Ceļā viņu tomēr pārņēma bailes, kad zirgs, neklausīdams ne saucieniem, ne pavadai, joņoja pāri aizām un purviem. Kādās vietās tik viņš nenokļuva, šausmas jau pārņēma stāstot vien. Paskatījās reiz sev zem kājām — nobijās vēl vairāk:" bezdibenis! Stāvs bezdibenis! Bet velnišķīgajam kustonim tas nekas: taisni tam pāri. Vectēvs turas: kur nu noturēsies! Celmiem, ciņiem pa galvu, pa kaklu pāri nolidoja aizā un tā atsitās pret aizas dibenu, ka, likās, dzīvs vairs nebūs. Vismaz vairs neatcerējās nekā no tā; kas ar viņu tobrīd bija noticis. Kad mazliet atžirga un apskatījās, tad bija jau pavisam gaišs tapis: viņa priekšā pavīdēja pazīstamas vietas, un viņš gulēja uz savas mājas jumta.
Vectēvs pārkrustījās, kad nokāpa zemē. Kas par velnišķībām! Kādi brīnumi nenotiek ar cilvēku! Paskatās uz rokām — visas asinīs. Paskatījās ūdens mucā — seja arī. Pamatīgi nomazgājies, lai neizbiedētu bērnus, viņš klusītiņām ielīda istabā, redz: bēmi atmuguriski raujas uz viņa pusi un izbijušies rāda viņam pirkstiem, saukdami: «Skaties, skaties! māte auļo kā negudra!» Un tiešām, sieva sēž aizmigusi pie linu susekļa, tur rokās vārpstiņu un pa miegam jāj uz sola. Vectēvs satver viņu klusītiņām aiz rokas un uzmodina: «Labdien, sieva! Vai esi vesela?» Viņa ilgi skatījās, acis izbolījusi, kamēr beidzot taču pazina vectēvu un izstāstīja, ka viņai sapnī rādījies, ka krāsns staigājusi pa māju un ar lāpstu dzinusi ārā podus, toverus … un velns zina ko vēl. «Nu,» vectēvs saka, «tev sapnī, man nomodā. Vajadzēs, kā redzu, apsvētīt mūsu māju; man tagad nav vairs ko kavēties.» To teicis un mazliet atpūties, vectēvs sadabūja zirgu un neapstājās ne dienu, ne nakti, kamēr nebija sasniedzis mērķi un nodevis vēstuli pašai carienei. Tur vectēvs pieredzēja tādus brīnumus, ka viņam vēl ilgi bija ko stāstīt kā ieveduši viņu carienes istabās, tik augstās, ka, ja saliktu ap desmit zemnieku māju vienu uz otras, tad arī vēl varbūt neaizsniegtu to augstumu; kā viņš ielūkojies vienā istabā — nav; otrā — nav; trešajā — vēl nav; pat ceturtajā nav; tad beidzot piektajā, redz — sēž pati ar zelta kroni galvā, pelēkā, jaunumjaunā tērpā, sarkaniem zābakiem kājās un ēd zelta ķiļķēnus; ka likusi piebērt viņam pilnu cepuri ar naudu, ka… visu pat atcerēties nevar. Par savām dēkām ar velniem vectēvs pat domāt bija aizmirsis, un, ja gadījās, ka kāds viņam atgādināja tās, tad vectēvs klusēja, it kā viņam tur nebūtu nekādas daļas, un bija daudz jānopūlas, lai pielūgtu viņu pārstāstīt visu, kā bijis. Un, kā redzams, par sodu, ka nebija apķēries tūliņ pēc tam apsvētīt māju, ar sievu katrreiz pēc gada un vienmēr tai pašā laikā
t notika tādi brīnumi, ka viņai gribējās dejot, dari, ko zini! Lai sāka, ko sākdama, kājas dara savu un tā vien tik velk pietupdejā.