Gatava viņa bija tikai vakarā; rietoša saule meta pāri tīrelim garu garas ēnas, stari atblazmojas sikrutaino logu rindās, liekot stikliem atmirdzēt ka dimantiem; pils šķita atduramies pret plašo dumaku rietumos ka kuģa priekšgals. pāri mūriem atlidoja tirgus trokšņi, saucieni, leijerkastes skaņas, karuseļu ķez.u graboņa, sēdekļiem griežoties. Pusdienu galds bija klāts sešpadsmitajā gadsimtā celta zale pretī centrālā torņa mūriem; ārpusē roku roka sillaju novakara pastaigājās pusdienu viesi. Margarita jutas mazliet vīlusies, kad uzzināja, ka lielā telpa gadsimtiem ilgi lietota tikai kā pārtikās produktu un ieroču glabātava.
Svarīgas dienas un svētkos Pērbekas īpašnieki parasti iebaudīja maltītes pēc senas paražas, ko no jauna bija ieviesis Gizēvijs: nenozīmīgākie ciemiņi sēdēja pie gariem galdiem paša zalē, turpretī ģimene ar saviem draugiem viena gala uz paaugstinājuma. Dega neskaitāmas lampas, spoži apgaismojot zaļi, menestrelu galerijā novietojās neliels orķestrīs, sulaiņi un kalpones šaudījās šurpu turpu, klūpot par dzinejsuņiem, putnu suņiem un dogiem. Margarita joprojām mazliet mulsa, tika iepazīstināta ar lēdiju Mariannu, Roberta māti, un apmēram pusduci augstdzimušu viesu. Prati reiba, un viņa nespēja iegaumēt vārdus. Kaut kāds sers Frederiks, Viņa eminence arhibīskaps no kautkurienes… Meitene neapzinali pietupās reveransos un ļāvās beidzot aizvesties un vietu Robertam pie labajiem sāniem. Klēpi iebāzās auksts purngals, brīdinot, ka viņa top apsargāta; viņa izklaidīgi samīļoja dzinējsuni, pakasīdama aiz. auss; namatēvs, to redzot, pārsteigts kaut ko norūca. — Vai zināt, ka suns tā apliecina jums godu? Šitāds katram vis laipnību neizrada. Pirms dažam dienam viņš metas virsū vienam no apsardzes virsniekiem. — Roberts plati pasmaidīja. —Un divi pirksti vējā…
Margarita rāmi atvilka atpakaļ roku. Likās, ka Roberts par tādiem «varoņdarbiem» no sirds uzjautrinās.
Viņš ne reizi vien bija dzirdējis viņas vārdu, iepazīstinot ar citiem, to arī nosaucis, taču likās, ka tas viņam neaiziet līdz saprašanai. Sakopojusi visu iespējamo cieņu, viņa pajautāja, vai nevarētu aizsūtīt vesti uz. mājam. Acīm nebi ja paslīdējis garam ne sematbrs, kas bija uzcelts netālu no galvenā torņa, ne arī otrs nctālaja pakalna. Roberts, mazliet pārsteigts, noklausījās, pieliecis galvu, lai pareizi sadzirdētu lugumu, un tad ar knipi pieaicināja klat signalizētāju. — Ko jus teicāt: Streindžam?
— Manam tēvam, — Margarita vēsi atcirta, — Timolijam Streindžam no firmas Streindžs un Dēli, Dērnovērija.
Likas, ka nograndis sprādziens. Roberts kaut ko norūca, uzrauca piere uzacis, izdzēra vīna glāzi, pabungāja pirkstu kauliņus pa linu galdautu. — I Im, sasodīts, — viņš teica.
— Sasodīts! Nu tad jau man būs jāprec viena nolādētā ārzemniece.
— Robert! — To teica lēdija Marianna, sēdēdama pie tā paša galda mazliet attalak. Dels bez mazākā apjukuma palocījās pret mati: — Saprotu, — viņš noteica. — Jus esat untumaina jauna ķeve, laikam jau tā tas izskaidrojams…
— Viņš uzšvikaja kaut ko uz bloknota lapas, kuru bija pasniedzis signalizētājs. —Pasteidzies, puis, citādi mūsu gaismiņa apdzisis! — Jauneklis aizdrāzās; pēc īsa brīža Margarita dzirdēja signālierīci klakstam un dunam, un drīz tas pats atskanēja no liela torņa pakalna virsotne. Pirms iestājās nakts, pienāca atbilde, nekās vairāk par saltu: «Vēsts saņemta. Viss saprotams.»Margarita no tā secināja, ka ir kritusi nežēlastībā.
Nakts pagāja diezgan ātri, Margaritai pat pārāk ātri. Viņa varēja visai labi iztēloties nelaipno uzņemšanu, kas gaida mājās. Pusdienām sekoja akrobatu un tirgus cirka ļaužu priekšnesumi. Izskoloti suņi, ģērbti skotu bruncišos vai bikses, leca cauri stīpām, staigāja uz pakaļkājām un izpelnījās lielu publikas sajusmu. Tas, ka vienu no šiem izpildītajiem gandrīz nokoda kāds no Roberta viegli sakaitināmajiem suņiem, vispārējo noskaņojumu nesabojāja. Dzi vnieku priekšnesumiem sekoja ceļojošs dziedonis, virs ar iegarenu, sērigu seju. Acīmredzot Roberta pamudināts, viņš grūti saprotama dialekta cēla priekšā virkni dziesmu, ko Margarita varbūt laimīga kārtā nesaprata, taču kas neizsakami uzjautrināja Robertu, tā ka tas reca smieklos. Pēc tam sulaiņi nesaja apkart paplates ar riekstiem un augļiem, ka arī cienaja atkal ar vīnu; viesi izklīda krietni pēc pusnakts. Roberts pakliedza lapnešus, lai aizvada Margaritu uz viņai sagatavoto istabu. Viņa pēkšņi noprata, ka šonakt viņu neviens netraucēs. Meitene laga neturējās kajas — stiprais oporto, ko agrāk bija baudījuši tikai karaļi un pavests, bija viņu gandriz apreibinājis. Nokļuvusi sava istabā, viņa, it ka siltas miglas apņemta, saļima gulta un, nomurminājusi labunakti sievietei, kas palīdzēja izģērbties, tūlīt iemiga. Pamodās viņa agrā rītausmā un palika guļam, ieklausīdamās skaņa, kas bija viņai likusi atvērt acis. Viņa izdzirda to atkaclass="underline" kaut kur tālumā skaidri un skaļi rcja suns. vēl samiegojusies viņa piecēlās, ietinas izšūtā gultas pārklājā un aiztipinaja pie augsta, šaura loga. Tālu leja aiz jumtu jūkļa viņa ieraudzīja Robertu; viņa zirgam pa pedam meta lokus divi dzinējsuņi, viņš pat laban šķērsoja apakšējo pagalmu, dodamies uz vārtiem; uz rokas locītavas, līdzīgs mazam, aklam, raibi tērptam bruņiniekam, sēdēja piekūns. Skaļas suņu rejas vēl ilgi skanēja klusuma, kad mednieks jau bija nozudis skatienam.
Pulksten vienpadsmitos no rīta, kastaņbrunā livreja ģērbta vadītāja stūrēts, pagalma pa arējā sargtorņa eju, aizkaitināti plīkšķēdams, iebrauca fouldens, un braucējs pieprasīja tulitēju tikšanos ar kādu mis Streindžu; drīz pēc tam Margarita, pilna nožēlas, pateica lielajai Korfgeitas pili j ardievās.
Pārbraukusi mājas, meitene secināja, ka stāvoklis nav tik briesmīgs, ka viņa baidī jusies; ģimene, ja neskaita Sāru, nejutās par viņas «izpriecas braucienu» aizvainota, drīzāk tas izraisīja itin kā gandarījuma sajūtu. Izraisīt kādā Strcindžā tādas jutas nebija viegli; taču vajadzēja ņemt vcra, ka Pērbekas īpašniekiem piederēja Dorsctas lielākā daļa, viņu muiža pletās līdz Serbornai un vēl aiz. tas. Reiz zemi no viņiem rentējis bija arī pats Džesijs, līdz krādams un taupīdams to izpircis, maksājot skaidra naudā. Tēvocis Margaritas ncibu, gari nerunādams, atzina par pareizu, un tas nozīmēja visai daudz. Tovakar viņš ilgi nosēdēja kopā ar brāļameitu, un viņa pastāstīja, ka viss noticis. Džesijs pakšķinaja pīpi un rauca pieri, reizēm aši pārtraukdams stāstījumu ar kadu papildjautājumu, lai uzzinātu pēdējos sīkumus. Taču toreiz viņš jau bija ļoti slims un kaite ievilkusi bālajā seja dziļas grumbas.
Nu Margarita atkal pārcēlās kāda vēl talakas nākotnes laika. Teli zibēja garām spokaina ātruma itin ka tinoties toreiz vēl neizgudrota kinematogrāfa lentei. Viņa atcerējās, ka skumusi un gaidījusi, kā cerējusi sagaidīt kādu zīmi, ka Roberts nav viņu pilnīgi aizmirsis. Margarita bija pulējusies tikt skaidrība, ko pret viņu jūt. Vai viņai patīk jaunā cilvēka trakulība vai arī piesaista tīri dzīvnieciskā vīrestība, bet varbūt tas ir kaut kas dziļāks? Bet, kas zina, vai tas nav kas peļamāks: gluži vienkārši dziņa izsist visaugstāko cenu, nostādīt sevi augstāk par pārējiem, augstāk par pašas ģimeni, jo, kļūstot par Korfgeitas saimnieci, tā taču notiktu.