Picnāca rudens, ražas novākšanas laiks, ritēja dievkalpojumi pateicībai Dievam par ražu. Kravas pārvadātāji pina nojumēs lelles, darinot tās no salmu kūļiem, un pakara pie maju dzegam, apmainot ar pagājušā gada veca jiem, putekļainajiem greznojumiem, kurus ceremoniāli sadedzināja. Margarita bija aizņemta virtuvēs — viņai nācās pārraudzīt krājumu nodrošināšanu nākamajai ziemai: vīna raudzēšanu un pildīšanu pudelēs, ievārījumu gatavošanu un gaļas sālīšanu; cita pēc citas pa depo vārtiem no sasalstošajiem, grambainajiem ceļiem ieripoja lokomobiles, dubļainas un aprūsējušas. Tās vajadzēja nojumēs notīrīt, noskrapēt, ieeļļot, nopulēt un pārkrāsot nākamā gada darbam. Katrs aizbīdnis japarbauda, katra nodilusi riteņa aploce jaapmaina, sadales vārsti jānoņem un atkal jāuzliek, parvades ķedes jaapskata un jāpārbauda darbība. Kalves auroja un dunēja augas dienas, pie plēšām stradaja melni nokupejuši kravas pārvadātāju dēlēni, virpas dūca, vīri mudžēja ap milzīgajiem bareliem, kleitoniem un šatlverdiem. Darba netrūka, un Slrcindžs un Dēli 'y&u pārvadāšanas nozarē vien cilvēkus ne uz brīdi neatbrīvoja. Džesijs, kā vienmēr, stradaja kopā ar vīriem, galvu pieliecis sāniski, klausījās lokomobiļu varenajā duna, visu aptaustīja un pateica savus secinājumus, tikai laiku pa laikam sapcs sagraba viņu un salieca raga — tad viņš izgrūda lāstu, aizgaja projām, apguļas, iedzera glāzi alus un sasparojas no jauna.
Dienas, ka jau ziemas vidu, kļuva īsakas; bija al likusi tikai nedēļa līdz Ziemsvētkiem, kad mājas pagalma, pūzdams saltaja gaisa elpu mutuļiem vien, vieglos rikšos iejāja Pērbekas pārvaldnieks. Margarita drebošām rokam parlauza vēstules zīmogu. Ieraudzījusi pavirši uzšņāptas, grūti izburtojamas rindas, viņa pēkšņa brazmaina jutu uzliesmojumā atskārta, ka tas rakstījis Roberts. Meitene aizsteidzas uz. mašīnu nojumēm, lai pašam pirmajam par saņemto ziņu pastastitu tēvocim. Proti, Margarita tika ielūgta uz Ziemsvētku svinībām Korfgeitā, kur viņa būtu viena no apmēram simt viesiem, kas piedalītos ģimenes viesībās. Ja ņēma vēra agrāko gadu pieredzi, svinēšana noteikti varēja ieilgt līdz martam. Savu piekrītošo atbildi meitene nodeva rokas pārvaldniekam, kas, joprojām atvilkdams elpu, sēdēja virtuve un malkoja siltālu.
Nakamaja diena pirms došanās ceļa Margarita atkal uzmeklēja Dzēsi ju. Zirgi jau sprauslodami stāvēja pagalmā. Tēvocis, kā parasti, strādāja nojumes, kur zilgajai gaismai blāvi spiežoties iekšā pa augstajiem, leduspuķēm aizsalušajiem logiem, ņemas iestiprināt kada virzuļa galviņu korpusa. Meitenei iesapejas sirds, redzot, cik smails kļuvis zods tēvoča novājējušajā seja un kādas grumbas iegulušas ap sakniebto muti. Pēkšņi vairs negribējās braukt projām, bet tēvocis vērsās pie viņas visai skarbi. — Brauc, ja tev pagadījusies tāda izdevība, un vairāk ne vārda… — Viņš viegli noskūpstīja brāļameitas pieri un uzšāva ar roku pa dibenu, ka bija darījis Margaritas bērnība. Pavadījis meiteni līdz durvīm, viņš stāvēja tajās, mādams ar roku, līdz viņa vairs nebija redzama, tad saviebies pagriežas un atspiedās prel kadu solu, berzēdams sānus — tā bija tikai pa pusei apzināta kustība, lai mazinātu sāpes. Tās pargaja, acu priekšā vairs neplaiksnijas sarkanas ēnas; Džesijs noslaucīja seju un smagiem soļiem atgriezās pie darba.
Dērnoverijas pievārte Margaritu gaidīja pavadoņi. Sals svilinaja, bet kažokā tito meiteni priecīgi satrauca stopiem bruņotie vīri, kas bija izsūtīti uz priekšu, lai izlukotu uz visām pusēm tīreli, vai kaut kur nav manāmi lielceļa laupītāji. Ferbekas īpašnieki acīmredzot neriskē ja ar savu viesu drošību. Jājiens bija garš, saltais vējš knieba sejā un ausis, pret cieto zemi klaudzēja zirgu pakavi, gaisma jau dzisa, kad viņa atkal ieraudzīja pili — tas pelēkos akmens mūrus pret zilganpelēkajam debesīm. Sienas klaja plana sarmas kartiņa. Režģis pie arēja torņa bija nolaists; vējš gaudoja, lielais nams nolūkojas lejup ar uguņos zaigojošām acīm. Pulciņš gaidīja, zirgi sprausloja un karpija zemi, līdznožvadzēja važas, režģis ieslīdēja akmens sprauga. Satraukums bija piespiedis Margaritu izmest no prata tēvoci; dzirdot nokrakstam aiz sevis vārtus un atskanam sargu saucienus uz iekšējiem mūriem, viņa iesmējās. Fils atradās ka ziemas, tā tumsas varā.
Viņa atcerējās dejas, sarunas un smieklus. Mises mazaja Korfgeitas kapela, izjādes uz jūras krast u, lai palūkotos uz vēja placināto Lamanšu; liesmu rukoņu Lielas halles kamīna, gultas siltumu, kad ārā gaudoja vējš. Viņa gandrīz bija iemācījusies, ka medīt ar vanagu, mazo, rāmo piekunu, ko uzskatīja par derīgu dāmām. Roberts gribēja viņai to uzdāvāt, bet viņa atteicās — nebija ne vietas, kur to turēt, ne arī piemērota bura, ne livrejā ģērbta kopēja. Beidzot putns aizmuka, spēcigiem spārnu vēzieniem uzlidoja debesis, un Margarita priecājās — putns šķita vējam piederīgs.
Galvenokart lai palepotos viesu acis, Roberts bija pūlējies apmacīt zelta ērgli, kas pēc viņa prasības bija atvests šurp no Skotijas mežonīgajiem kalniem. Nejaukais putns pirmajā lidojuma paglabas kokā, un visas pulēs viņu no turienes izdabūt bija veltīgas. Divus kalpus atstāja viņu uzraudzīt, taču viņi atgriezās tukšam rokām: nepaklausīgais radījums sabiezējušajā tumsā bija izmucis un uz jebkuru vilinājumu atteicās paklausīt. Galu gala pēc diviem vakariem tas atgriežas un ka pamests aptupas uz arēja torņa pakāpes, un Roberts, piedzēries ka mārks un nejauki lamādamies, zvērēja, ka pazudušais dēls pienācīgi jaapsveic. To varēs piedienīgi izdarīt vienīgi tad, ja kadu mūžvecu lielgabalu, ko neviens dzīvais neatcerējās izmantotu šaušanai, izvilka vajadzīgajā pozīcija, no ieroču noliktavas sadabūja pulveri, sagatavoja lādiņu un izšāva. Lode izsita vārtu muri kubikjardu dziļu bedri, gandrīz norāva galvu sardzes priekšniekam un pārbaidīja kadu viešņu, tā ka tā krita histērija, bet pārsteigtais putns, ko sprādziena trokšņa spēks izmeta no patvēruma, spārnus smagnēji plivinadams, aizlidoja projām un nekād vairs netika redzēts.
Vecgada vakarā Roberts uzveda Margaritu senas pils augstākajā smailē. Viņi staveja pie šaura loga vairāk nekā piecsimt pēdu par tīreli, vējš dzeldēja abu sejas un vaimanāja, triekdamies pret akmeņiem, turpretī Roberts smejas par raganu sārtiem, kas liesmoja visapkārt, līdzīgi acīm zibēdami gar apvārsni. Kaut kur iegaudojās vilks — augsta, trīcošā balsi; skaņai atlidojot no tumsas, Margaritai pārskrēja drebuļi. Roberts to ievēroja, ietina abu augumus sava apmetni un, nostājies meitenei aizmugure, apņēma viņas vidukli; viņa pagriezusies pieglaudas jauneklim, sajuzdama tā siltumu un roku lēnās kustības un piespiezdama seju viņa plecam, ļaujot, lai viņš glāsta par acīm atrīsušas matu cirtas. Viņai gribējās raudat par aizejošo Laiku un lietu nepastāvīgo dabu. Tā viņi noslavēja veselu stundu, līdz ciemata atskanēja zvani, tālu leja atvērās gaišie durvju un logu četrstūri un ugunskuri noplaka un apdzisa. Kalendari vēstīja, ka atnacis Jaunais gads.
Pēc tam Margarita atkal un alkal ciemojas Korfgeitā. Ziema atdeva vietu pavasarim un pavasaris — karstajai vasarai. Viņa vēroja, kā vasaras saulgriežu vakarā pils pagalma dejā griežas pārģērbušies ļaudis, kas atainoja Robiņa I luda varoņdarbus. Viņa baza koka zirdziņa mutē naudas gabalus, ko tā klabošie zobi, protams, nespeja noturēt. Reiz Roberts, kas savam bentlijam pēc kadas plītēšanas bija satriecis priekšējo atsperi, nervu sabrukuma bija lādēdamies aizdzinis kadu tauriņmašīnu līdz pašai I ,aimbridžai un tad izpildījis savus draudus nogrūst to leja no Gouldenkepa. Visu gadu Dērnovērijā pienāca vēstulēs, kuras atnesa savas apgaitas kāds karavīrs vai muižas pārvaldnieks. Nākamo Korfgeitas pavēlnieku Margarita mulsinaja. Meitene neritēja dižciltīgas dzimtas asinis, tomēr viņai nebija parasto ļaužu domu gājiena. Dzimtcilvēkus viņš nodzītu no ceļa grāvī ar vienu bcntlija puticnu. Margarita nesarka, viņa arī muļķīgi nesmīkņāja un neķiķināja ka ciemata palaistuves, kad Roberts glastija viņas krūtis, viņa bija nopietna un klusa, un allaž likās, ka viņas acis gail skumjas. Pati Margarita apzinājās, ka viņus saista kadas vārdos neizteiktas jutas un viņu saprašanas ir dziļāka par vārdiem. Aiz viņa bramanibas un trakulibam slepas kaut kas tads, kam Margarita bija vajadzīga; kadu dienu Roberts pēc visiem likumiem lūgs, lai meitene klust par viņa sievu.