Kad atsāku aptiekāra darbu Narvā un vēlāk Tartu, es galīgi aizmirsu savus «Pavasara» varoņus. Tikai 1908. gadā, strādājot Tallinā, sāku no jauna pāršķirstīt saburzītās un nodzeltējušās lapas. Toreiz klusībā atsāku atkal literāta gaitas. Taču arī vēl tad man
nebija nekāda noteikta mērķa vai nolūka. Lāgā pat neatceros, vai tiku kādam nolasījis vienu otru lappusi. Atminos, man bija grūti atzīties citiem, ka nodarbojos ar literatūru.
Pienāca laiks, kad man uzbāza galvā «cara cepuri» un man vajadzēja kalpot Krievijas caram. Paņēmu līdzi zaldātos arī savu «Pavasari» un tur pamazām turpināju darbu.
Kādreiz pat nokļuvu aizdomās, vai es nekaļot slepenus plānus pret valdību …
Taču par to esmu jau stāstījis savās atmiņās, kāpēc lieku reizi atkārtoties…
1912. gadā atgriezos savā mīļajā Tartu, pārlasīju ilgi līdzi vadāto rokrakstu un tikai tad iedomājos, ka darbu varētu iespiest.
Bet kas izdos manu grāmatu?
Aprunājos vairākos grāmatveikalos — neviens negribēja ņemt pretī manas skolas dienu glezniņas. «Nē, tās nepirks,» skanēja atbilde.
Beidzot sadūšojos, aizņēmos naudu un izdevu «Pavasari» pats par saviem līdzekļiem. Līgums ar toreizējo laikraksta «Postimees» redakciju bija ļoti neizdevīgs, taču man nebija izvēles. Lai iet! …
Bet, palūk, pēc diviem trim mēnešiem biju atkal uz kājām. Grāmatu novērtēja atzinīgi kā kritika, tā lasītāji, drīz vien es vairs neskaitījos tikai izdevējs, bet arī rakstnieks.
Ja brīžiem atskatos atpakaļ un salīdzinu bijušos laikus ar tagadējiem, tad redzu, kāda milzīga starpība ir starp toreizējo un tagadējo dzīvi. Kaut vai Paunveres draudzes skola… Tur taču varēja iekļūt vienīgi turīgāko vecāku bērni, kamēr trūcīgajiem kalpu bērniem nācās samierināties ar pagasta skolu. Mācību maksa nebija dārga — pieci seši rubļi gadā, bet kas ganīs lopus kalpu bērnu vietā? Rudenī, kad sākās mācības draudzes skolā, kalpu bērni palika pie lopiem, bet pavasarī, kad kalpu bērni aizgāja ganos, skolā vēl turpinājās mācības. Draudzes skolā nokļuva tikai nedaudzi nabadzīgo bērni, tie paši no amatnieku ģimenēm.
Bet tagad?
Kā ir tagad, to redz katrs, kas nav akls vai kurls. Skola bez maksas, lieliski mācību līdzekļi, stipendijas — lai mācās un izglītojas, kam tik.
Tad vēl kaut kas.
Lai nu bija kā būdams, tomēr arī toreizējie skolēni sadzīvoja ļoti draudzīgi. Var jau būt, ka mūs tuvināja kopējais ienaidnieks — Paunveres kungu skola, kas atradās turpat blakus mūsējai. Pat daži atkritēji — netrūka arī tādu — metās barā, kad draudzes skolai uzbruka kopīgais «ienaidnieks». Lieliskas bija mūsu «pārrunas» ar jaunajiem kundziņiem, it īpaši tādās reizēs, kad laida darbā rungas un akmeņus!
Tagad tā ir tikai vēstures lappuse, bet kas par to. Vēsture taču māca mums pareizāk saprast tagadni.
Tartu 1949. g. janvarī
O. Lutss
Oskars Lutss PAVASARIS
Redaktore L. Hilitnonoka. Māksi, redaktors V. Sel- kovs. Tehn. redaktore D. Pastare. Korektore I. Rolava.
Nodota salikšanai 1964. g. 5. septembrī. Parakstīta iespiešanai 1964. g. 21. novembrī. Papīra formāts 84X108/32. 10,5 fiz. iespiedi.; 17,22 uzsk, iespiedi.; 16.88 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 66 kap, Latvijas, Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju btllv. 24. Izdevn. Nr. 18384J1706. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīga, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 797, S(Ig)
O. Luts
KEVADE
Eesii Riiklik kirjastus Tallinu 1954
O. J1 y T c c
BECHA
JīaTBUi'icKOe rocy^apcTBeHHoe H3^aTejlbCTBO
fla JiaTbllUCKOM H3bIKe