Kādu mirkli otra puiša glīti apcirptā bārdiņā Džesiju mulsināja, tad lūpas pret paša gribu izliecas plata smaidā.
— Kolin, — viņš leni novilka. — Kol de tā I lej…
Kols ar otru roku apskava Džesija plecus. — Nu, pie velna! — viņš sacīja. — Džesij, tu labi izskaties. Par to jāiedzer, veco zen. Ko ta' tu īsti dari? Velns un elle, tu patiešam izskaties smuks…
Viņi atbalstījās pret letes stūri, nolikuši sev priekšā alus krūzes. — Sasodīts, Džesij, tanu gan ir cūkas laime! Tavs vecais nolicis karoti, vai ne? Drūmi… — Viņš pacēla krūzi. — Uz tavu veselību, Džes! Gan priekšā būs laimīgākas dienas…
Serbornas koledžā Džesijs ar Kolu bija cieši draudzējušies. Pretēji raksturi pievelkas; Džesijs ar savu leno runu, centīgs, kluss; de tā Hejs — trakulis, švīts. Kols bija kada rietumu apgabala darījumu cilvēka dēls, brunču mednieks un īsts palaidnis; audzinātāja bija vienmēr sodījusies, ka līdzīgi Fildinga tēlotajiem varoņiem viņš esot dzimis, lai tiklu pakārts. Pēc aiziešanas no koledžas Džesijs bija izlaidis Kolinu no acim. Pa ausu galam bija gan dzirdējis, ka Kols pateicis ardievas ģimenes darījumu lokam — preču importēšanai un vairumtirdzniecībai: tie nebijuši viņa vieglprāša dabai piemēroti. Cik zināms, viņš vadī jis savas dienas ka apkartklejojošs jongleur, dziedonis, kas sacerējis balades, grasīdamies izdot tas grāmatā, kura tā an neiznākuši; sešus mēnešus pavadījis Londmijā uz skatuves dēļiem, tad slipri piekauts meitumājā un, zaudējis veselību, aizsūtīts uz mājam. — Es tev paradītu relu, — Kols teica, pretīgi ņirgdams, — bet jaukta kompānija tas būtu maķenīt neērti, veco zen… — Velak viņš tomēr kļuvis par preču parvadātaju kada Iskas linna. lās neviIeies ilgi, pirmā nedeļa nebijusi pusē, kad viņš, kaucinadams svilpi, ar astoņu zirgspēku kleitonu — šatlvertu iebrāzies Bristolē, attinis šļūteni un, pirms viņu noķēruši policisti, pilsētas centra iztukšojis pašvaldības zirgu dzirdinātavas sili. Kleitons gan neesot uzspradzis, bet tālu no tā neesot bijis, lād viņš pamēģinājis vel, aizbraucis uz ziemeļiem, uz Aquae Sulis, kur viņu tik labi nepazinuši, šoreiz nošancējis sešus mēnešus, bet tad saplīsis ūdens mērītājā stikls un pamatīgi savainojis adu uz abam potītēm. 'I'a nu viņš ņēmis kājas par pleciem un sameklējis, ka pats izteicās, «mazak bīstamu nodarbošanos». Džesijs iesmejas un pagrozīja galvu.
— Ko ta' tu tagad isli dari?
Bezkaunīgas acis atsmēja viņam pretī. — kāds amats jau ir, — Kols jautri noteica. — Es ķēros klat visam, kas nak priekšā, bišķīt vienuviet… Laiki grūti, visiem mums jādzīvo, ka protam. Iedzer, veco Džes, nakamais uz, mana rēķina…
Viņi tergaja par senam dienām. Margarita pa to laiku uzlika uz letes kruz.es un saņēma naudu, uzrauktām uzacīm palūkodamās Kola. Tas pašapmierinati atcerējās nakti, kad dzērāja duša zvērējis, ka aptīrīs sava profesora loloto valrieksta koku… —Atceros, itin ka tas būtu noticis vakar. Spīdēja spožs mēnestiņš, gaišs bija ka diena… — Kols rāpies koka, Džesijs turējis slietnes, taču, pirms lielībnieks paspējis uzlīst līdz zariem, koks sācis locīties ka viesuļvētrā. — Rieksti bira ka dulli krusas graudi, — Kols iespurdzas.
Atceries, Džes, tev jāatceras… Tur tak tupēja… tas draņķa nelietis, tas policijas pogainis Tobijs Vorilouzs, izbāzis no lapām savus lielos zabakus, un tik purina to baigo koku uz velna paraušanu… — Nedēlam ilgi dc tā I lejs nebijajaudājis pastrādāt ne mazako palaidnību, kam būtu varējusi piesieties policija, un visi viņa guļamistabas puiši gandrīz menesi locī juši vēderos valriekstus.
Bija noticis arī gadī jums ar divām muķenem, kas nolaupītas no Serbornas klostera, to arī mēģināts piesiet de tā 1 lejam, tomēr tas neesot gluži izdevies; neviens gan nešaubījies, kas par to atbildīgs. Par mūķenēm iesvētītas meitenes pazudušas no klostera neskaitāmas reizes pirms tās, taču vienīgi Kols būtu aizvedis divas reize. Un tad afēra ar Dzejnieku un Zemnieku. Tā kroga saimnieks kaut kada untuma pēc turējis kuti pieķēdētu pērtiķi; pēc kadas īpaši trokšņainas nakts padzītais Kols izmanījies pārgriezt šī radījuma kakla siksnu. Veselu mēnesi Dieva pamestais dzīvnieks darījis nepatikšanas un iedzinis visos bailes; vīrieši staigājuši ar ieročiem, sievietes nav gājušas ārā no mājām. Beidzot kāds zemessargs, kas notvēris to sava istaba ēdam no bļodiņas zupu, ņēmis un galu gala nabagu nošāvis.
Un ko ta' tu tagad darīsi? — noprasīja de tā Hejs, tukšodams jau sesto vai septīto alus krūzi. — Tā tagad ir tava lirma, vai ne?
— Jā, gan, — Džesijs domīgi noteica, sakrustojis roku pirkstus un atspiedis zodu uz. to kauliņiem. — Laikam tak vadīšu, tā šķiet.
Kols aplika roku viņam ap pleciem. — Viss būs uz ef, ef, — viņš teica. — Tu esi puisis uz goda, ko tu esi tik drūvīgs? Klau, ko es teikšu. dabū sev tagad kadu mazu skuķīti, un viss būs kartība. Tieši tas tev vaj'dzīgs, veco Džcs; es šitas pazīmes pazislu. — Viņš iebukņīja draugam ribas un ierēcās smieklos. — Labāk naktis sildies mīkstos deķos. Un pārāk neapvelics, va' ne?
Džesijs izskatijas mazliet izbi jies.
— Par to nu gan nezinu…
Nu, nesaki vis ta, — teica de tā Hejs. — Kas vajadzīgs, tas vajadzīgs. Sitentam nekās nevar līdzināties. Mmm…
Viņš sagonja gurnus, aizvēris acis, apvilka gaisa kārdinošās formas, savaibstīja jusmigu un tai paša laika baudkaru seju. — Džes, veco zen, nav ko raizēties, — viņš sacīja. — Tev tak tagad ir nauda ķeša, vai tu to apjēdz? ('ilvek, velns un elle, lu esi piemērots brūtgāns… Kad viņas izdzirdēs, skries tev tā pakaļ, ka tu nezināsi, ka atkauties, pat ne ar koku, va' tev pielec? — Viņu atkal pārņēma jautrība.
Pulkstenis nosila vienpadsmit pārāk ātri. Džesijs ar pūlēm apvilka mēteli un devās Kolam aiz muguras pa taku kroga aizmugure. Tikai tad, kad seja iesitas aukstais gaiss, viņš aptvēra, ka ir galīgi pilna. Viņš uzgrudās virsu dc tā 1 lejam un tad atsitas pret sienu. Abi smiedamies aizgrīļojās pa ielu un beidzot pie D7.ord7.c1 viesnīcas izšķiras. Kols, aurodams solījumus, pazuda nakts tumsa.
Džesijs, atbalstījies pret Margaritas aizmugures riteni, galvu nolaidis uz statņiem, manīja, ka smadzenes virmo alus tvaiki. Kad viņš aizvēra acis, sakas lena kustība, zeme zem kājām likās sveramies uz priekšu un atpakaļ. Vai dieniņ, bet pēdējā stunda tomēr aizritējusi jauki! Viss atkal bijis ka koledžas laika, viņš nevarīgi iespurdzās un noslaucīja ar delnas virsu pieri. De tā Hejs gan ir nekur nederīgs draņķis, taču tik un tā jauks puisis, jauks puisis… Džesijs atpleta miglainas acis un palūkojas augšup uz. karavanu. Tad viņš saka piesardzīgi iet gar lokomobiles korpusu, mainīdams pēc kārtas abas plaukstas, lai pārbaudītu tā tempcraturu. Viņš uzvilkās uz kapšļa, iespraucās kabīnē, atvēra kurtuves durvis, noklāja ogļu kārtu, pārbaudīja vilces regulētāju un ūdens spiedienu. Viss bija drošs. Džesijs laipodams devas pāri pagalmam, juzdams, ka atsevišķi sniega kristāli dursta seju. Ar pūlēm iegrozījis slēdzene atslēgu, viņš atvēra durvis. Istaba bija pilnīgi tumsa un salta ka ledus. Džesijs iededzināja vienīgo lukturi un stiklu atstāja nenolaistu. Sveces liesma paplaiksni jas caurvēja. Puisis smagi iekrita šķērsam gulta un gulēja, skatīdamies vienīgaja dzeltenajā gaismas punkta, kas kustējās uz priekšu un atpakaļ. Vislabāk būtu iemigt un rīt agri doties ceļā… Mugursoma gulēja, kur nosviesta — uz krēsla, bet Džesi jam patlaban trūka gribasspēka, lai to izsaiņotu. Viņš aizvēra acis.