Arnis mācās centīgi. Pēkšņi viņš atkal grib mācīties. Viņš centīsies visu izlabot, ko savā nolaidībā pametis novārtā.
Pašlaik Arnis ir atpalicis mācībās, bet viņš saņemsies, saņemsies, cik vien spēs, lai panāktu citus. Ir tiesa, kad Tēle ienāca klasē, viņa sirds iesmeldzās sāpēs, bet tas ātri pārgāja, un tagad viņš jau bija paguvis izlasīt no bībeles stāstiem veselu nodaļu, un šai laikā, kā par brīnumu, viņš ne mirkli nebija domājis par Tēli. Viņam pat nebija ienācis prātā paskatīties uz meiteņu pusi.
Nē, tagad viņš nolēmis cītīgi mācīties, panākt nokavēto. Ceturkšņa beigās skolotājam nevajadzēs viņam pārmest, ka Arnis ir izlaidies slinkumā un kļuvis
nolaidīgs. Skolotājs, protams, to neteiktu, bet viņam pašam būtu ļoti smagi ap sirdi. Skolotājs vienmēr ir pret viņu labs, tik draudzīgs, nekad neko nepārmet. Kas zina, vai beidzot skolotājam tomēr radīsies kāda nojausma, kas ar viņu, Arni, ir noticis? Kas zina, bet tagad Arnis pierādīs, ka viņš bez jebkādiem aizrādījumiem spēs pacelties tādos pašos augstumos kā senāk.
25.Lauki un noras jau zaļo.
Lauki un noras jau zaļo. Agrā viešņa — purene — dzeltenīgi zvīļo un pilda gaisu ar svaigu zāļu smaržu. Šur un tur no krūmu paēnas raugās zvārgulīšu apaļās galviņas, it kā vēlēdamās jautāt: «Vai mēs drīkstam? Vai mēs neesam atnākušas pārāk agri?» Sausākajās vietās kautrīgi raisās violetās bezdelīgactiņas un uzsmaida saulei un zilajām debesīm. Kāds putns jau kopš paša rīta velk savu vienmuļo dziesmu. Saullēktu sveic tūkstoš balsis, meža biezokņos mājo lieli dziedātāji un apsveic viens otru ar atgriešanos no tālā ceļa. Jā, šī vecā, bargā Lauska veča vara ir beigusies, tagad atkal visi var gavilēt ar pilnu krūti un dziedāt par laimi un mīlestību.
Skolā patlaban ir pusdienas pārtraukums. Zēni jau paēduši un izskrējuši pagalmā, jo laiks piemīlīgs un silts. Daži skolas pagalmā sit ķegļus, citi spēlē paslēpes un pēdējo pāri, daži sēž uz priekšnama kāpnēm un spriež par vasaras brīvlaiku, uz ko vēl jāgaida divas nedēļas. Četri vai pieci lielāki zēni noņemas ar prāvu akmeni, kas guļ tālāk sētmalē, un slauka nosvīdušās sejas, it kā tiem kāds būtu pavēlējis cilāt šo smagumu. Taču tam ir savs iemesls. Akmens celšana ir spēka pārbaude: kas palaidīs akmenim vēju apakšā, būs vīrs; kas pacels pēdu augstāk, būs īsts vīrs; kas vēl augstāk, tas būs spēkavīrs, un visi viņu cienīs.
Stiprinieku tuvumā, uz bluķa, saņēmis galvu rokā, sēž Totss. Kentukijas Lauva ir domīgs, Kentukijas Lauvas sirdi vairs nespēj iepriecināt nekas. Jā, reiz bija laiks, kad viņš piedalījās ikvienā pasākumā, pats daudz ierosināja, bet — ak vai! — tie laiki pagājuši. Jau rīt viņam atbrauks pakaļ un aizvedīs ar visām paunām uz
mājām apkaunojošā darbā — ganos. Kas to varēja iepriekš paredzēt, ka liktenis ar kādu cilvēkbērnu varētu izspēlēt šādu joku. Vai Totss varēja paredzēt, ka viņam tagad, kad viņš augām dienām sapņoja par muižas pārvaldnieka amatu, būs jāgana visparastākie lopi. Tas bija smags sitiens, un jo nepanesamāks kļuva pēc tam, kad viņa skolas biedri, Ķīra vainas dēļ uzzinājuši par Totsa neveiksmi, sāka viņu izzobot.
Ķegļu spēlētāji pēkšņi skaļi iegavilējās, kāds ar trāpīgu sviedienu apgāzis visas piecas ķegļu vālītes. Ķegļi šņākdami lido uz visām pusēm, un viens noveļas pie Totsa kājām. Totss ar vienaldzīgu skatienu vēro ripojošo priekšmetu, pāgrūž ar kāju tālāk un pēc acumēra nosaka atstatumu starp sevi un spēlētājiem.
Spēcīgs sitiens! Tagad zēni varēs ilgi meklēt izsvaidītos ķegļus.
Pāris «putnu», ko vajā ļaunais «vanags», riņķo viņam apkārt. Pēc dipoņas spriežot, varētu domāt, ka zēniem ir vairāki pāri kāju. Kāds satver Totsu aiz pleciem un lēkā uz priekšu un atpakaļ, it kā viņš ar «vanagu» dejotu polku. Ka tevi jods, viņš, Jāzeps Totss, taču nav nekāds akmens vai celms, aiz kura tie cer atrast patvērumu. Lai pavācas tālāk!
Bet kas gan šādā jandāliņā klausīsies, ko Totss saka; neviens taču negrib nokļūt «vanaga» nagos. Spēļu laukums ir stingri nosprausts: ja kāds pārskries pāri novilktai līnijai, — tas kļūs par vanagu, un zēni Totsu ne vien purina un rausta, bet, sliktākā gadījumā, ir gatavi uzrāpties viņam pa.t uz skausta.