Viņš pagrieza vārstuli, un inžektori vairs nesīca. Margarita smagi ripoja tālāk, atrumam pieaugot. Džesijs pavilka reversa sviru, pieskrūvēja ciešāk bremzes, lai pārbaudītu vilci, ieklausījās, ka mainās klaudzieni, lokomobilei sākot braukt kalnup, un pamazām pievadīja lielāku tvaika devu. Ka gaismā, tā tumsā viņš pazina ikvienu ceļa pēdu; braucējam tas bija nepieciešams.
Priekšā paspīdēja vientuļa gaismiņa, un viņš saprata, ka tuvojās Vulai. Margarita raidīja brīdinājuma svilpienu ciematam, izribināja pa vidu mājiņām ar cieši noslēgtiem aizvirtņiem. Tagad ceļš ies taisni pāri tīrelim uz Pulu. Līdz pilsētiņas vārtiem atlicis stundas brauciens, un pusstundu vajadzēs, lai nokļutu līdz krastmalai. Ja vien satiksmi kaut kas nelāgs neaizkavēs… Džesijs berzeja rokas un kustināja zem mēteļa plecus. Aukstums spraucas klāt, viņš juta, ka sāk stingt locītavas.
Viņš paskatījās pa labi un pa kreisi uz ielu. Bija nakts vidus un Lielais tīrelis melns ka piķis. Tālumā viņš redzēja vai domāja, ka redz, maldugunis, kas spokojās kādā smirdošā purvā. No tukšuma gaudodams atlidoja salts vējš. Džesijs klausījās barela vienmērīgajos klaudzienos, un ka dažkārt agrākos laikos viņa gara acu priekšā parādījās kāda kuģa tēls. Lēdija Margarita, silts gaismas plankumiņš, lidzigi kuģim virzījās pāri klajumam, šķērsodama plašu un naidīgu okeānu. bija divdesmitais gadsimts, prāta gadsimts, tomēr tīrelis joprojām bija māņticīgu baiļu piemītne. Vilku un raganu, vilkaču un laumu, lielceļa laupītāju miteklis… Džesijs savilka lūpas čokura. «Normaņu nelieši» — tā viņus bija nodēvējis Dikens. Trāpīgāku apzīmējumu domādams neizdomāsi. Tiesa, klīda runas par normaņu varas pagrimumu, taču šaja katoļticīgajā Anglija, kas bija pastāvējusi vairāk nekā gadu tūkstoti pēc Iekarošanas, normaņu, sakšu un pamatiedzīvotāju ķeltu asinis tagad bija pilnīgi sajaukušas. Tās atšķirības, kas pastāvēja, bija vairāk vai mazāk patvaļīgi pieņemtas saskaņa ar rasu teorijām, ko pirms vairākiem gadsimtiem tika izdomājis CJizevijs Lielais. Prāvāka ļaužu daļa vismaz pavirši mācēja piecas valstī pastāvošās valodas — normaņu, Franču, ko lietoja valdošās aprindas, latiņu, kas valdīja baznīcas kalpu vidu. moderno angļu valodu, kura sazinājās komersantu un tirgotāju vide, novecojušo vidusangļu valodu un ķeltu mēli, kurā runāja zemākie slāņi. Protams, bija arī citas valodas — gēlu, korniešu un velsiešu; tas visas balstīja Baznīca, kaut arī tas dzirdēja pavisam reti. Taču bija patīkami saskaldīt zemi daļās un uzcelt gan valodu, gan šķiru žogus. «Skaldi un valdi» — par tādu vismaz, neoficiāli jau sen bija pārvērtusies Romas politika.
Lielceļu laupītājus apvija daždažādas leģendas. Dienvidrietumos viņu bandas bija pastāvējušas visu laiku un varbūt pastāvēs arī turpmāk; viņi nodarbojas ar kontrabandu, zaga, aptīrīja ceļavīrus. Parasti — bet ne vienmēr — viņi nenolaidas līdz slepkavībām. Vairākus gadus preču pārvadātajiem klājas sliktāk par citiem; Džesijs vēl atcerējās, ka Lēdija Margarita kādā tumšā nakti iegazelejusics nojumē: stūrmani bija ievainojusi bulta, viņš vadīja pēdējos mirkļus, puse karavānas liesmu apņemta, un vecais Elija sūtīja lāstus pret debesim. Karavīri dienam ilgi pārmeklēja tīreli, sakot no pašas Sorviodunas, taču veltīgi. Banda aizmukusi; ja Elijas teorijas izradītos pareizas, tad ļaundari bija izklīduši pa savām mājam un atkal kļuvuši par godīgiem pilsoņiem, kas bija Dievu. Tīreli meklētāji neatrada nenieka; uzskatī ja, ka tadas vietas, kur būtu nocietinājušies noziedznieki, gluži vienkārši izgudrojuši baumotāji.
Džesijs atkal piebēra kurināmo, taču zem bieza mēteļa viņu kratīja drebuļi. Margarita nebija ieroču, pret laupītajiem neviens nemēdza cīnīties. Ja cilvēks gribēja palikt dzīvs, tad, viņiem paradoties, neaizstāvējās. Vismaz ar parastiem paņēmieniem ne; Elija par to bija domājis citādi, taču nebija nodzīvojis pietiekami ilgi, lai domas īstenotu. Džesijs saknieba lūpas. Ja viņi naks, tad nāks, tomēr lai tad dabū manīt visu, ko Strcindžs spej celt galda! I Jz nnkstčaulibu lai necer; šolaiku Anglija preču pārvadātajiem mikstčaulība nepiemīt.
Atlikusi apmēram jūdze, lidzceļu krustos strauts, Froumas pieteka. Mašīnisti parasti apstājās, lai papildinalu tvertņu ūdens krājumus. Tīrelī nebija kur pasmelt ūdeni, ierīkot akas izmaksātu pārāk dārgi. Ūdens, kas uzkrājās bedres, bija smirdošs un netīrs, smeltuvēm vajadzētu bul ar betona grodiem, un šadam pasākumam aizietu pusgada peļņa. Cementa ražošanu vērīgi uzmanīja Roma, šī nozare prasīja neiedomājamus izdevumus. Embargo, protams, bija pat vaļīgs; ar šo materialu viegli varēja ātri uzbuvet nocietinājumus. Gadu gaita valsti bija notikuši daudzi nemieri, kas mācījuši piesargāties pat pāvestiem.
Lūkodamies uz priekšu, Džesijs ieraudzīja paspīdam ūdeni vai ledu. Roka pavilka reversa sviru un nospieda bremzes. Margarita apstājas neliela tiltiņa vidū. Pie tā aizsargmalām bija piestiprināts brīdinājums «smagiem satiksmes līdzekļiem», taču parvadataji vismaz pēc tumsas iestāšanās nepievcrsa tiem lielu uzmanību. Džesijs nolēca zemē, atsprādzēja no tvaika katla sāniem smagu, ūdeni necaurlaidīgu, nostiegrotu šļūteni un parmetatās galu pāri tiltam. Spalgi plīsa ledus. Ūdens pacclaji skaļi iešņācās: pa izejām izplūda tvaiks. Pēc īsa brīža darbs bija padarīts. Margaritai gan būtu pieticis ūdens līdz Pulai un vēl tālāk, taču neviens kārtīgs pārvadātājs nejutīsies patiešam drošs, ja tvertnes nebūs pilnas līdz malām. īpaši pēc tumsas iestāšanas, kad kuru katru mirkli varēja gaidīt uzbrukumu. Tagad, ja būs vajadzīgs, mašīnai pietiks ūdens visai garajai, grūtajai naktij.
Džesijs uzāķēja atpakaļ šļūteni un izņēma no tendera četrus ceļa lukturus, pa vienam abas tvaika katla puses, divus pie priekšējās ass. Viņš pakara gaismas avotus vietās, nolaizdams aizsegus pāri karbīdam un paceldams priekšējos stiklus, pārliecinādamies, vai netrūkst acetilena. Lukturi meta ceļa abas pusēs spilgtus baltas gaismas vēdekļus, tajos spīguļoja sarmas kristāli. Džesijs saka atkal braukt. Sīvi sala, droši vien jau bija vairāki grādi zem nulles, un ļaunākais vēl priekšā nakamajās stundās. ,Sis bija tas ceļojuma posms, kad cilvēks aukstumu sāk uzskatīt par savu personisko ienaidnieku. Tas pielīda pie kakla, iecirta saltos nagus mugurā; ar šo speķu vajadzēja nepārtraukti cīnīties gan miesīgi, gan garīgi. Aukstums varēja cilvēku apstulbināt, piesakiet pie kapšļa, līdz uguns noplaka, tvaiks apsīka un braucējs vairs neapjēdza, ka jāpieber kurināmais. Tā bija noticis arī agrāk, ne viens vien mašīnists ceļa pazaudējis dzīvību. Un pazaudēs arī turpmāk.
Margarita vienmērīgi duca; pār tīreli gaudoja vējš. Virziena uz zemes iekšieni, aiz augsta vaļņa un dziļa grāvja izmētātas, čurneja Pūlas mājeles. Gar nocietinājumiem dega lapas; par tuksnesīgo klajumu tas meta gaismu jūdzēm tālu.
Margarita iekļuva mirgojošo dzirksteļu joslā, un abas gaismas lēni saplūda. Kad no tumsas iznira Rietumu varli, Džesijs pagrieza bremzes ratu un izgrūda lāstu. Gar pilsētas mūriem, lapu gaisma neskaidri samanāmi, bija sadrūzmējušies dažādi braucamie: barovi, eivelingi, kleiloni, lauleri, ik lokomobile ar garu piekabju rindu. Amatpersonas skraidīja apkart; gaisa virmoja tvaika mutuļi, mašīnu pulks paklusam dunēja. Lēdija Margarita palēnināja gaitu, izdvesdama elpai līdzīgus balganus mākonīšus, un iespraucas jezga, nostādamās līdzas desmit zirgspēku fauleram, kas lepojas ar Drosminieku firmas krasām.