Vajadzēja papūlēties vēl. — Tu esi glīta mazulīte, — viņš noburkšķēja. — Kur tu tāda radies, neesmu tevi manījis…
Margarita pakratīja pret viņu duri. — Fils depretre\uc1…[3]
Varētu domāt, ka meitene būtu viņā iedūrusi bajoneti. Vīrietis nogrūda viņu zemē, stāvēja, nolūkodamies lejup; kadu mirkli Margaritai šķila, ka viņš sitīs, bet tad kauslis šķebigi norūca. — Tas nu nebija glīti… — viņš sacīja. Viņam bija iebirušas smiltis acī, un nu viņš ladcdamies ņemas nikni berzet plakstu, tad saka rāpties atkal augšup klinti. Ticis līdz pusei, viņš pagriezās un uzsauca: —Tev ir bail…
Klusums.
— Uzpūtīga sīkaļa…
Atbilde nesekoja.
— Velnišķīgi garš gājiens atpakaļ…
Margarita piecēlās, dusmīgi nošņaukajas un vīrietim pa pēdām devas uz mašīnu.
Klusi dūkdama, tā stavēja ar bremzēšanas lenteni uz pārsegā, vibrējot līdzīgi kuprim starp abas puses uzmontētajiem riteņiem. Vīrietis palīdzēja viņai iekāpt — durvis bija apmēram piecas collas biezas —, iekapa pats, atlaida bremzes un nospieda ierīci, kas Margaritai izskatījās pēc regulētājā. Bentlijs traka rāvienā uzņēma ātrumu, taču tas notika gluži vai draudīgi klusu. Aiz sevis tas atstaja tievu dūmu strukliņu. Margarita sēdēja stīvi, lieliem iegrimslol saules sasildītajā sēdekli, pralodaina, kapēc nekād nespēj pretoties izaicinajumam — laikam viņa pašā ir kaut kas tāds, kas nemūžam nekļūs pieaudzis. Braucējs aplieca loku, lai tiktu projām no krasta, un pagriežas atkal uz austrumiem. Izdangātie ceļi bojāja motoru; vīrietis pārliecās pāri kadai grambai un nokliedza kaut ko par «braukšanu divu simtu ātrumā pa šķembu klajumu», bet tad vairs neteica ne vārda. Tagad Margarita aptvēra, ka viņš nav no parastajiem ļaudīm. Tvaika dzinēja automobiļi nav aizliegti, bet tie ir pa kabatai tikai turīgajiem, citi tos nevar atļauties. Petroleum Veto jau sen klusībā atzīts par mēģinājumu iegrožot strādnieku šķiras pārvietošanās spējas.
Braucot cauri Veimautai, viņai iešāvās prata veca Sāra, kas varbūt joprojām meklē savu aizbilstamo, šobrīd, bez šaubām, darīdama vai trakus vietējos policistus. Margarita uzkliedza, taču braucējs neņēma to vera, vienīgi greizs, neapmierināts skatiens no spožā acu kaktiņa apliecinaja, ka viņš dzirdējis gan. Kad pilsēta palika aiz muguras, saka līt. Margarita jau labu laiku bija redzējusi, ka sāk drūzmēties mākoņi; priekšējie vēstīja vetru — putekļaini dzelteni un pelēki tie iezīmējās vasaras vidus zilajās debesis. Kad pirmās lāses pāri šaurajam vējstiklam iesitas Margaritai seja, viņa iekliedzas. Vīrietis atkliedza pretī: — Nepaņemu to stulbo brezentu… — Pēc jūdzes pazeminājās tvaika spiediens, un viņš bija ar mieru apstaties zem milzīga ozola, taču līdz tam laikam viņa bija jau tik slapja, ka viss šķita vienalga. Viņa priecājās, kad vīrietis sāka atkal braukt un vairs nevajadzēja stavet zem šalcošajiem zariem.
Pie apvaršņa paradijas Korfgeita, torņu puduris, līdzīgs akmens ilkņiem. Lietus norima. Viņi izbrauca cauri ciematam, kur mašīnu vaukšķēdams apstāja suņu bars; bentlija degšanas kameras troksnis ultraskaņas diapazona darīja suņus vai trakus. Braucējs šķērsoja laukumu un iegriezās pilī, ievadīdams mašīnu zem arēja tilta torņa paceļamā režģa. Vāģim aizdārdinot garam, vārtsargs sveicināja. Pils arējā pagalmā bija apmeties tirgus; Margarita ieraudzīja apzeltītus puķus un salijušu kariatulu pilnmiesīgos augumus uz pelēku akmens niuru fona. Gadatirgus karuseļos sēdekļi, kas attēloja mašīnas, nebija daudz greznāki par pašu Lēdiju Margaritu. Bentlijs pārbrauca pāri zalienam, pūzdams abas misiņa taures, lai aizgainītu ļaudis no ceļa. Pie Mocekļa vārtiem režģis bija nolaists, lai cilvēki neiekļūtu augšējos pagalmos un galvena torņa — donjon — nožogotajā apkartne; Margarita redzēja tvaika strūklu atsitamies pret augstajiem akmeņiem, vinčām paceļot dzelzs vārtus, lai varētu iebraukt automobilis. Tad tas jau bija iekšā un virzījās augšup pa kadu nogāzi, kas bija tik stāva, ka braucamā priekšējais pārsegs atradās augstāk par viņu galvām. Beidzot bentlijs ienira akmens garažā, kas atradās pagrabā zem cietokšņa torņa augstajam sienām.
Par viņiem galvu reibinoša augstuma plivinājās karogi — pulcēšanās vietas iezīme, sena un iespaidīgā orillamma, ko izkara vienīgi Svēto un svētku dienas, gaiši zilais Romas karogs un gala iešķeltais Lielbritāni jas apvienības standarts. Pērbekas īpašnieka leopards un heraldiskā Elija nebija redzami, tātad veca lorda nebi ja mājās. Margarita paspēja uzmest skatienu karogiem un saules apspīdētajiem augstajiem mūriem, pa atklātajam ejām steidzīgi sekodama savam vaņģotajam, kas ar vienu ķetnu bija sakampis meiteni aiz rokas. Viņa aizelsusies nespēja vairs celt iebildumus. bija zudusi virziena izjuta: pils šķita liels, mulsinošs akmeņu krāvums, zale pēc zāles, eka pcc ēkas blīvi slejas ap milzīgo, smagnējo centrālo torni. Pa bultu spraugām kada atzara torni viņa saskatīja bezgalīgo tīreli, kas pletās līdz labi saredzamajai Pūlas ostai; tad viņi pa margu ieskautām vītņu kāpnēm uzgaja augša uz kadu istabu, kur viņas ceļabiedrs Veseksas lords Roberts, Pērbekas lorda Edvārda dels, nikni parava zvana auklu, kas no tādas raušanas draudēja pārtrūkt. Margarita gan spārdījās pretī, taču tika nodota druknas sarkanbrūna Korfgeitas kalpotāju formas ģērba iespīlētas sievietes rokas. — Dari kaut ko ar šito radījumu! — Roberts gānījās, plātīdamies ar rokām. — Novelc viņai tas panckas un noberz netīrumus, pirms viņa sāk puņķoties. Smird pēc jūras… — Margarita, galīgi saskaitusies, pulējas apsviesties, lai varētu viņu iedunkat, taču dzelzī kaltas durvis jau bija aizcirtušās. Dzirdot viņas skaļo apvainojumu par nolaupīšanu, kalpone pasmējās. — l Ija, viņam tak māte mājās! Varat but droša, savu ligzdu viņš lures tīru. U—ui… Nāciet nu, milēdij, netiepieties… Ak tu mazais zvērēns…
Telpa, kura Margaritu iestūma un uz. bridi pameta spļaudoties, salīdzinājumā ar pārējām istabām bija maza. Smalki veidotas stāvas arkas balstī ja logus ar krāsainiem stikliem, kas visi bija apgleznoti ar leopardu un liliju heraldiskajiem attēliem. Daļu sienu klaja brokāta drapcrijas; grīda bija iebūvēts baseins no pulēta Pērbekas marmora plāksnēm. Tam pāri paceļas krāšņi izveidota, melni lakota silta ūdens sprausla, ko bagatigi aptvēra spīdīgi vara gredzeni un citādi vijumi. Sienas iebūvēti dzelzs režģi acīmredzot aizklaja siltinatu gaisa vadu sistēmu. Par spīti dusmām, skats atstaja uz Margaritu labu iespaidu, viņas māja Dērnovēri ja bija labi iekārtotā, tomēr te valdīja tāda greznība, kadu viņa nekād nebija redzējusi.
Viņu apkalpoja divas meitenes. Pirmajā bridi viņa sarauca pieri un grasījās sūtīt abas pie velna, jo nepavisam nebija radusi, ka viņu mazga citi. Masa Alisija skola sakuma mēnešos gan reizēm mēdza viņu berzt. — Nac vien šurp, — viņa parasti sacīja, — tu mazā netirele, — un ieplunkšķināja skuķi vienā no lielajām, četrstūrainajām baļļām, kas bija jau pilnas ar ledainu ūdeni, un ņemas viņu berzt ar lielu cictsarainu suku, un reizēm tas Margaritai gandrīz vai patika; taču kopš tā laika bija pagājuši vairāki gadi, daudz kas tagad mainī jies.
Margarita paraustīja plecus un atbrīvojās no apmetņa. Ja šis trakais jaunais augstmanis grib šķiest savu kalpotāju laiku viņas labad, tad tādu izdevību nav ko laist garam; diez vai tāda jebkad vēl gadīsies.
Sprauslai skaļi šņācot un krācot, baseins atri piepildī jās, kalpones uzsēja viņas matus, un viena no tām iemeta ūdeni sauju kadas vielas, kas pārvērtās par varavikšņainu putu kalniem, 'las Margaritu ieintereseja, viņa neko tamlīdzīgu sava mUža nebi ja redzējusi. Pēc stundas viņa gandrīz bija ar mieru atkal izturēties pieklājīgi; meitenes bija viņu berzējušas, spaidījušas un masējušas, un lējušas uz pleciem kaut ko, kas smaržoja pēc sandalkoka un tecēja, svilinādams ka uguns un iepludinādams muguras muskuļos brīnišķīgu kvēli, kura aizdzina visu stīvumu un nogurumu. Viņai bija nolikta kleita ar dziļu kakla izgriezumu un jūdzēm garu volanu apšūtiem svārkiem; matiem bija paredzēta šaura dimantu stipiņa. Tērps piegulēja ka uzliets; viņa pagrozi jas un manīja tīro, satinam līdzīgo gludo ādu skaram drānu, un mazliet satraukta prātoja, cik labi gan Roberts iekārtojis pilī pavešanas sistēmu. Vēlāk viņa uzzināja, ka jaunais lords licis, masai proinesot, šim gadījumam par godu izrevidet viņas garderobi; par spīti visiem trūkumiem, viņš to, ko darīja, nodarīja līdz galam. Taču Margarita patlaban saka raizēties par Saru un vecākiem, tomēr notikumi likās risināmies tik atri, ka bija pat grūti noturēties ar tiem vienā soli.