JO TEV UN TAVIEM TUMSAS EŅĢEĻIEM IR SAGATAVOTAS NEDZIESTOŠAS LIESMAS, JO TU ESI PATS GALVENAIS NO NOLĀDĒTAJIEM SLEPKAVĀM, TU EiSI ASINSGRĒKA RADĪTĀJS… EJ PROJĀM, NEĢĒLI, EJ PROJĀM AR VISAM SAVAM
VILTĪBĀM… ATDOD GODU DIEVAM, KURA PRIEKŠĀ VISI LOKA CEĻUS…
Viņš runa par mani, izmocīta nodomāja Margarita… Viņa bija prātojusi par atceļu un pili; asaras bija īstas. Karstās lāses ritēja lejup, samitrinadamas kaklu. Vai tas ir labākais, ko tu vari darīt? viņa nedzirdami vaicāja tēvam Edvārdam. Mocīt ar savu teātri veco viru, lai gan es šeit sēžu brīva — es, kas esmu šis maļas jaunuma neseja un maldu ceļu staigātāja? Protams, prāts pašai sev atbildēja aizkaitinats. Jo viņš, tāpat ka baznīca, kurai viņš kalpo, ir akls, tukšs un uz.putigs. Šis Dievs, par kuru viņi kladzina, — kur ir viņa taisnīgums, kur viņa līdzjūtība? Vai Viņam patīk skatīties, ka mirst cilvēki, viņa vārdā nodzīti līdz nāvei, vai Viņš smejas par saviem slinkajiem priesteriem, vai viņš ir apmierināts, ja cilvēki nokrīt miruši, skaldot akmeņus Viņa tempļiem, un ja mazais, sašaustitais Dievs ar skumīgo seju nomirst pie krusta… Margarita nodomāja: iešu projām un meklēšu citus dievus, varbūt tie būs labāki; lai nu ka, sliktāki tie nebūs. Varbūt viņi joprojām ir atrodami vēja, lireļos un vecos, pelēkos kalnos. Es izlūgšos no Tunora zibeni un no Votāna taisnību, un no Baldura mīlestību: tas vismaz izlēja savas asinis smiedamies, nevis sakropļots un sāpju mocīts kā Kristus, kas savas tiesības piesavinājās…
Māja nodrebēja un apdzisa ka sveces liesma caurvējā. Meitene atkal krita cauri Visumam, kur zaigoja dzirksteles, kas izskatījās pēc zvaigznēm vai mirdzošiem jāņtārpiņiem. Likās, ka Margarita taja paša bridi redz noraugāmies viņa Korfgeitu ar saviem galvaskausa caurumiem līdzīgajiem acu dobumiem. Leja jūra, baltu putu vainagoti, šļakstījās plīstošie viļņi, vējš dūkdams traucas ap augstajām klintīm; tas bija Dorsctas vējš; sens, salts un spivs, tas bija atlidojis jūdzēm tālu pāri okeānam.
Joņošana apstājas, un Margarita staveja un brīnīdamas platām acīm raudzijas apkart. No pagatnes viņa bija pārcēlusies uz. nākotni vai uz kadu Laiku, kas nekād nebi ja bijis un nekād nebūs. Pār viņu virmoja debesis, un abas puses visapkārt slejas pīlāri, kas bija izcirsti no rupja akmens; veci un netēsti, lietus izskaloti un vēju izgrauzti, gadsimtu gaita izeaurumoti, lai viesuļiem bulu, kur apmesties. Tiem apkart mutuļoja vētras trenkti mākoņi, aiz tiem vējš griezās virs pelēkiem zāles plankumiem. vēl talak pletās nebūtība; tukšums, kura viņa varēja iekrist, pēkšņi pārveldamas pāri pasaules malai.
Viņas priekšā, atspiedies ar muguru pret tālāko pīlāru, sedeja kāds vīrietis. Viņa apmetnis plandījās, mati, gari un gaiši, vēja cilāti, vijas ap apaļo galvaskausu. Margarita piespieda plaukstu pie pieres. Si vīrieša seju viņa bija redzējusi, bet kur… Pat tagad vērojot, tā šķita maināmies, vaibsti izlocījās un pārvērtās, seja kļuva par tukstošveidi un reizē tā nebi ja nevienas būtnes seja. Vēja seja.
Margarita virzījās vai šķita virzāmies viņam klat. Sapni viņa mācēja runāt; viņa veidoja vārdus, jautājumu. .Svešinieks iesmejas. Viņa balss bija smalka un spalga, it ka lidotu šurp no liela tāluma. — Tu sauci Senos Garus, — viņš bilda. — Kas sauc šos Aizlaicīgos, sauc mani…
Virs pamaja, lai Margarita apsēžas. Viņa apsēdas vīram līdzas, juzdama, ka mati plīvodami silas seja. Dīvainajā vietā plosījās vējš; tad, Margaritai raugoties vira, pūsma it ka pēkšņi norima, un viņa līdz ar akmeņiem un zāli, uz kuras abi atradās, milzīgā ātrumā izvirpuļoja cauri bezgalīgi lielai mākoņu jūrai. No šīs domas noreiba galva, un meitene uz mirkli aizvēra acis. — Tu piesauci Aizlaicīgos, — rāmi sacīja Aizlaicīgais. — Varbūt viņi ar prieku tev atbildēs…
Nu viņa akmeni pār vīra galvu bija ievērojusi zīmi, kurai tur noteikti vajadzēja but; tas bija aplis ar vēža apveidiem vidu; līni jas nesaprotamā kārta klājas cita citai pari. — Vai tu esi… īsts? — viņa vara balsi pavaicāja.
Vīrieša seja iegūla jautrība. — īsts? — viņš pārjautāja. — Pasaki, kas ir īstenība, un es tev varēšu atbildēt. —
Viņš pavēcināja roku. — Ieskaties cietzemē, klintis, un tu redzēsi it visas Visuma galaktikas. Tas, ko tu sauc par īstenību, izkust; spēki griežas un virpuļo, tā ir puteklīšu un atomu deja. Dažus no tiem mēs saucam par planētām, viena no tām ir zeme. īstenība ir Nekās, tā atrodas iekšā nekām un arī sevi ietver neko. Pasaki man, ko tu velies, un es atbildēšu.
Viņa atkal piespieda plaukstu pierei. — Jus mēģina! mani apmulsināt…
— Ne.
Viņa aizsvilas. — Tādā gadījuma lieciet man mieru! — Viņa nevarīgi ņemas zvetet ar durem zāli. — Es jums neko neesmu nodarījusi, beidziet… ar mani rotaļāties vai ka nu to sauc, ko jūs darāt, ejiet gluži vienkārši projām un ļaujiet man būt…
Viņš sadrūmis palocījās, un Margaritu pēkšņi parņema bailes, ka visa šī dīvaina vieta izgaisis un viņa taps iemesta atpakaļ laja dzīve, kuru neapšaubāmi nespēja vairs panest. Nu viņai gribējās mesties uz priekšu, satvert svešinieka apmetni, tapat ka bija gribejies satvert priestera sutanu, tomēr tas nebija iespējams. Viņa pulējās atkal bilst kadu vārdu, bet virs, pacēlis roku, pamāja klusēt. — Klausies, — viņš sacīja, — un mēģini atcereties! Nenonicini savu Baznīcu, jo tai piemīt gudrība, kas ir pāri jusu saprašanai. Nenonicini tas kumēdiņus, jo tiem ir savi nolūki, kas tiks piepildīti. Sī Baznīca pūlas — tapat ka pūlējāmies mēs — izprast to, kas neliks izprasts, aptvert to, kas ir ārpus musu aptveršanas spējas. Augstākājai Gribai nevar pavēlēt, to nevar uzzīmēt vai izmērīt. — Viņš paradīja uz apkarini, uz akmeņu loku. — Augstākā Griba līdzinās šim lokam, tā apņem visu, tā bezgalīgi mainās, miesa iet bojā, saule slīd par debesjumu; Baldurs mirst, un mirst Kristus, karotāji cinas ārpus savas Valliallas mītnes, krīt, noasiņo un atkal atdzimst. Visi ir ieslēgti Augstākajā Griba, viss ir iepriekš noteikts. Mes an atrodamies tur, iekšā, musu mutes aizveras un atveras, mūsu balsis runa, un mēs nevaram tam pavēlēt..
Augstākā Griba ir bezgalīga, mēs esam tas darbarīki. Nenonicini savu Baznīcu!
Viņš sacīja arī vēl daudz, ko citu, taču tā jēgu aiznesa sev līdzi vētras brāzmas. Margarita vēroja Aizlaicigā seju, viņa lupu kustības, dīvainas, degošas acis, kas atspulgoja tālu sauļu un citu laiku gaismu. — Sapnis beidzas, — viņš galu gala noteica. —Tas ir sapnis. Lielā Deja beidzas, sāksies cita. — Viņš pasmaidīja un pieskaras ar pirkstiem zīmei, kas bija iekalta klinti viņam virs galvas.
— Palīdziet man! — Margarita pēkšņi lūgdamās ieteicas.— Ludzu…
Virs pakratīja galvu, viņai likās, ka mājiens izsaka līdzjūtību un ka Aizlaicīgais vēro viņu tapat, ka viņa bija vērojusi jāņtārpiņus izdzīvojam savu mūžu zāle. — Pavedienu vērpj masas Nomas, likteņa dieves, — viņš turpināja, — iezīme un nogriež, lūr nekās nav līdzams. tā ir Augstākā Griba.
— Pastāstiet man, ludzu! — Viņa nelikās miera. — Kas ar mani notiks? Jus to varat izdarīt, jums tas jādara. Tāds ir jusu pienākums pret mani.
Svešinieka balss atlidoja līdz viņai, pārmākdama vētras aurus. — Tas ir aizliegts… — Viņa acis it ka aizmiglojas.
Skaties uz dienvidu pusi, — viņš sacija. — No dienvidiem tev nāks dzīvība — un arī nave. Ka visam citam dzīvām būtnēm, tā arī tev. Būs prieks un cerības, būs arī sāpes un bailes. Pārējais ir noslēpums. tāda ir Augstāka Griba…
Margarita uzkliedza viņam: — Bet tas taču neko neizsaka, jūs man neesat pateicis itin neko… — Šiem vārdiem nebija nekādas nozīmes; vīrs un akmeņi izbālēja, saruka, un pašu Margaritu vēji aiznesa projām atpakaļ. Kadu mirkli likās, ka Aizlaicīga seja iegaismojas spožā bronzas krasa, un meitene ieraudzīja Kristu vai Baldūru visā viņu varenuma lūkojamies lejup no mākoņiem, pēc tam tēls kļuva tumšāks, melnāks par akmeņu mestajām ēnām, un tad viss saplūda kopa un izgaisa.