— NUja, ka var.
— Labāk neejiet vis, — rentnieks atrunā, redzēdams, ka kundziņi tiešām grasās lēkt upē.
— Lai viņi lec, velni, — Lible čukst un pamirkšķina rentniekam ar aci. Šai brīdī draudzes skolā beidzas stundas un puikas klaigādami izskrien pagalmā. Ieraudzījuši upmalā cilvēkus, tie apklust un ziņkārīgi raugās, kā kundziņi ar kārtīm un ķekšiem kaut ko makšķerē upē. Acumirklī viss top skaidrs, Tenisons un Tali izteiksmīgi saskatās.
— Iesim paskatīties, — kāds ierosina.
— Nē, nevajag, — cits brīdina. — Var atkal iznākt plūkšanās tāpat kā rudenī. Tad nu ej taisnojies.
Taču zēniem drīz vien pievienojas arī Totss un nospriež, ka «paskatīties» tomēr var.
To pateicis, viņš iebāž pirkstu mutē un iet uz upes pusi, aicinādams lielākos zēnus sev līdzi. Jerveotss, Ke- samā un Tomings vilcinādamies seko. Un drīz vien jau vesels bars zēnu virzās pa nogāzi uz leju.
— Nenāciet, nenāciet, — sauc mācītājmuižas jaun- kungi un māj ar rokām, lai tie ietu atpakaļ.
Totss uz brīdi apstājas, taču tūlīt nolemj, ka upmala ir vairāk draudzes skolas nekā kungu īpašums, un, neievērodams aizliegumu, soļo tālāk.
— Lai jau nāk, — Lible mierina kundziņus. — Tie ir braši zēni, palīdzēs izcelt plostu.
— Viņi nepalīdzēt izcelt plosts, viņi mācēt plosts nogremdēt, — atbild jaunkungi, ļoti sašutuši par neaici- nātajieņi ciemiņiem. Kāds paceļ no krasta izkurtējušu kalmes sakni un sviež nācējiem.
— Kas tā par ēsmu? — Totss pievēršas biedriem un aplūko kalmes sakni. — Vai tu tos ēd? — viņš uzsauc sviedējam.
— Tu būt vislēlākais suns visā skolā, — sauc no upmalas.
Totss uzmet biedriem jautājošu skatienu, parausta plecus un, norādīdams uz kundziņiem, saka:
— Nu, vai nav ķēmi?
Pēc tam viņš paceļ sakni un aizmet atpakaļ uz krastu.
— Tev nebūs te mētāt! — uzkliedz pats lielākais mācītājmuižas zēns. — Es tev atkal piekaut ar pātag, ja tu neaiziet. Fācēs prom!
— Nu, nezin vis, — atbild Totss, — kurš no kura rudenī aizmuka: vai es no jums, vai jūs no manis. Nebaidieties, es jau ieliku krāsns kruķi ugunī, ja uzmāksieties, apdedzināšu pamuguri.
— Es tavs uzdurt uz bokštāķ kā siļķ.
— Bet es apcept tavs deguns kā kartupels, — Totss atbild un smejas kā pats velns.
— Nu, zēni, zēni, — rentnieks cenšas nomierināt iekarsušos puikas. — Ikviens ir savā vietā vīrs; galvenais, lai mēs izceltu plostu.
— Nē, nu ko šie tur murkšķ, — atbild Totss. — Vai viņiem lielākas tiesības dzīvot upmalā nekā mums. Mēs atnācām paskatīties, kā jūs izcelsiet plostu. To plostu citādi rokā nedabūs, jāiesit plostā āķis, pie āķa jāpiesien virve — un tad velciet.
— Ahā, skat, kāds gudrinieks atradies, — rentnieks brīnās. — Nu tad nāc un iesit to āķi un piesien virvi, ja jau esi tik varens; gan mēs izvilksim.
— Nieka lieta, — atbild Totss un nostājas uz krasta. — Kur ir āķis un virve?
— Āķis un virve… — rentnieks grib kaut ko teikt, bet tai pašā mirklī Totss no mugurpuses saņem spēcīgu grūdienu un iekrīt ūdenī. Rentnieks tam pasniedz kārti. Krastā stāvētāji gardi smejas.
Draudzes skolnieku pulciņš sakustas.
— Vai nav sātani, paši meklē kašķi, — dusmīgi noteic Tenisons.
— Nudien, tā rīkojas tikai mežoņi! — viņu atbalsta Tomings. —- Iesim palīgā!
Totss sprauslādams izrāpjas krastā un grib jau piecelties, taču seko jauns grūdiens ar kārti pa krūtīm, un viņš atmuguriski iegāžas atpakaļ ūdenī.
— Tā nedrīkst! — iesaucas reizē rentnieks un Lible, bet kundziņi to nemaz neievēro. Krastā atskan jauna smieklu šalts, un daži ir pat gatavi Totsu ar kārti pabāzt zem ūdens.
— Palīgā! Palīgā! — kliedz Totss.
Viņš peras vienā un tajā pašā vietā, jo no krasta tam draudīgi tuvojas kārtis un ķekši, gatavi to pagrūzt atkal zem ūdens. Redzēdams, ka viņam nav nekādu cerību izrāpties šajā krastā, Totss saņem visus spēkus un pārpeld uz otru krastu.
— Ahā, ahā, tu mūs apcept! — zobojas nežēlīgie ienaidnieki. — Tagad tev pats upē peldēt kā reņģ. Citreiz tavs zināt, ka zem mūs log nebūs brēkt.
Tenisons, Tomings, Kesamā, Jerveotss un vēl daži uzņēmīgākie zēni ir gatavi tūlīt uzsākt kautiņu. Taču ar kailām rokām grūti. Tā kā Totsu ienaidnieki vairs nevar aizsniegt, kārtis tiek pagrieztas pret uzbrucējiem. Tomings ar veiklu kustību paguvis satvert kādu kārts galu, diemžēl viņam no tās tūlīt jāatlaižas, jo no pretējās puses viņš saņem tik sāpīgu belzienu pa ribām, ka aizraujas elpa. Jerveotsam trāpa ar asu gliemežnīcu pa roku, un šis varonīgais zēns tiek tik sāpīgi ievainots, ka gandrīz spiests atteikties no cīņas. Tenisons ar līkumu aizlavījies kādam pretiniekam aiz muguras un ar spēcīgu grūdienu nogāž to gar zemi; vienu acumirkli liekas, ka uzvarēs uzbrucēji, bet Tenisona pretiniekam piesteidzas kāds palīgā un spēcīgo zēnu ari pašu nogāž gar zemi. Kārts, ko viņš paguvis satvert, tiek izrauta no rokām un iemesta upē. Mazākie zēni pārbijušies atkāpjas, jo uzbrucēju neveiksme spārno ienaidnieku un tie savukārt uzsāk pretuzbrukumu. Veltīgi Totss no pretējā krasta novēl ienaidniekiem nāvi un iznīcību un apmētā tos ar dūņām un drazu. Viss veltīgi. Bailīgākie bēgdami atkāpušies jau līdz kalna pakājei, un nekāda vara tos vairs neatsauks atpakaļ. Te Kesamā savā pēdējā izmisumā pakampj no zemes kādu vaļīgu velēnu un sviež pašam drosmīgākajam ienaidniekam. Sviediens ķer mērķi. Dubļainā velēna trāpa ienaidnieku tieši seja un acumirklī pārvērš par nēģeri. Sis notikums liekas tik briesmīgs, ka uzbrucēji uz mirkli apjūk un uzlūko savu biedru, it kā vēlēdamies noskaidrot, vai tas vēl kādreiz atgūs cilvēcisku izskatu. Šī vilcināšanās dod iespēju Tenisonam izrauties no triju prāvāku zēnu rokām un uzbrukt ienaidniekam no muguras. Viņam izdodas nogāzt gar zemi divus mazākus zēnus. Līdz ar to viņam laimējas iegūt vienu kārti.