgājis kadas akmeņlauztuves, izkalis ārā sensenu akmeni un sacī jis, lai pieliekot to tapai pie auss, un Margarita dzirdējusi to pašu skaņu, un tēvocis viņai teicis, ka tā esot skaņa, ko radot gadi, visi tie garie gadu miljoni, kas ieslegti iekšā akmenī un dūcot, gribēdami liki brīvība. Margarita ilgi pēc tam glabāja akmeni, un, kad bija Pagājis krietns laiks un viņa saka apzināties, ka čuksti un dziesmas skaņas ir tikai viņas asinsrites atbalsis, arī tad viņa klausījās tāpat, jo lapat dzirdēja senas, pazīstamās skaņas.
Veidodams firmu, Džesijs bija krietni novecojis; te bija vainīgs ne tikai darbs, bet arī kāds tvaika mehānisms, kas sprāgstot bija noplēsis pusi no viņa muguras adas, pirms viņš paspēja atrauties atpakaļ. No vīriem, kas izmantoja lokomobiles, tas šad tad prasī ja savu daļu. Džesijs bija Pārāk ātri piecelies no slimības gultas un, mēģinādams viens pats aizgādāt akmeņu kravu uz. Londini ju, uz platformas zaudējis samaņu. Margarita toreiz bija izstīdzējis trīspadsmit gadu vecs skuķis garām kājām un rokām, nelieliem plaukstošu krušu galiņiem zem kleitas. Viņa bija čakli rūpējusies par tēvoci, sēdējusi garos, klusos vasaras brīvdienu vakaros, lasīdama viņam priekšā, kamēr tēvocis, sagrumbojis pieri, gulējis, skatījies griestos un domājis Dievs vien zina, ko. Tomēr, atkal parlckusi pāri laikam, viņa šobrīd ieraudzīja tēvoci pilnīgi pārmainījušos, viņš šķita vecs vīrs, kas guļ gulta, sviedriem klāts, dzeltens, un gaida navi, un priesteris vēcina par viņu savas karnas rokas. Telpa ož pēc vīraka, un Dieva kalps runā savu runājamo.
Kritiens beidzās. Margarita ka apreibusi palūkojās apkart, viņa bija mirkli pārdzīvojusi daudzus gadus, bet telpa nemaz nebija mainījusies. Viņas tēvs izmocītu seju, nokāris galvu lampas gaismā, vecā, druknā Sara noraizējusies sež, sakrustotos pirkstus nolaidusi klēpi. Tcvs l'!d vārds, grāmatu rokā, joprojām dziedoši kaut ko skandē, stola izstiepta taisna, lampas liesmiņa pavasara krēsla patlaban deg mierīgi un spoži. Margarita paslepus noslaucīja seju, nolaida roku un cieši sakļāva ceļgalus, lai tie vairs nedrebētu.
Pagājusī nedeļa bija nesusi nejaukas pārmaiņas. mājai uzgulusi ena, taja spokojās. Margarita gainīja projām šo vārdu. «Apsēsta» bija vēl sliktāks vārds; pagaidam viņai nebija iešāvies prata to lietot. Trokšņi, klaudzieni, viegli sitieni, nakti nopūtas un nemiera sajūta šķita atgadinām kādu senu pāridarījumu, neatbildētu un neatmaksajamu. Nave nepielūdzami nāca tuvāk ka upes straume, ka vakara sarkanais saulriets, debesu spīdeklim aizgrimstot aiz akmeņiem tīreli. Reiz Džesijs, stings aiz šausmām, uzrāvās sēdus, saka vēcināt rokas, redzēdams kaut ko, kas nebija redzams, vienreiz iekliedzas kāda kalpone, kad viņu virtuvē it ka glāstot apņēma neredzama gaisa straume, reiz Margaritai zem kājām sašūpojas kāpņu laukums: laikam atkal kaut kas notika ar Laiku, varbul tas ļāva viņai redzēt sava priekšā pazibam dopplelgānger — savu līdzinieci, savu cnu — siltaja nakti gluži svešu… Veca vira lūpas tagad atkārtoja vārdu Margarita, un hraļameitai kadu bridi šķita, ka tas nozīme viņu pašu, bet tā tas vis nebija. Tēvoča rokas platījās, nebūtība kaut ko gruzdamas projām; viņa acis izbīli sekoja nopakaļ pavasara vēsmai, kas ieplūda istaba, sašūpodama lampu misiņa karcklišus, sakustinadama pašas lampas, tā ka to vidus dzeltenais spīdums parleca uz. kamīna ornamentiem un gultas gala režģi. Sara domāja, ka viņš redz. tvaika katla mehānismu; nabaga vecais virs tagad no tā baidas, redz tā cnu misiņa, kad sašūpojas lampas. Tomēr nē, klīda baumas… Vienatnē to vērodama, meitene sedeja un drebēja; viņa bija dzīvojusi kopa ar kravas pārvadātājiem pietiekami ilgi, lai dziļi poras būtu iespiedušies to trakie nostāsti. Nejau barels aiznesīs nebūtība savu saimnieku, tas stāvēja ieslēgts mašīnu nojumē, izdzēstām ugunim; tvaika katlam pārsegts pāri brezents, zem riteņiem icdzili ozolkoka ķīļi. Taču leģenda vēstīja, ka ir kāds tvaika dzinējs, kasnaks, proti, SaltāBesamelna un milzīga, arellcs uguni vederā un priekšējiem lukturiem acu vieta tā grīļodamās nesas pa ceļu. Reiz bija pastāvējusi īsta Salta Besa, tālu projām rietumos, un tas mašīnists, lai uzvarētu derībās, bija noņēmis aizsargvarstu, gribēdams palielināt ātrumu, un lokomobile uzsprāgstot bija aizsutījusi viru uz viņpasauli; taču pēc tam joprojām varēja dzirdēt Besu joņojam, spararatam klaudzot un riteņiem dārdot, kamēr svilpe naktīs skanēja pār kalniem. To Margarita bija dzirdējusi Pirms nez cik gadiem, taču baumas neizgaisa, pārvērtās par muļķīgu staslu, ar ko baidīt bērnus, lai iet gulēt. Kad kravas pārvadātaji mēļoja par Salto liesu, viņi ar to saprata Navi. Margarita, lai gan izglītota, tagad arī nespēja attureties, nepārmetusi krustu un nenodrebi nājusies. Saltā liesa bija istaba…
Mājinieki noņēma misiņa detaļas, aiznesa projām svečturus un izgreznojumus, pārklājā ar drānu metāla gultas galus, pa kuriem iespīdēja gaisma, un muļķa vecais virs gulēja klusāk, (aču svešinieku klātbūtne joprojām bija jūtama. Margarita samanīja, ka kāds kaut ko velk, kaut kur čukst, uz kāpnēm gaisa peldēja salti mākonīši. Reiz kaut kas viņai izrāva no rokam kurpes un trieca tās pret sienu. Tad viņi aizsūtīja pēc priestera, un tēvs Bdvārds skaidri pateica savas domas lūgšana, ko izvēlē jas dievkalpo jumam. Bija vārdi, ko lietoja, lai izdzītu trokšņotāju — Poltergeist, taču to viņš sprediķi nepieminēja. Gudrais svētais tēvs nešaubijās. kur slēpjas ļaunuma sakne; viņš noturēja rituālu, kas nepieciešams velna izdzīšanai. «Tomēr viņam nav taisnība,» Margarita nodomāja, «nav taisnība,» — un sirdi viņa klusībā raudaja…