Džesijs alradas piecdesmit jardus no vārtiem, un izskatijas, ka paies krietna stunda, līdz ar gūzmu tiks gala. Gaiss bija pilns mašīnu trokšņa, to pieskandināja sturinaņu un mašīnistu kliedzieni un pilsētas policistu un satiksmes kārtotāju uzbļavieni. Lielajiem riteņiem pa vidu maisījās pāvesta Eņģeļu pulciņi, skandēdami garīgas dziesmas un stiepdami augšup rokas ar ziedojumu trauciņiem. Džesijs uzsauca sveicienu kadam policistam, kurš izskatījās pārmocīts. Seržants atspiedās uz āvas, palūkojās atpakaļ uz Lēdiju Margaritu un pasmīkņāja.
— Vai ta' atkal ved bīskapa Blciza svētību, draugs?
Džesijs apstiprinot norūca; līdzās stāvošais taulers izgrūda tik skaļus svilpienus, ka aizkrita ausis.
— Va' paliksi klusu! — norēcās policists. — Kas ta' tev tur ir, ka skrien ka uz ugunsgrēku?
Mašīnists, mazs vīriņš, ietinies šalle un mētelī, izspļāva smēķa galu pāri braucama malai un atjokoja: — Caulainie Viņa Svētībai. Šonakt atkal taisās dedzināt Romu… — Stāsts par to, ka pāvests Orlando lobījis vēderā austeres, kamēr viņa algotņi sirojuši pa Llorenci, bija jau pārvērties leģenda.
— Palaid tik vēl muli, — nikni uzsauca seržants, — un vārti tev noslēgsies deguna priekšā! Varēsi pārgulēt nakti tīrelī, un tad tevi aptīrīs līdz kreklam. Stūrē tas grabažas iekšā, kusties, kad tev saka…
Priekšā paveras tukša vieta, faulers nicīgi notaureja un ierāpās iekšā. Džesijs sekoja. Pagāja labs laiks grozoties un svelpjot, tad beidzot viņš izkļuva cauri satiksmes sastrēgumam un stūrēja savu kravu projām pa Pūlas galveno ielu.
Streindžam un Dēliem bija noīrēta noliktava piekraste, netālu no veca muitas nama. Margarita devas turp, izlocīdamās starp preču kaudzēm, kas no izkraušanas vietām bija pārceļojušas uz laukumiem. Dokos, par spīti vēlajam gadalaikam, valdīja rosme. Džesijs pabrauca garām kadam skotu ogļu kuģim, lielam vācu preciniekam, franču viļņu šķelcjam un Jaunas Pasaules jūras šķērsotajam (pēc platajiem iežogojumiem spriežot, bi jušajam vergu pārvadātājām), glītam zviedru tnsmastu buriniekam, kas, spītēdams vējam, nebi ja nolaidis buras, un vecam dāņu klaidonim Groningen, kurš, ka Džesijs zināja, vēl kuģoja ar senseniem, dīvainiem dzīvsudraba tvaika katliem. Beidzot viņš gandrīz stundu pēc norunātā laika piestiirēja savu braucamo pie firmas noliktavas.
Krava atceļam jau bija sagatavota, Džesijs atvieglots izkrava atvestās platformas, atdeva firmas aģentam preču sarakstu un iegrieza platformas ar muguru pret jauniekraujamajam precēm. Viņš pieskatīja, kā nostiprina jauno kravu, kurina ja, līdz sasniedza vajadzīgo līmeni, un devas projām. Izsalies viņš bija līdz kaulam, krastmalas krodziņu logi šķita kārdinām, solot siltumu, glazili un karstu edienu, taču šonakt Margarita Pūlā nepaliks. Pulkstenis bija gandrīz astoņi, kad viņš sasniedza vaļņus, un satiksmes gūzmas vairs nebi ja. Vārtus atvēra īgns seržants; Džesijs izstureja karavānu uz tukša ceļa. Mēness nu bija pacelies augsiu un peldeja pa skaidrajam debesīm. Pamatīgi piesala.
Sekoja ilga kratīšanās uz dienvidrietumiem pāri Pūlas ostas augšgalam, kur Vēremas pagrieziena ceļš atzarojās pa kreisi uz Dernoveri ju. Džesijs centīgi apbrauca karavānu atzaram apkart. Viņš pacēla Margarita spiedienu un nobrauca pa tukšo ceļu divdesmit jūdzes stunda. Tad ielīgo ja
Vcrema pa nepatīkamo likumu gar dzelzceļa krustojumu, garam Melnajam lucim ar tā drausmīgi neglīto izgrebto uzrakstu un devās pāri Froumai, kur tā ietecēja jūrā, tā iezīmējot Ferbekas salas ziemeļu robežu, lād atkal sakas tīreļi — Stouboro, Slipa, Midlbira, Nordena —, tukši un plaši, vientulīgu vēju piegaudoti klajumi. Beidzot priekšā augslu pa kreisi iespidējās gaisma, Margarita iedārdinaja Korl'geita, senaja Ferbekas kalnu pareja. Četrstūraina pāri ceļam ka valdniece slejas lielā Korlas pils, plezdamas starp diviem klinšu kalniem; tas logi blāzmoja līdzīgi acīm. Tātad Ferbekas īpašnieks droši vien atrodas rezidence un uzņem viesus.
Tvaika dzīta mašīna apliecas ap pakalna izcilnajiem sāniem un devās augšup uz ciematu, kas pletās aizmugure. Lokomobile šķērsoja četrstūraino laukumu, riteņu un dzinēju klaboņa dobji atbalsojas no Kurla kroga lasādes, Margarita atkal turpinaja ceļu augšup pa garo galveno ielu līdz vietai, kur to vēlreiz gaidīja tīrelis — lēzens un vientulīgs, vēja piegaudots un zvaigžņu apmirdzēts.
Svonidžas ceļš. Džesijs, sala sastindzis, pulējas aizdzīt domu, ka Margarita joņo cauri tukšumam, izdvesdama elpu tumsa līdzīgi kadam garam, kas ir nolādēts un iemests salta ellē. Viņš būtu priecājies par jebkuru dzīvības zīmi, pat par lielceļa laupītājiem, taču nebija nekā. Vienīgi nerimtīgais, niknais vējš un tumsa, kas pletās abas ceļa puses. Džesijs savecinaja cimdotās rokas, pamiņajas uz kapšļa, pagriežas, lai paskatītos uz augstas kravas sāniem, kas šūpojas cauri nakts tumsai, un uz tālo, tik tikko redzamo aizmugures lukturi. Viņam jau krietnu bridi bija apnicis saukt sevi par muļķi. Būtu gan vajadzējis palikt uz naktsguļu Fula un mājupceļā doties rītausmā — to viņš saprata gluži labi. Tomēr šonakl viņš miglaini aptvēra, ka nevis brauc pats, bet viņu kaut kas dzen.
Viņš ielaida caur sildītāju ūdeni, piebēra kurināmo, atvēra vēlreiz, ūdens vārstu. Kādu dienu viņi apmainīs cieta kurināmā ietaises prel benzīna dzinejiem. Tādas iekārtās bija dabūjamas jau gadiem ilgi, bet benzīna dzinēji pagaidām nolikti aiz atslēgas un gaida pāvesta verdiktu. Varbūt lēmumu pieņems nakamgad vai aiznakamgad, bet varbūt arī nepieņems nekād. Mātes Baznīcas ceļi ir līkumoti, ganāmpulkam nav ko tajos bāzt degunu.
Vecais l ilija būtu pienkojis benzīna karsētajus un nolamājis priesterus par pēdējiem nejēgām, taču viņa mašīnisti un stūrmaņi baidītos, ka viņus izslēgs no baznīcas, jo tā droši vien notiktu. Streindžs un Dēli bija piekapušies — ne jau pirmo reizi un arī ne pēdējo. Džesijs atjēdzās, ka atkal doma par tēvu. Margarita klumburo ja augšup, atpakaļ kalnos. Savādi — nu viņš jūt, ka varētu ar tevu runāt. Nu viņš spētu izskaidrot savas cerības un bailes… Tikai tagad ir par vēlu, jo Elija ir beigts un miris, guļ ar sešām pēdām Dorsetas zemes uz krūtīm. Vai tā notiek mūžīgi mūžam? Vai cilvēki arvien attopas, ka spētu runāt un runāt tad, kad ir jau mazliet par vēlu?
Milzīgais akmeņkaļa pagalms pie Longtanmetraversas. Augstu sakrautās akmeņu kaudzes, neskaidri saskatāmas tvaika mašīnas lukturu gaismā, beidzot iezīmēja kādu atšķirību no tīreļa baisa tukšuma. Džesijs brīdinot pataureja; barela balss aizskanēja pāri māju jumtiem, skaļa un sēra. Laukumā neviena nebija, likās, ka tā ir mirušo pilsēta. Pa labi Kingshedā mirgoja blavas ugunis, izkārtne nemierīgi kraksteja, šūpodamās vēja. Margaritas riteņi atsitās pret bruģakmeņiem, pagriežas. Džesijs nobremzēja, atraudams atpakaļ reversa sviru, lai vārstiem vairs nepievaditu enerģi ju. Zemi klāja bieza sarmas kārta, dažviet ceļš līdzinājās stiklam. Kalna virsotnē iebraukdams Svonidžā, Džesijs pagrieza atpakaļ sviru, lai vārstiem vairs netiktu pievadīta enerģija. Lokomobiles darbība, taustoties pēc savas miera ostas, kļuva mierīgāka un klusākā. Vējš iegaudojas, aiztraukdams pāri priekšējiem lukturiem sniega kristālu vērpeti.
Mazpilsētiņas māju jumti šķita sadruzmejušies kopā zem saltas segas. Džesijs pataureja vēlreiz, skaņa starp namiem izklausījās bezgala skaļa. Nez no kurienes uzradās bērnu bars, kas klaigādams skrēja gar karavānu. Priekšā bija krustceles, un pie Dzprdža viesnīcas lukturi mela dzeltenu gaismu. Džesijs, pūlēdamies iegriezi lokomobili pagalma vārtos, virzīja to uz priekšu. Dūmenis aizķēra arkas augšmalu. 'le nu viņam būtu bijis vajadzīgs palīgs; tvaiks, plustol no barela atpakaļ ierobežotajā mašīnista telpa, neļāva skaidri saredzēt. Bērni bija nozuduši; Džesijs, it ka nomierinādams reversa sviru, palaida to vaļīgāk. Izplūdes tvaiks atstaja cilindrus, un Margarita, samazinājusi ātrumu, dārdināja pāri pagalmam. Pagalms pirms vairākiem gadiem bija paplašināts, lai varētu uzņemt karavānas; Džesijs novietoja Margaritu starp kadu geretu un sešu zirgspēku kleitonu un šatlvcrdu, neitralizēja reversa sviru un izslēdza regulētāju. Beidzot klaudzieni apklusa…