— Tāpēc es tevi dedzīgi lūdzu, draco nctļuissime, Ļauna čūska, es lūdzu nevainīgā jēra vārdā, jera, kas samin tevi, riebīgo rāpuli, ej āra no šī vira… ej ārā no viņa ķermeņa, kas pieder Dieva baznīcai…
Balss it ka noklusa, Margaritu no jauna paņēma savā vara sapņu teli.
Viņa atkal svīda, pulējās turēties pretī murgiem, kas vēlreiz tuvojās un ka visos sapņos virzījās arvien vairāk klat tam, ko meitene nepavisam nevelc jas redzēt. Viņa sev vaicāja, vai tad tie, kas klaudzina un gaudo, šie spoki, šie Senie Gari — tā viņa sirdi čukstēja: Senie Gari… — vai tad viņi spēj to panākt? Vai spēj izraut viņu, Margaritu, no Telpas un l.aika, no priestera roku tvēriena? Vai viņi to uzdrošināsies? Margarita nevarīgi ievaidējās. Tie bijaTireļa Ļaudis, laumas un meža gari; — tie, kam reiz senos laikos piederējusi vara.
Viņa redzēja sevi sēžam jūras malā. Saule lēja savus karstos starus par viņas pleciem, delmiem un ceļgaliem zem īsa apmetņa, kas patlaban bija pēdējais modes kliedziens. Viņas gaiša ada atri iedega, vasaras raibumi paradi jās gan ap muti, gan degunu, gan nosēja arī muguru. Viņai patika but brūni iedegušai, patika vāļāties liedaga un iesūkt sevī siltumu un gaismu; viņa bija izcīnījusi sev brīvu dienu, izkaulēdama, lai Toms Mcrimens apmet ar savu fouldenu līkumu, alvcd viņu šurp un atceļa atkal aizved mājās. Uzticīga Sara, neapmierināti purpinadama, bija sekojusi pa pēdām un kratījusies visu ceļu, sēžot uz kravai pārliktiem dēļiem, gandrīz vai nosmakdama putekļu mākoņos, kas virpuļo ja augšup no baltajiem ceļiem. Lckadamas no vienas puses uz otru, aiz viņiem sparkšķedamas steidzas mazas mašiniņas, kuru svītrotās trīsstūrainas buras piepūta vējš; Margarita šūpoja garās kajas un visu ceļu no Dērnovērijas smejas par šo pundurīšu vadītajiem. LalvertaToms izlādēja kasti ar mašīnu daļām un tad nogriezās gar jūras malu uz. Veimautu. Kad pilsēta palika aizmugurē, fouldcns atkal pagriezās uz zemes iekšieni Biminsteras virziena; Margarita nolēca leja un palīdzēja norāpties Sarai. Priecādamās, ka varēs pavadīt dienu pludmalē, meitene stāvēja un māja ardievas, līdz fouldens izgaisa pats sevis saceltajā putekļu mākoni. Tad Sarai no karstuma kļuva nelāgi ap dušu, un Margarita aizveda viņu un apsedinaja zem koka, lai paklausas spēlmaņus, un pati aizskrēja pie ūdens un nosēdēja jūrmala, līdz pienāca kāds kuģis un visi steidzās to sagaidīt.
Velak viņa sev jautāja, kapēc viņai allaž jāiepinas pašās lielakajas nepatikšanās. Sirdi Margaritai šķila, ka droši vien viņa ir gļēvule; īstenība nekād nebija tik ļauna kā iztēlē izdomātās šausmas. Toreiz, kad vecais Viljams darbnīcas virpa zaudēja pusi pirkstu: viņa bija dzirdējusi, kadu šausmīgu kliedzienu viņš izgrūž, un redzējusi, ka apstājas piedziņa, jo priekšstrādnieks nospiež avārijas slēdzi un atri drazas uz krēslaino telpas daļu, kur pelnu pelēku seju stāv
Vils, turēdams locītavu un skatīdamies, ka no pirkstu stumbeņiem šļae gaišas asinis, pil un plūst straumītes pa grīdu. To redzot, Margarita juta gandriz, vai atvieglojumu. Velak strādnieki bija viņu slavējuši, cik labi viņa turējusies, un meitene būtu varējusi gozēties uzslavas saule un but lepna, taču viņa saprata, ka nav to pelnījusi. Viņa jutas pārbiedēta, viņai kļuva slikti, taču vajadzēja tomēr noskatīties…
Laivas veda turistus no Veimautas, no turienes krastiem šurp, kur zvejoja butes, omārus un reizēm, istaja sezona, arī haizivis, inazās haizivis, kas šeit sildījās un nevienam ļaunu nedarīja, toties to ķeršana bija laba izprieca. arī patlaban te piestaja tāda zvejnieku laiva. Zēns, kas to vadī ja, bija ielaidis roku vinča, bet kaut ka tomēr piebraucis pie krasta. Margarita, izlocīdamās un izgrūstīdama cilvēkus, lauzās caur puli. Viņai jau bija nelaga sajūta un acis satumsušas, taču meitene nespēja apstaties: viņa redzēja miesas, cīpslu un kaulu jūkli un puisi, kas, sarkans no galva sakāpušajam asinīm, tomēr turējās ar visiem speķiem. Margarita nezina ja, ko iesākt.
Liedagā, šķiezdama smiltis uz abām pusēm, ieripoja mašīna, tas vaditajs atrāva durvis, izlēca ārā un izspiedās cauri pūlim. Laikam viņam likās, ka Margarita ir vecmāte vai kaut kas tamlīdzīgs, un viņas rīkle bija pārāk izkaltusi, lai meitene spētu pateikt, ka vīrietis kļūdas. Un tā nu viņa sede ja mašīnas aizmugures sēdeklī, turēdama cieši savilkto žņaugu, balstīdama ievainoto, redzēdama aumaļam plūstam asinis un iesūcamies mīkstajā sēdeklī. Pavisam tuvu aiz pilsētas pusducis adhelmiešu bija ierīkojuši kaut ko līdzīgu slimnīcai; mašīnas vadītājs piebrauca pie tas, un Margarita palika sēžam, kamēr zenu ienesa pa durvīm iekšā. Viņa gudroja, vai labāk izvemties tagad vai vēlāk. Pēc brīža viņa izkāpa, īsti neapzinādamās, ko dara, un saka iet. Saru viņa bija aizmirsusi un jutas tik nomākta, ka visi cilvēki likās līdzīgi adas maisiem, kas tikai gaida, līdz pārsprāgs un sāpes izlaidis garu, bet viņa pati ir sieviete, kas — ieslēgta trausla ķermenī — asiņo, gan laižot bērnu pasaulē, gan zaudējot nevainību. Viņa jutas tik ļoti satriekta, ka ilgojas pēc nāves.
Beidzot viņa sasniedza liedagu, kas likās stiepjamies jūdzēm tālu: viņa rapas pāri klintīm no galēs uz gāli, bezmērķīgi un nedomājot, vērodama zili baltas ainavas un vējā dzirkstošas sala ūdens šaltis. Pa kadu sntilsu strēli viņa nošļūca l īdz jūrai un nodomāja: varētu izpeldēties, bet tad atcerējās, ka ir taču kaut kas jadara, un aiz. kāda irbuleņu krūma izvemas. Tad apsēdās uz. klints bluķa (pēcpusē gan sapeja) un iegrima domās, lasīdama apkartejos oļus, mezdama tos ūdeni un nolūkodamas, ka, saulstaru šķeterēm izdegot jūrā, tur dejo gaismas apļi. Kad atskanēja kada balss, tā gandrīz nesasniedza apziņu; svešinieks bija spiests uzsaukt vēlreiz.
— EiL.
Šis cilvēks bija smagnējs, ar bardu, sarkanu seju un acīmredzot nepieradis palikt neievērots. Margarita pagriezās un izklaidīgi viņu uzlūkoja.
— Ka lev šķiet, ko tu, velns parāvis, le dari?
Viņa paraustīja plecus. Tam vajadzēja nozīmēt: «Jura…» Un: «Metu tajā oļus…»
— Paklau, panāc šurp!
Viņa atkal paraustīja plecus. Nāc pats, ja gribi…
Viņš to darīja — krakšķot un brakšķot. — Liec nu gan tu man le dancol ka lācim… — Viņš bezkaunīgi ar savu resno pirkstu pacēla viņas zodu. — Ja… — virs novilka. — Gluži glīta…
Margarita spivi palūkojās viņa, bet tad pajautāja: — Vai viņš ir miris? — Balss skanēja gurdeni, dusmu mirklis bija garām, pametis meiteni it ka bezspēcīgu un vienaldzīgu.
Svešinieks iesmejas. — Kur nu, tāds rupjš plebejs… Varētu gan saklies asinssaindēšanas, bet man lā neliekas. tādi parasti izdzīvo…
— Ko viņi darīja? — Margaritas balsi icskanejas interese.
Normanis (jo viņi, Margaritai gandrīz neapzinoties, runa ja nonnaņu franču valodā) paraustī ja plecus.
— Ko tad nu sevišķu! Viens mirklis un cauri. Bufetnieka nazis, darvas pods. Šuvēm diegu galus atstaja ārā, kad diegi satrunēs, vieglāk būs izvilkt…
Viņa saknieba lūpas, bet tad iztaisnoja kaktiņus. Nakamajā mirkli viņš atkal aplika meitenei roku. Viņa to nokratīja. — Lieciet mani mierā…