— Nu paradi taču, Kīr, paradi!
Bet Kīrs bija lepns, un tikai retais iemantoja godu redzēt šo spalvaskātu.
Pie krāsns bija sastājies bariņš zēnu. Viņu vidū kāds puišelis ar zebiekstes seju un dzīvām acīm, papildinādams sacīto ar ļoti noslēpumainiem žestiem, runāja tā:
— Iemērc zoss spalvu pienā, uzraksti uz tīra papīra
savu vārdu un pārlaid ar karstu pletīzeri. Gan tad tu redzēsi.
Kāds no klausītājiem ierunājās:
— Ū, Kērik, tu mani pārbiedēsi!
Meiteņu pusē bija daudz klusāk. Viņas, sabāzušas galvas kopā, sačukstējās un draiski smējās.
Bet Arnim vairs neatlika laika mierīgai vērošanai. Pēkšņi kāds aizdrāzās viņam garām, pēc tam otrs, un sākās mežonīgas medības: pa priekšu, pārbiedēts līdz nāvei, skrēja Pētersons, aiz viņa ar pārvērstu un asinskāru seju pats Totss. Sažņaudzis abas rokas dūrēs, tas draudēja bēgošajam Pētersonam un laiku pa laikam šņāca:
— Gan es tev parādīšu, gan tu man dabūsi! Sis līdīšot sūdzēties, ko!
Pētersons, redzēdams, ka viņu var glābt vienīgi žiglās kājas, piedeva pilnu tvaiku. Tālāk sekoja briesmīgs skrējiens pāri soliem, pāri solos sēdošo galvām, pāri skolotāja katedrai uz guļamistabu, pāri gultām un spilveniem atkal atpakaļ uz klasi un tā joprojām. Bet kur gan tu spruksi, ak mirstīgais, ja tevi vajā tavs niknākais ienaidnieks, pilns atriebības kāres no pirkstgaliem līdz papēžiem. Beidzot Pētersons to saprata un aizelsies apstājās. Šķiet, ka viņš bija uz ātru roku izdomājis kādu citu glābšanās plānu.
— Tots, es pirkšu tavu nazi. Pag, liecies reiz mierā! Vai dzirdi, es pirkšu tavu nazi ar visu viļķi.
Pagāja īss brīdis, un Totsa naids plaktin saplaka. Vēl pāris acumirkļu — un abi niknie ienaidnieki sīvi kaulējās par nazi ar viļķi.
Atskanēja zvans, sākās jauna stunda. Tā bija rēķināšana. Pirms Totss iegāja kaktā, kur viņam vēl joprojām bija jāstāv, viņš žēlojās Arnim:
— Nudien, es varu visu, bet šie draņķa rēķini nelien man galvā!
Totss nemeloja. Viņam tiešām bija ļoti plašas zināšanas, viņš prata pielikt un atņemt, reizināt un dalīt, taču to visu traucēja viena nejauka īpašība: viņš nezināja neko pamatīgi. Kad Totss sāka rēķināt, viņš tūdaļ ņēma palīgā visas četras darbības un galu galā samudžināja tā kā pēkšņi no miega izcelts cūkgans pastalu auklas svētdienas rītā. Tādās reizēs skolotājs mēdza piebilst:
— Tots, tev jau viss juku jukām kā putra ar kāpostiem.
Tad pie tāfeles izsauca Arni. Tas bija pavisam kas cits: viņš zināja visu, ko vien jautāja. Kad Arnis devās atpakaļ uz solu, viņš jutās mazliet neveikli, ka bija tik labi atbildējis. Arnim bija žēl sava kaimiņa Totsa, kas citādi bija gudrs un attapīgs, tikai neprata rēķināt. Bet Arnim šķita, ka tas ir pavisam viegli.
Nākošās stundas un starpbrīži pagāja bez sevišķiem notikumiem. Vienīgais, ko šeit būtu vērts pieminēt, bija tas, ka Totss saplēsa kādai meitenei kleitu, samainīja naudas maciņus, izsita logu un sakūra ugunskuru aiz skolas. Sildīdamies pie uguns, Totss stāstīja, ka Kentukijas Lauva rīkojies gluži tāpat, kad tas bēguļojis no indiāņiem.
Starp citu, Arnim izdevās uzzināt šo to par skolas biedriem. Tā, piemēram, druknais zēns, kas ēda gaļu un kam Totss uzkāpa uz kājas, bija Tenisons. Otrs puišelis ar raudulīgu seju un sasarkušām acīm, tas, kuram daži zobgalīgi jautāja: «Dzi, puika, kur ir tavs tēvs?» un citi tūlīt korī atbildēja: «Tēvs mežā, aste gaisā,» — tas bija Visaks.
Sarkanmatim Kīram, kam piederēja jaunmodīgais spalvaskāts un kas valkāja šņorzābakus, esot mājās savāda mūzikas lādīte. Kad to uzgriež — tā tūlīt sāk runāt kā cilvēks un dziedāt kā putns.
Matss Rauds, mazs zeperis, pērn gribējis kājām doties uz pilsētu apciemot krustmāti; uzsviedis maizes kulīti plecā un noteicis:
— Tagad es iešu!
Kad Arnis pēc stundām soļoja uz mājām, tam galva bija pilna visādu jaunumu. Ceļā viņu panāca Rajas Tēle. Abi pēkšņi piesarka un kādu brīdi gāja klusēdami, tad pamazām sāka sarunāties.
3.Kāpēc tu nāci uz skolu tik vēlu
Kāpēc tu nāci uz skolu tik vēlu? Mēs atbraucām jau pagājušajā nedēļā, — Tēle iesāka.
Slimoju, atrak netiku.
Iestājās klusums. Pēc brīža Tēle atsāka:
— Ar ko tu slimoji? Vai ar šarlaku?
— Nē, tas nebija šarlaks. Sāpēja galva, un uznāca karstumi. Iesākumā māte gan domāja, ka būs šarlaks, bet nebija vis.
— Šarlaks ir briesmīga slimība: kas saslimstot, tas nekad vairs īsti netiek vesels.
— Reizēm jau tiek gan. Reiz mums bija puisis, tas atlaba.
— Ak tad puisis arī bija slims? Vai tu nebaidījies, ka nepielīp?
— Nē. Māte teica — ja pielips, pielips, tur neko nevarot darīt. Nevajagot baidīties, tad nekas nenotikšot; jo vairāk baidoties, jo ātrāk pielīpot.
— Vajagot pakvēpināt ar kadiķa zariņu, tad esot pavisam droši.
— Māte arī tā saka.
Bērni atkal soļoja klusēdami; sarunas pavediens pārtrūka. Arnis baidījās pateikt ko tādu, kas varētu Tēli aizvainot. Beidzot viņš saņēmās un jautāja:
— Nu, kā klājas pa skolu?
— Ļoti labi. Krievu valodu tik grūti iemācīties.
— Krievu valodu? Vai tad krievu valoda ir grūta?
— Man tā liekas briesmīgi grūta!
Arnis brīnījās par meitenes atklātību. Viņš ne par kādu cenu nebūtu atzinies Tēlei, ka viņam kas sagādā grūtības. Bet tagad, kad viņa bija atzinusies pirmā, ari Arņa svētākais pienākums bija atklāt Tēlei kādu no.
savam vājībām. Viņš prātoja un prātoja, kādi mācību priekšmeti varētu viņam sagādāt grūtības. Tādu diemžēl nebija, un Arnis uz labu laimi teica: