— Vai rudenī atkal nāksi skolā? — zēni jautā.
— Velns sazina, kur es būšu rudenī, — Totss atteic. — Sāc nu atkal ar ķesteri plēsties. Visu ziemu skandināja, ka es turoties it kā uz naža asmens un nerūpējoties par savu dvēseli. Piķis sazin, ko viņš atkal izdomās rudenī. Var gadīties, ka atnākšu, ja Krievijā nedabūšu vietu.
Tagad daži pasmaida, taču neviens vairs nedomā par viņu zoboties. Šķiršanās brīdis ir pārāk nopietns, un tāpēc zēni aizmirsuši jebkuru vieglprātību. Patiesību sakot, pret Totsu nevienam nav naida, ne arī vecu parādu, kas būtu atmaksājami. Gadījās jau .. . Bet daži citi ar savu divkosību un sūdzēšanos bija daudz nejaukāki par viņu.
— Man te ir dažas lietas, — saka Totss, pieceldamies un rakņādamies pa kabatām, — ja gribat, ņemiet. Te ir spalvaskāts, to es atdošu tev, Savādniek. Tu gan esi liels pļāpa, bet tomēr neskrej sūdzēties. Tu, Toming, vari ņemt šīs divas jaunmodīgās spalvas; ziemā manas vainas dēļ tev bija jāstāv kaktā, kad es paslēpos zem sola. Vai atceraties, zēni, kā Strupais Juris mani toreiz dzenāja? Ak tu nelabais, kā šis mani toreiz bikstīja ar niedres spieķi, kā īsts briesmonis! Pats biju muļķis, izbāzu kāju no sola apakšas laukā.
— Negantnieks, gribēji man toreiz nogriezt visu pazoli, — piebilst Tomings, aplūkodams spalvas.
— Nē, es jau tikai pajokoju, — atbild Totss un izvelk jaunu dāvanu.
— Tu, Murkšķi, vai kas tu esi, ņem šo stāstu grāmatu un nedusmojies vairs. Tev, Kesamā, es došu magnētu. Tikai neturi to pārāk ilgi pie dzelzs, citādi spēks izzudīs. Viper … Tu esi bagāts puisis, vasarā sapelnīji naudu, tu no manis varētu nopirkt šo grāmatu, bet…
— Ak, lai nu paliek, man nekā nevajag, — Vipers atgaiņājas.
— Nē, nu ņem tad arī tāpat par velti, — Totss piedāvā biižainu grāmatu. — Es nemaz negribu naudu, es tikai tāpat, sak …
— Ņem, ņem, — citi uzplijas, — tev no labas sirds dod, un tu neņem.
— Vai tikai tā nav baznīcas grāmata? — jautā Vipers un paņem to.
Dalīšana turpinās. Totsa dziļajās kabatās mantu netrūkst.
— Lesta . . . Kur ir Lesta? — sauc dāvinātājs. — Lestam es došu šo zīda aukliņu. Ņem, to tu vari piekārt par pulksteņa ķēdi. Ko? Tev nemaz nav pulksteņa? Kas tad tu par vīru? Nopērc sev pulksteni un pieliec šo aukliņu par ķēdi. Ja vēlies, vari nopirkt manu pulksteni. Bet ko, piķis, lai es iedodu tev, Tali? Tu esi tāds nerunīgs puika .. . Ahā, rudenī apsolīju iedot vienu indiāņu bildi, bet neiedevu. Saņem, te tā ir.
Lesta un Arnis pieņem savas dāvanas gandrīz ar pateicību; ne jau tāpēc, ka viņi par tām sajustu sevišķu prieku, nē! Bet tas jau vien ir ļoti svarīgi, ka Totss vispār ko dāvina. Lesta saka:
— Paldies!
— Pievelc kāju! — kāds pamāca.
— Kam tu atstāsi savu zemeslodi? — zēni interesējas.
— Zemeslodi… zemeslodi … — domā Totss un aizmiedz vienu aci. — Zemeslodi varētu uzdāvināt kādai meitenei. Ā, pareizi! Tu, Savādniek, lenc Rajas Tēli, ņem un aiznes viņai zemeslodi.
— Nu tu atkal sāc muldēt! — atbild Savādnieks un nosarkst. — Ar tevi nemaz nevar prātīgi sarunāties.
— Nē, nu, ķēms, ko tu, vai tad .. . Aiznes vien. Reiz ziemā es viņu rāvu dancot un … Varbūt piedos, kad aiznesīsi zemeslodi.
— Ko nu āksties: ko šī iesāks ar tādu zemeslodi. Kā uguns bumba. Cilvēki par viņu smiesies. Bet. .. (Savādnieks brīdi domā un tad pasmaida.) Varētu jau arī aiznest. Teikšu, ka tu sūtīji, kāda man daļa. Lai dara, ko grib.
— Nuja, aiznes, aiznes! Gan tu redzēsi — baltgalve priecāsies, ka viņa ieguvusi tādu varenu mantu, kaut arī… Patiesībā tai jābūt zilai . . . Lai pārkrāso pati, ja vēlas. Lai nodarvo kaut vai melnu. Dāvinātam zirgam zobos neskatās.
— Bet tevi, Kīr, — dāvanu dalītājs pievēršas Kīram, — tevi es vispirms gribētu krietni iemizot, pirms aizeju. Vecais muldoņa! Par katru nieku tūlīt skrien sūdzēties.
— Tā, bet ko tu izdarīji mūsu kristībās? — atbild Kīrs un noslēpumaini pamāj ar galvu.
— Lai nu darīju ko darīdams, tomēr pērienu tu dabūsi!
Noskan zvans. Sākas stunda. Zēni trokšņodami saskrien klasē.
— Vēl dažas stundiņas un . .. — Totss nopūšas, stāvēdams uz sliekšņa.
— Un tu būsi ragulopu ģenerālis, — kāds piebilst.
26.Pievakarē mācītājmuižas jaunkungi rentnieka un Libles
Pievakarē mācītājmuižas jaunkungi rentnieka un Libles pavadībā ierodas upmalā. Visiem pār plecu garas kārtis, bet rentniekam divi gari ķekši. Jāizceļ rudenī nogremdētais plosts.
Darbs ir grūts. Uz plosta guļ lieli akmeņi, kurus ar kārtīm grūti novelt. Jau pēc pirmajiem mēģinājumiem ūdens saduļķojas, ka nevar vairs saredzēt dibenu. Tad jāķeksē uz labu laimi. No Dzirnezera atved laivu.
Gar krastu šurpu turpu skraidelē zēni. Tie kliedz un māj ar rokām, it kā šādā veidā varētu palīdzēt izcelt plostu. Lible piedraud, ka iedurs kādam ar ķeksi vēderā, ja neturēsies tālāk.
— Esmu šeit kā ūdenslīdējs, kam jāizceļ no jūras dzelmēm kuģis, — viņš saka rentniekam. — Lai puikas izvelk paši, ja jau tik briesmīgi ātri vajag.
— Fhelc, fhelc, Lible! — jaunkungi mudina.
— Jā, ko tad es te fhilkšu. Akmens nav žagaru bunte, ko viegli uzķeksēt. Palieniet zem ūdens un no- veliet akmeņus, gan tad plosts uzpeldēs.
— Bet, Lible, fai tad tas ir iespējams? — šie atkal jautā.
— Nu, kas tur liels? Tādi zaļoksnēji vīri un nevar panirt zem ūdens! Kad es biju tāds kā jūs, varēju veselu pusstundu nodzīvot zem ūdens.
— Vai thiešām? — daži brīnās un grasās jau izģērbties.
— Nudien, tiesa, jā. Jaunam cilvēkam plaušas ir kā plēšas, ievelc dziļi elpu un dzīvojies kā ūdris pa upi. Vai jūs to nezināt?
— Vai thiešām? Vai tā varēt akmens nofelt?