Gandrīz tai paša mirkli acu priekšā sāka šaudīties visādi teli. Kaut kur galvā klaudzēja barels. Džesijs salieca pirkstus, juzdams tajos drebam stūres rata stīpu. Tieši tā lokomobiles ar laiku apbur cilvēku, stundu pēc stundas Irisot rokas, līdz troksnis klust par mašīnista daļu, iesūcas asinīs un smadzenes, tā ka bez tā nav iespējams dzīvot. Rītausma jābūt ka jas, jādodas ceļa, jābrauc, līdz vairs nav iespējams apstāties. Londinija, Aquae Sulis, Iska; akmeņi no Pcrbckas lauztuvēm, ogles no Kimeridžas, vilna, labība, vilnas izstrādājumi, milti un vms, svečturi, Madonnas attēli, liekšķeres, sviesta lāpstiņās, pulveris un skrotis, zelts, svins, alva; jāizvadā, ka nolīgts ar armiju, ar baznīcu… Cilindru krāni, slāpētāji, regulētāji, reversa sviras; kāpšļu dzelzs šūpodamās augsti dzied…
Kaut ko murminadams, 1 )žesi js nemierīgi sagrozījās. Teli smadzenes iekrāsojās spilgtāk. Kastaņbrunais sajaucas ar zeltījumiem, sarkanas siekalas uz tēva zoda, raibi ziedi uz. tikko uzmestas kapu kopiņas; tvaika mutuļi un lampu gaisma, liesmu meles, svinam līdzīgais debesu jums alspiedies pret kalniem.
Prāts rotaļajas ar atmiņām par Kolu, Džesijs dzirdēja teikumus, drauga smieklus, klusu elpas vilcienu, čikstigu, bet viņam raksturīgu, tad asi, ložmetēja šāvieniem līdzīgie smiekli. Džesijs aizmiedza acis, pleci sakumpa, viņš zvēla ar dūri pa leti. Kols bija apsolījis viņu Dērnovērijā apciemot un nu aizļodzijies projām, saukdams, ka neaizmirsīšot. Bet aizmirsis, pazudis, sasiesies ar kadu sievieti, aizmirsis visus darījumus, aizmirsīs tikšanos. Jo Kols nav līdzīgs Džesijam. Dc tā Hejs vis neplāno un negaida, viņš uzspļauj rūpīgam darbam, ko cilvēki veic, spītējot grūtībām, viņš dzīvo, cepuri kuldams, vienam mirklim. Un tāds paliks visu mūžu.
Lokomobiles dārdināja, kloķi griezās, šļuces iegrima, misiņš spīdēja un vēja tinkšķēja.
Džesijs uzslējās pussēdus, purinādams galvu. Lukturis tagad dega mierīgi, sveces liesma bija šaura un augsta, tikai galiņš viegli raustījās. Vējš auroja, nesdams līdzi baznīcas pulksteņa sitienu skaņu. Džesijs klausijas un skaitīja. Divpadsmit sitieni. Viņš sarauca pieri. Viņš bija gulējis un sapņojis, un viņam bija licies, ka rītausma nav tālu. taču ilga, grūta nakts bija tikko sākusies. Jauneklis krekstēdams algulas, juzdams dzērumu, tomēr dīvaina karta palika pilnīgi nomoda. Alu nevar dzert, jau tā viņš redzējis visādus murgus. Un varbūt naks vēl kādi.
Džesijs dīki ņēmās pārdomāt de tā 1 leja sacīto. Joku par to, ka jadabu sieviete. Muļķības Kola gaume. Kolam varbūt tas vedās viegli, taču Džesijam allaž, prata bijusi viena vienīga meitenīte. Un tā pati nesasniedzama.
Trauksmainais prāts šķita aizķeramies un paliekam nekustīgi stāvot. Paklau, viņš aizkaitināts pats sevi norāja, to tu aizmirsti! Tev jau tā netrūkst raižu, laid, lai iet… taču daļa no viņa apziņas stūrgalvīgi atteicās klausīt. Tā domās šķirstīja atmiņu grāmatas lapas, saskaitīja, atskaitīja, neatlaidīgi aprēķinaja iznākumus. Viņš dusmojās, lādēdams dc tā I leju. Doma, reiz iesēta, negribēja viņu pamest. Tagad tā vajās viņu nedēlam, varbūt gadiem ilgi.
Viņš atļāvās sev greznību pasapņot. Nebija šaubu, ka Margarita visu par viņu zina, sievietes nekļūdīgi kaut ko nojauš. Viņš bija nodevis sevi simtiem, ne, tūkstošiem reižu; ar sīkumiem, skatienu, mājienu, vārdu, vairāk jau neko nevajadzēja. Reiz. pirms ilgiem gadiem viņš bija Margaritu noskūpstījis. Tikai vienu reizi — varbūt tāpēc tas tik asi un spilgti palicis prata, tāpēc viņš to spēj pārdzīvot vēlreiz. Tas bija noticis gandrīz nejauši kādā Vecgada vakara, krogs bija gaišs un trokšņains, pulks vietējo — ap divdesmit vai vairāk — gaidīja atnākam jaunu laika posmu. Baznīcas pulkstenis sita divpadsmit — tas pats pulkstenis, kas arī tagad vēstīja stundas; ciemata namu durvis bija atdarītas vaļa, ļaudis ēda gaļas pīrāgus un dzēra vīnu, uzsaukdami cits citam cauri tumsai, un Margarita bija nolikusi paplati, ko turējusi roka, viņu vērodama, un teikusi: — Darīsim mēs arī ta, Džes! Mes arī…
Viņš atcerējās, ka pēkšņi sākusi sisties sirds: tā sāk trokšņot lokomobile, kad mašīnists pārāk stipri piedod tvaiku. Margarita bija pacēlusi seju viņam pretī, viņš redzējis paveramies meitenes lūpas, tad stingri piespiedusi tas viņējām, ņēmusi palīga arī meli, un dziļi rīkle atskanējuši klusi troksnīši. Viņš bija prātojis, vai Margarita tā to bija darījusi neapzināti — līdzīgi tam, ka murrā kaķis, kad tam bužina kažoku. I Jn nez. ka viņa bija aizvadījusi Džcsija roku pie savam krūtīm; tā bija aptvērusi viņējas; karsti tvīkstošas zem kleitas dranas, tas it ka dedzināja Džesija delnu. Viņa rokas tveriens ap Maigari las muguru bija kļuvis ciešāks, spiedis meiteni pacelties pirksi galos, līdz viņa atraisījusies vaļā, izdvesdama: — Vaii! — Viņa bija sacījusi: — Brīnišķīgi, Džes, ak Kungs, brīnišķīgi… — Un atkal pasmējusies viņam pretī, noglaudusi sev matus, un visi pagatnes sapņi un nākotnes iztele bija apvienojušies laika kopīgajā kušanas punkta.
Džesijs atcerējas, ka garaja atceļa bija kurinājis lokomobili, vējam dziedot un riteņiem čirkstot pret dzirkstošiem dārgakmeņiem nokaisīto ceļu. Tie paši teli nu atgriezās atpakaļ, viņš redzēja Margaritu tūkstošiem saldos mirkļos, paijajot, pieskaroties viņam ar rokam, izģērbjoties, smejoties. Un viņš negaidīti atminējās kada mašīnista kazas — sava brāļa Mika laulības ar meiteni no Sterminsterņutonas. Tvaika katli bija apspīdējuši viņu gultas ar baldahīniem, izgreznotas ar lentēm un karodziņiem, ik dēlis lēzenajās piekabes mirdzoši tīri nospodrināts, konfeti biris līdzīgi spilgtas krasas sniegpārslām, smejošais priesteris stāvējis ar vīna glāzi rokā, vecais Elija ar brīnumainā karta galvai gludi pieglaustiem matiem, neparasti baltu apkaklīti apžņaugtu ap kaklu, pietvīcis un laimīgi smaidošs, roka turot alus krūzi, mājis no Margaritas kapšļa. Tad tikpat pēkšņi ši aina izgaisa, un liliju, ģērbušos svētdienas uzvalkā, ar savu alvas krūzi rokā un gludajiem matiem, virpuli aiznesa projām melna vēja verpete.
— Tēvs…
Džesijs elsodams pietrūkās sēdus Mazo istabiņu likās ietinam mi jkrēslis, notecējušās sveces g.ii.smā šaudījās ēnas. Baznīcas pulkstenis vēstīja, ka ir pusviens. Džesijs, galvu rokās iespiedis, palika nekustīgi sēžam uz. gultas malas. Viņam nebūs nekādu kazu, nekādas līksmes. rīt viņam jadodas atpakaļ un tumšu, klusu sēru namu, atpakaļ pie tēva neatrīsinātajam raizēm, ģimenes īpašuma un tā paša senā, skumjā dzīves apļa…
Tumsa līdzīgi vientuļai dzirkstelei dejoja Margaritas tēls.
Tas, ko ar viņu darīja fiziskais ķermenis, iedvesa šausmas. Kajas sataustī ja koka kāpnes un klumburoja pa tām le jup. Pagalmā viņš juta seja iedzeļam auksto gaisu. Viņš pulē jas vest sevi pie prata, bet kajas likās vairs neklausām. Pēkšņi atskrēja prieks, pavīdēja gaisma. Cilvēks taču nepakļauj sevi mūžīgām zobusapēm, viņš dodas pie barddziņa, apmaina mokas pret grutu, bet īsu ciešanu mirkli, un tad iestājas svētlaimīgs miers. Viņš izturējis visu pietiekami ilgi, nu tas jāizbeidz. Vairs negaidot, uz. līdzenas vietas. Džesijs sevi iedrošināja, ka desmit gadu ilgas cerības un sapņi, mēma gaidīšana, kada mokas dzīvnieki, taču jāņem vērā. Viņš vaicāja sev, ko gan gaidījis, lai Margarita darītu. Meitene taču neskries viņam klat, lūgdamās nekritīs pie kajani, sievietes nav tā veidotas. Viņai taču arī ir savs lepnums… Džesijs pulējas atcereties, kad abu vidu pašķīrusies plaisa. I fn pats sev atbildēja, ka nekād tāda zīme nav manīta, ne vārds nav dzirdēts… Viņš nekād nav devis Margaritai izdevību — un ja nu viņa arī visus šos gadus gaidījusi? Gluži vienkārši gaidījusi, kad viņu uz.runas… Tai jabul patiesībai. Viņš kvēli apzinajas, ka tā ir patiesība. Smagi stampādams pa ielu, viņš saka dziedāt.