kamēr velns parauj. Kad citi mēģināja iebilst, ka visiem kristiešiem neesot zobenu, Totss atbildēja:
— Zobenus taču var nopirkt.
Viņam, nudien, izietu gludi, un visi paliktu līdz miršanas stundai tajā pārliecībā, ka īstais lūgšanas veids ir tieši tāds, kā to dara Amerikas ieceļotāji, taču ķestera vērīgais skatiens jau bija izurbies cauri lūdzēju baram un apstājies tieši pie Totsa.
Viss beidzās ar to, ka tam, kurš bija ieteicis jauno, uzlaboto lūgšanas paņēmienu, pavēlēja turpināt lūgšanu kaktā. Un ķesteris to izdarīja ne jau bez apsmiekla. Viņš teica:
— Paklau, Tots, varbūt visi vēl neredzēja, kā tu lūdzies, tāpēc nāc nostājies kaktā un parādi! Zobena vietā es došu tev krāsns kruķi.
Tur nu viņš stāvēja svinīgs un cēls un ar abām rokām turēja krāsns kruķi.
«Tad šitāds ir tas Kentukijas Lauva,» Arnis nosprieda. Pavisam neviļus viņš savas domas izteica skaļi: —Kentukijas Lauva . ..
Visa klase sāka smieties, bet Totsam jaunā iesauka pielipa kā piķis. Iznākdams no kakta, viņš gan mazliet dusmojās uz Arni, taču drīz vien nomierinājās, jo Arnis ieminējās, ka viņam mājās esot kāda savāda stīpa. Uz jautājumu, kāda šī stīpa izskatās, viņš nezināja, ko atbildēt, jo bija samelojies.
Arnis vēl atcerējās, kā Pētersons bija piedāvājis Totsam nazi, un tāpēc mēģināja glābt savu ādu, piesolot stīpu. Totss neizrādīja sevišķu interesi, pieteica, lai stīpu atnesot uz skolu, — un viss bija kārtībā.
Arnis nodomāja, ka ar to viss arī beigsies un Totss aizmirsīs stīpu, bet viņš kļūdījās. Ceļā uz mājām Totss viņam vēlreiz atgādināja.
— Pielūko, Tali, neaizmirsti stīpu .. . Citādi es tev nocelšu Tēli.
Ja upē pēkšņi uzvārītos ūdens, tas Arni nepārbiedētu tik ļoti, kā Totsa vārdi.
Viņš sastinga kā sālsstabs, acis iepletās, rokas nevarīgi noslīga gar sāniem. Acīs sariesās asaras. Kā viesulis viņš metās pakaļ Totsam un aizsmacis sauca:
— Es atnesīšu, es atnesīšu stīpu.
— Labi, labi, tikai pielūko, ka neaizmirsti, — skanēja atbilde.
Arnis gribēja vēl kaut ko piebilst, bet Totss jau bija lielā gabalā. Viņš brītiņu stāvēja nekustīgi un domīgs noraudzījās, kā Totss aiziet.
Tad pagriezās un skumīgs soļoja mājup. Likās, it kā viņam uz sirds būtu uzvelts smags akmens.
Atgriežoties mājās, Arnim parasti bija vilka apetīte, bet šodien viņš nespēja iedomāties par ēšanu. Gatves galā zēns apstājās un prātoja:
— Kā gan tas Totss īsti teica? Nocelšu … Nocelšu .. . Tēli … Ko tas nozīmē —- nocelt… — Arnis nešaubījās, ka tam vajadzēja būt kaut kam briesmīgam, bet, kas tas īsti bija, to viņš nezināja. Vai tikai «nocelt» nenozīmēja to pašu ko «noskalpēt»?
Viņš, Arnis, necieta, ka citi sarunājas ar Tēli, un tagad būtu jāpieļauj, ka Tēli noskalp … nē, Tēli «noceļ». Tas būtu briesmīgi. Nabaga mazais vīriņš stāvēja pie pagalma vārtiem un gaidīja Tēli, lai viņu brīdinātu par draudošajām briesmām. Viņš gribēja Tēli pasargāt no Totsa, šā briesmīgā «Kentukijas Lauvas».
— Vai tad uz mājām vēl neiesi? — kāds ierunājās viņam aiz muguras.
Arnis aši pagriezās pret jautātāju. Tas bija Tenisons. Tāpat kā toreiz, kad Arnis viņu ieraudzīja pirmo reizi, Tenisons stāvēja turpat blakus — vienā rokā maize, otrā gaļas šķēle — un ēda.
Arnis viņu uzlūkoja ar neuzticību un atbildēja:
— Drīz iešu. Vēl drusciņ pagaidīšu …
— Ko tad tu gaidīsi?
Arnis neatbildēja. Beidzot saņēma dūšu — lai notiek kas notikdams — un izdvesa:
— Rajas Tēli.
Viņš bija gandrīz pārliecināts, ka Tenisons sāks skaļi smieties. Tā darītu jebkurš cits. Bet viņš kļūdījās. Tenisons pat nedomāja viņu izsmiet. Druknais zēns vienīgi nomurmināja «ahā» un grasījās aiziet. Arnis brīnījās. Tiešām, Tenisons bija citāds nekā pārējie skolēni, pirmkārt, jau tāpēc, ka viņš mūžīgi ēda un nekad nedarīja blēņas, un, otrkārt, — tavu brīnumu! — viņš nesmējās arī tagad. Tur nu viņš aiziet gausā pieauguša
vīra gaitā. Arni sagrāba dīvaina nojauta. Bēdas bija par smagām, lai viņš tās spētu panest viens, vajadzēja ar kādu dalīties, rast padomu. Varbūt tad ciešanas aprims un viņam kļūs vieglāk ap sirdi. Arnis vēlreiz nolūkojās uz aizejošo Tenisonu, tad iesaucās:
— Tenison!
Tenisons apstājās un atskatījās. Arnis ātri pieskrēja klāt, nosarka un lūdzās:
— Paklau, Tenison, — tu taču nevienam nestāstīsi, ko es tev pateikšu?
— Nestāstīšu, — Tenisons pārtrauca ēšanu un noslaucīja taukaino zodu.
— Zini, Totss piedraudēja man, ka . ..
— Ko t' šis draudēja?
— Ja es neatnesīšot stīpu, tad viņš …
Arnis sastostījās. Pietrūka vārdu tālākai sarunai. Acīs sariesās asaras. Tad viņš saņēmās un drebošā balsī turpināja:
— Apsolījos Totsam atnest stīpu .,.
— Kādu stīpu?
— Pats nezinu, kādu. Sameloju, ka man mājās ir tāda jocīga stīpa.
— Nu un tad? Kas par to?
— Ja es stīpu neatnesīšot. .. tad . . . tad viņš nocelšot man Tēli.
Tenisons neatbildēja tūlīt. Tenisons bija tāds vīrs, kas visus grūtos un sarežģītos jautājumus iepriekš labi apdomāja un tikai tad izteica savu spriedumu. Pēc brītiņa viņš pārjautāja: