Šobrīd viņa nodrebēja, atcerēdamās savas pasaules sabrukumu. Kada augusta vakara, kad sienāži nekādi nevarēja beigt sisinašanu, ši skaņa likās iesūcamies smadzenes un asinis, neatlaidīgi pakļaudama prātus savai dīvainībai: te tā bija dzirdama, te nedzirdama un atkal dzirdama. Siltajā tumsa augstu slejas pils torņi, un visā apkartne — pils pagalmos, uz mūriem un pilskalna, ka arī tālu leja ap koku ieskauto grāvi, kas bija pi Ins ar ūdeni, — mirdzēja jāņtārpiņi ka z.aļganballi vizulīši, ar kuriem apšūts melnais zāles samts. Viņa paņēma vienu saliektaja sauja, un arī tur tas vēl mirdzēja — tais un noslēpumains. Gaiss bija pilns smaržas, smagas un versmīgas, tajā jautās jau agrs rudens. Margaritas sejā iesitas vēja pūsma; meitenes satraukta iztēle iečukstēja, ka tā atskrējusi no kada savāda pagājības brīža.
Roberts bija kluss un domīgs, tāda noskaņa viņa jaunekli nebija redzējusi. Līdzas virtuvēm dega ugunskuri, mezdami atblāzmas uz akmeņiem, apgleznodami ar saviem atspulgiem centrālo torni. Ciaisa zibsnīdamas uzvirpuļoja pelnu plēksnēs; Roberts sacīja Margaritai: tas esot kā cilvēku dvēseles, kas virzoties cauri bezgalībai, kadu bridi vēl mirgodamas, tad pazūdot tumsā. Viņš runāja nevis pašreizēja valoda, bet kada sena mēlē ar rīkles pieskaņu; meitene nebija nemaz nojautusi, ka viņš to prot. Viņa varēja Robertam atbildēt; stāvēdama līdzas, viņa virknēja teikumu pēc teikuma, pulēdamas Roberlu mierināt. Viņa ierunājās par pili. — Tu raupjais nams ar mūriem robotiem, — viņa teica, — tu rotaļ.biedr(i)s drūmais maigiem jūtu asniem…
Roberts likās pārsteigts, to dzirdot. Margarita pasmejas, naksnīgajā tumsa balss kļuva klusākā. — Tas ir viens no Elizabetes laika ne īpaši pazīstamajiem autoriem, mums viņa rindas vajadzēja mācīties skola: esmu piemirsusi viņa vārdu; man gan viņš likās visai labs.
— Ka tad tur beidzas?
— Glaud vāros pumpurus… — Viņas balsi gandrīz ieskanejas izbrīns; pirmoreiz, viņa saprata, kādu skaudru domu slēpj šie vārdi. — Bet nu… man skumjas liek teikt taviem mūriem atvadsveicienus…
To dzirdot Roberts nez. kāpēc sadusmojas. — Visādi pareģojumi, — viņš norūca un nospļāvās. — Tu esi ka tāda reģe slēptuvē, murmini visādas stulbas burvestības…
— Robert… — Margarita, jau tā stāvējusi tuvu, picnāca vēl klātāk. Viņa piekļāva seju jaunekļa vaigam, pavēra lūpas, lai zobi un mele skartu viņa zodu, —gribējās kliedēt viņa skumjas. Roberta rokas paslīdēja zem viņas plana ģērba un virzījās lejup pa muguru. Viņi bija skūpstījušies un glāstījuši viens otru ne reizi vien, Roberta pirkstiem meitenes augums nebija svešs, tas ielīksmoja jauno augstmani tapat kā viņa acis ielīksmoja medību suņa galva ar saslietām ausīm vai vanaga lidojums, ka viņa mute tīksmi izgaršoja ēdamo vai labu vīnu. Šoreiz tas irciladi, Margarita nodomāja. Ja viņš tagad turpinās un ja es viņam ļaušu to darīt, iznākums var but tikai viens. Bet galu gala — vai tas ir svarīgi?
Viņa nori ja kakla sakapušo kamolu, aizvēra acis un tad pirmo reizi sajūta, itin ka kaut kas grieztos un savītos, un kristu, viņa apzinajas, ka Vieta un Laiks sašķiebjas, vieš mokas. Viņa piekļāvās ciešāk Robertam, iekunkstējās, sajūta, it ka nestāv vairs uz cietas zemes, bet leni griežas bez apstājas tukšumā un viņai pakaļ pa pēdām dzenas visādi nedzīvi priekšmeti un bēdas, un nākotne sagaidāmas bailes, un to visu bez šķirošanas sadzen par viņu kopa normaņu vējš. Viņa nodomāja: varbūt es zaudēšu samaņu. Kas gan ar mani notiek… Viņa pulējas atsaukt atmiņā tēlus, kas cīnītos pret tumsu: tēvu, Saru, tēvoci Džesiju, cilvēkus, ko bija pazinusi skola, pat veco masu Alisi ju. Viņai bija neskaidra sajūta, ka tas, ko viņa veļas darīt, ietver sevī vairāk nekā viņu pašu, viņas augumu un sāpes. Tas vajadzīgs viņiem, visiem tiem cilvēkiem, ko viņa jebkad pazinusi, viņai jāatbild par tiem: viņu dēļ Margaritas izvēlei jābūt pareizai. Viņa juta uz vaiga kaut ko karstu un zinaja, ka tā ir asara, lai gan, vai viņa raud par viņu vai par Robertu, vai par visu cilvēci, viņa nevarēja pateikt. Tonakt viņa atdevas Robertam atkal un atkal, iepriecinādama un gudama pati prieku, reizēm davadama glāstus ka māte, reizēm ietīta tajos, lai nepiekļutu klat tumsa, līdz beidzot mīlnieks it ka pazuda miega mākoni, kas neatstaja vietu sapņiem.
Margaritu pamodinaja lorda Edvārda senešals, viņa galma pārvaldnieks, no visiem cilvēkiem tieši šis, — un pavēstīja, ka Roberts pēc karaļa pavēles aizsaukts projām un ka viņam, sencšalam, jāaizgada Margarita mājās. Meitene klusu gulēja gulta, vēl pa pusei noreibuši no miega, un viņa leni auga dusmas. Senešala dīvainajā skatienā un pareizajos vaibstos, ko, šim cilvēkam pagriežoties projām, Margarita nekād nespēja atcereties, — tatad šajos vaibstos meitene bija jau izlasījusi, ko sirds dziļumos zinājusi. Ka burvība — ja tā bijusi burvība — ir beigusies, ka viņa pardevusies par sarkanu vērdiņu, ka Roberts nācis pie prata, ka Ferbekas valdnieks nemūžam nesajauks savas asinis ar parastu meiteni. Margarita, zobus atiezusi, nikni aizdzina senešalu pro jām, piecēlās un palūkojās uz sevi, pagriezusies pret spoguli, lai redzētu savu pārmainījušos — padauzas — augumu; viņa nomazgājās, dusmīgi izšļakstīdama ūdeni no krūzes uz grīdas. Gulta bija iezīmeta. Naida kūsādama, viņa atlocīja pārklājus atpakaļ un atstāja, lai visa pasaule skatās. Kad senešals atnāca pēc viņas, pār viņu nobira lāstu krusa; spārdīdama kajas pret grīdu un zvērēdama atriebību, viņa apzinājās, ka tas viss ir veltīgi; neviens neko nespes izdarīt — ne viņa pati; ne tēvs, ne varena Streindžu firma ar visu tās naudu un varu. Jo šajā valsti likumu, kas aizstāvētu parastos ļaudis, nebija. Bagāto un nabago stāvoklis bija atkarīgs no dižciltīgo iegribam, un dižciltīgajiem feodālos īpašumus piešķīra angļu karalis, bet viņš sava tronī sedeja saskaņa ar apustuļa Fetera troņa žēlastību. Likums bija vecais lielgabals, kas spīdēja ārā aiz vārtu režģiem…
Viņai likās, ka arēja pagalma kāds kalps smīkņā; būtu viņai ierocis roka, nekāuņa izlaistu garu. Viņa drazās uz zirga vēja ātruma, patagodama dzīvnieku, līdz tas saka asiņot, un nodarīja pati sev sāpes, kratīdamās seglos. Senešals savaldīgi ļāva savam zirgam rikšot divsimt jardus iepakaļ.
Šie cilvēki viņu apzīmogojuši, ka apzīmogo saluzušu kasti preču pārvadāšanas vilcienos: bojāta prece, nogādājama atpakaļ sūtītājam… Apmēram jūdzi no pils Margarita pagriezās atpakaļ, redzēja, ka lielais nams viņu vēro, un izgrūda lāstu. Fār vaigiem un kaklu atkal lija asaras, taču tās bija sašutuma asaras.