Pagāja mēneši, līdz viņa atkal ieraudzīja Kuģi. bija pienākusi un aizgājusi pelēka ziema, vējš trokšņaini Iriecies pret klintīm, raustīdamies ap tam, sizdams ārā no akmeņiem dzintarainas lauskas, dimdinot aizlecinādams tas uz. liedagu. Šad tad Bcki ja lūkojas uz ūdeņiem, brūnajam acīm spoži mirdzot vajaja, brūnganaja seja. pāri jūras klaidam viņa pūlējās saskatīt kaut ko tadu, ko pali ncapzinajas. Pavasari Baltais kuģis atgriežas.
Bija aprīļa vakars, gandrīz jau maijs. Kaut kas iečukstēja Bekijai. lai viņa vēl nebeidz darbu, lai cila vēl lielos, melnos murdus, lai met klakstošo dzīvību grozos, ko paņēmusi lidzi. Tikmēr Baltais kuģis, pukšķoša motora dzīts, sāniski iznira no krēslas un tuvojās pa ūdens klaidu, augdams arvien lielāks.
— Laiva, ahoi!…
Bekija stāvēja zvejas laiviņa un platam acīm vēroja. Aiz viņas uz zemesraga slejas klintis, it ka cilādamās līdz ar jūras kustībām; meitenes priekšā slīdēja Kuģis — tagad tuvumā tas izskatījās garš un draudīgs; baltais priekšgals šķēla viļņus, saceldams sīkus putu kāsīšus, kas aizslīdēja projām un pazuda mijkrēslī. Bekija gandrīz ar sāpēm apzinajās, kādi izskatas dēļi zem viņas kājām un netīrā kleita, kas plandās ap ceļgaliem. Kuģis pagriezās uz priekšu, kāds skrandains virs priekšgala, ar vienu roku turēdamies pie fokmasta, māja ar roku un kliedza:
— iMiva, ahoi!…
Bekija redzēja grotburu kārtīgi aptītu ap kliverkoku, dažādos kajīšu luku paaugstinājumus uz klaja ūdens atturēšanai un takelažu; jahtai tuvojoties, viņa jutās gandrīz pārsteigtā, ievērodama, ka Balta kuģa krāsojums laikam nobirzis, bet buras appluinītas. Itin ka jahta nebūtu bijusi nekās cits, tikai vīzija vai sapnis, ko nevar ne svērt, ne sataustīt.
Zvejas laiviņa, iegrimdama dziļāk, nošņirkstēja gar jahtas korpusu, Bekija sagrīļojās un pieķeras pie klaja reliņiem. Jūrnieki satvēra viņu aiz rokam un palīdzēja noturēties; lielais tērauda masts biedējot slejas par viņu, Baltais kuģis, paisuma nests, leni slīdēja gar krastu.
— IIzmanīgi… Meitemt, ko tu pārdod? — kāds noprasīja.
Nez no kurienes atlidoja smieklu šalts. Bekija, skatīdamas augšup, norija kakla sakāpušo kamolu. Viri bija sanakuši pie reliņiem, tumšie augumi iezīmējas pret vakara debesīm.
— Omārus, ser. Skaistus omārus…
Tēvs priecāsies. Ka, viņa pārdevusi lomu, nemaz neizcēlusi to krasta, turklāt par labu cenu? Nebūs jākaulējas ciematā ar uzpircēju Smaitu un jāgaida pārvadātāji, lai tie aizgādā preci projām. Jūrnieki samaksāja viņai labi, iemezdami laivā īsta zelta naudas gabalus, smiedamies, kad viņa notupās, lai tos sagrabstitu, smiedamies atgrūda mazo laiviņu no jahtas sana un kaut ko nosauca vēl nopakaļ, kad Bekija ieiras atkal līcī. Meitenei iegula atmiņa vīru balsis, mežonīgas, rupjas, spjvas. Nekād viņa nebija sasniegusi krastu tik atri; art laivu novietot likās vieglāk. Viņa steidzas mājup, nesdama līdzi atlikušo lomu, karstaja sauja sažņaugusi naudas gabalus. Kad Baltais kuģis leja mijkrēsli pagriezās, arī Bekija apsviedās apkart un paklausījās, ka nošļāksi un nodun enkurs, nolaizdamies lejā, jūras dibena. Uz klaja varēja saredzēt gaismas, spožie punktiņi dzirkstī ja ka acis; virs tiem tumsnēja slejas takelaža, asi iezīmēdamās uz sudrabpelēka jūras klaida lona.
Tēvs lādējās, ka viņa lomu pārdevusi. Bekija neizpratnē platam acīm vērās viņa.
— Bermudietim… — Viņš nospļāvās, lačodams pāri virtuvei, lai iekrautu netīros šķīvjus izlietne, un nikni grozīja veca, augstā krāna kloķi. —Turies no tā talak…
— Bet, t…
Viņš pagriezās atpakaļ — seja aiz niknuma bija drūma ka negaisa mākonis. —Turies no tā talak… Neko vairāk man neprasi…
Bekija jau toreiz bija iemācījusies arēji neko neizrādīt, pieņemt tumša, neizdibināma kaķa izskatu. Viņa nodūra acis un ka piekalta raudzījās šķīvī, dzirdēdama, ka augšā, guļamistabā, mati moka klepus. Viņa zināja, ka no rīta uz palagiem būs sarkani traipi. Meitene apvija vienu kāju ap otru un, ar visu gribasspēku izmetusi jebkuru domu no galvas, berzēja no apakšstilbiem netīrumus.
Lai arī saskare ar svešiniekiem neko neizšķīra, tā nedēļām ilgi palika Bekijas uzmanības loka; nepazīstamā jahta kļuva par tīro apsēstību. Meitene retizeja Balto kuģi sapņos, iz.tele viņa itin ka, uzveikdama pretvēju, lido ja, līdzīgi lielajam kaijām, kas riņķoja virs liedaga un zemesragiem. No rītiem to klaigas atbalsojas no klintīm; Bekijai, kas vēl atradas miega vara, putnu kliedzieni likās ka atbalsis no tauvu berzēšanas vai no buru vinču klakstoņas. Tādās reizēs dažkart zemesragi it ka maigi sašūpojās un veļas ka jūras viļņi, apreibinādami galvu. Bekija mēdza tupēt, berzet stilbus un drebuļol, gaidīdama, līdz pariet apmatiba; viņa ļāvās bailēm no nāves, līdz dīvaini ritmiskas kustības un nesaprotamais izmisums sasniedza augstāko pakapi, un šai mirkli viņa, kāpdamās atpakaļ, uzmina nazim, kas ar asmeni uz. augšu bija atstats laivas dibena, un sāpes no iecirstas brūces un asinis acumirkli padarīja meiteni par sievieti. Zēli činkstēdama, viņa notīrījās. Neviens to nebi ja redzējis; Bekija šo noslēpumu — tapat ka visus citus noslēpumus — noglabaja sevi, savā kalsnaja auguma. Noglabāja 1o līdzīgi domām un sapņiem.
Reiz mazajā, tumšajā ciematā nelielajā, tumšajā bazniciņa nolika laulības. Šim laika Bekija neizskaidrojamā kārta bija apjautuši, ka cilvēki iekrāsojušies savas dzīvesvietas toni: viņus visus pārvērtis neredzamu kvēpu pilnais gaiss. Iztēles lidojumi ieguva jaunu, drumāku izskatu, visi pazīstamie ļaudis viena jūkli sakusa kopa ar apkartejo ainavu, līdz klintis partapa par miesu, kauliem un lūdzot pastieptām rokam, pārtapa par zobiem, acīm un sadēdošiem galvaskausiem. Tagad viņa reizēm baidi jas no līča, tomēr tas ar savu pievilkšanas spēku meiteni vienmēr atvilināja pie sevis. Nevarēja sacīt, ka viņa, vientulībā lur sēdēdama un nokaudamas ar vērojumiem, domātu ko sakarīgu; viņa spilgti sevī pārdzīvoja to, kas nebija viegli saprotams.
Viņa apgrieza savus melnos matus, apjukusi sēdēdama ieplīsušā, plankumainā spoguļa priekšā un grozīdama galvu gan uz. vienu, gan uz otru pusi, šķērējot tos arvien īsākus, līdz beidzot kļuva gandrīz līdzīga zēnam — piekrastes nevaldāmajiem zvejnieku puikam. Glaudīdama un bužinadama sasuku, viņa ar lielajām, miklajām acīm šaubīdamas lūkojās uz savu spoguļa attēlu. Likās, ka viņa iekļuvusi lamatās un to režģi ir resni un melni ka viņas cilāto omāru murdu pinumi. Viņas pasauli apņem un ieslēdz līča zemesragi, priestera balss un tēva soļi. Brīvs ir vienīgi Baltais kuģis, un brīvs tas ienāks viņas domās slīdēdams, vizēdams un izjaukdams dzelžaino kartību. Likās, Kuģim bija arī sava nozīme agras jaunības kritiskajos notikumos, lepnajās bailes par asins noplūdi. It ka viņa pēkšņi par vizošo, noslēpumaino apvarsni būtu ieraudzījusi paceļamies kaut ko tadu, ko spēja saprast.