— Bet mazliet tomēr melo, — pasmaida Tenisons, kurš, salicis rokas uz muguras, stāv klausītāju vidū.
— Noslauki labāk taukus no sava zoda! — atbildes vietā uzsauc Totss un, grauzdams nagus, stāsta tālāk:
— Ka tagadējās kapličas vietā zviedru laikos bijusi vecā Kuma pils, to neviens nevar noliegt. Tas ir ierakstīts ģenerāļa Sekrona radu rakstos.
— Bet … — kāds mēģina iejaukties.
Totss to pamana un steidzīgi turpina:
— Par to ir rakstīts divās vietās ģenerāļa Sekrona radu rakstos un baznīcas grāmatā.
— Žēl, ka tu neesi piedzimis mazliet agrāk, tad tevi ieceltu par Kuma muižas pārvaldnieku, — iedzeļ Teni- sons, kurš nespēj aizmirst Totsa piezīmi par taukaino zodu.
— Jā, man arī žēl, ka neesmu piedzimis mazliet agrāk, tad man nevajadzētu skatīties uz tavu muļķīgo ģīmi un taukaino zodu, — atbild Totss, — Sekrona cilts grāmatā ir rakstīts, ka šīs pils cēlājs Krisostoms Zom- merfelts bija tas, kurš … gadā . . . gadā . . .
— Oho, tu pat atceries gadus, — kāds brīnās, bet brīnās priekšlaicīgi, jo gada skaitli, kurā Krisostoms Zommerfelts uzcēlis vecā Kuma pili, stāstītājs tomēr aizmirsis.
Taču tā nav liela bēda: tas katrā ziņā notika zviedru laikos, un daži gadi uz priekšu vai atpakaļ neko neizšķir. Ja jau viens otrs mēdz stāstīt notikumus par tiem laikiem, kad velns vēl bijis mazs bērns un Kalevipoega nemaz vēl nebijis, tad kādēļ Totss šīs pils celšanu nevarētu attiecināt uz zviedru laikiem.
— Ka tur senāk stāvējusi pils, — stāsta Totss, nenosaukdams gada skaitļus, — to jūs, ķēmi, varat redzēt no tā, ka kapličas mūris apakšā ir vairākas pēdas biezs, kamēr uz augšu tas kļūst aizvien plānāks un plānāks. Cilvēka galvas augstumā tas ir tikai pāris ķieģeļu biezumā, un, kad ārpusē pieklauvē ar pirkstu, tad iekšā visu var dzirdēt. Kapliča uzcelta uz pils pamatiem, un trīs pēdas no rietumu kakta ir tieši tā vieta, no kurienes Rozalinde iekrita fon Jāņtārpiņa, nē, fon Sīpoka rokās.
— Krisostoms Zommerfelts … — viņš grasās turpināt, bet pēkšņi atskatās un ierauga, ka Tomings viņam aiz muguras visādi māžojas un rāda ragus.
— Totsam ir kļuvusi vaļīga tā skrūve, kas satur citas skrūves, — kāds smiedamies iesaucas un ātri aizskrien. Drošs paliek drošs, jo Totss savā niknumā var patiešām mest ar bluķi, un, ka tad galva pārplīsīs un bluķis paliks vesels, par to nav ne mazāko šaubu.
— Nu labi, — saka Savādnieks, novērsdams sarunu uz citām lietām, — lai nu paliek visi šie kumi un je- ķimi, labāk parunāsimies nopietni. Saki, Tots, — kāpēc tavs tēvs grib tevi tik ātri vest uz mājām un laist ganos? Nē, nē, nedomā, ka es zobojos. Kā jau teicu, parunāsimies nopietni. Es jautāju tāpēc, ka bez tevis man būs garlaicīgi, nebūs neviena, kas taisītu jokus un pakaitinātu ķesteri.
— Kāpēc, kāpēc… — Totss īgni atrūc. — Tapec, ka ganu puika, sātans, saslima un neviena cita nav pie rokas. Aplipis ar šarlaku, nejēga; diez vai maz atžirgs. Nu un tāpēc jāgana man.
— Bet, kad neatžirgs, tad ganīsi visu vasaru?
— Velns zina. Visu vasaru jau nu neganīšu. Aizbēgšu kaut kur. Pāris nedēļu paganīšu, tad laidīšos lapās.
Totss nodur galvu. Tikko iesākas saruna par ganos iešanu, viņa garastāvoklis, kas īsu mirkli bija kļuvis možāks, noslīd atkal līdz nullei; pat balss kļūst skumja un tāda kā aizlūzusi.
— Ko nu bēdājies, Tots, — kāds mierina, kuru, kā redzams, aizkustina citu bēdas. — Lopu ganīšana nav nekāds negods. Ganos ir gājuši pirms tevis un arī ies pēc tevis.
— Pareizi, pareizi! — citi piekrīt.
— Nē, nu skaidrs, — Totss atbild, — bet Strupais Juris, sātans! …
— Kāda tev vairs daļa par Strupo Juri, ja būsi ganos?
— Tā jau ir tā bēda, ka tad man par viņu vairs nebūs nekādas daļas. Pārāk negaidot pienāca šī ziņa. Būtu zinājis agrāk, tad es būtu . . . Nē, mans vecais tomēr ir īsts dulburis: nevarēja pateikt agrāk, ka puikam piemetīsies šarlaks. Nu uzreiz …
— Pagaidi, pagaidi, kā tad tēvs varēja paredzēt, ka gans saslims. Un kas tev ar ķesteri vēl kārtojams? Pa visu garo ziemu esi diezgan izķīvējies. Ko?
— Es viņam būtu atmaksājis par visu. Atcerieties, cik bieži viņš mani lamāja un paturēja pēc stundām. Kā viņš mani ēda! Kā viņš mani visu ziemu grauza!
— Tiesa kas tiesa! — atsaucās zēni. — Nūja, bet tagad tur neko nevar darīt.
— Tur jau ir tā nelaime! Nē, nu, ķēmi, dažās stundās es vairs neko nevaru izdomāt. Cerēju, ka būs atlikusi vēl kāda nedēļa, sak, gan jau kaut ko izgudrošu, ka Strupais Juris mani vēl ilgi atcerēsies, bet tagad viss vējā.
Totsam taisnība. Totsam ir tiesības būt neapmierinātam. Ķegļu sitēji beidz spēlēt un arī sapulcējas ap Totsu. Viņu vidū ir arī Arnis Tali. Sis zēns pēdējā laikā manāmi atspirdzis. Tagad viņa bālos vaigus rotā sārtums, acis raugās droši un līksmi. Viņš smiedamies stāsta, ka viņu komanda jau esot atmetusi visas cerības uzvarēt, bet pēdējā mirklī tomēr pieveikusi pretinieku. Ieraudzījis zēnu pulkā Totsu, viņš apstājas un ieklausās.
— Ja nevarēšu neko citu izdarīt, — Totss nolemj, — tad iedzīšu ganāmpulku viņa dārzā — lai noēd un sabradā visu juku jukām kā biezputru ar kāpostiem. Gan tad viņš zinās!
— Kas noticis? Kas noticis? — vaicā jaunpienākušie cits caur citu.
— Totss rīt brauks uz mājām, — viņiem atbild.
— Jā, es nu aizeju, — Totss skaļi saka. — Nekas, gan kādreiz atnākšu jūs apciemot. Svētdienas vakaros, vai kā … Aiztriekšu pirtnieci ganos un pats atnākšu šurp. Tad padomāsim, kā šo Strupo Juri izjokot. Tā atstāt to nevar.
— Nevar, nevar! — zēni piebalso.
Šķiršanās brīdim tuvojoties, visu simpātijas pieder Totsam. Protams, to lielā mērā veicināja viņa nomāktais garastāvoklis. Bez Totsa būs garlaicīgi. Lai nu Totss darīja ko darīdams, meloja vai nemeloja, bet viņš tomēr bija krietns zēns.