SILVANA DE MARI
PĒDĒJAIS ELFS
Pirmā gramata PĒDĒJAIS ELFS
Pirmā nodaļa
Lietus žulgāja jau dienām ilgi. Dubļi viņam sniedzās līdz potītēm. Ja lietavas nepārstās, drīz šajā par staignāju pārtapušajā pasaulē noslīks pat vardes.
Katrā ziņā viņš noteikti nomirs, ja labi ātri neatradīs kādu sausu
vietiņu.
Pasaule bija auksta. Siltums bija valdījis pie viņa vecāsmātes pavarda. Bet tas bija sen. Mazā elfa sirds sažņaudzās ilgās.
Viņa vecāmāte mēdza teikt, ka sapņi piepildās, ja vien tos sapņo pietiekami stipri. Bet vecāmāte pati vairs nespēja sapņot. Mamma kādu dienu bija devusies prom uz to vietu, no kuras vairs neatgriežas, un kopš tā laika vecāmāte vairs nespēja sapņot. Bet viņš pats vēl bija par mazu, lai sapņotu. Vai tomēr ne?
Mazais elfs uz dažām sekundēm aizvēra acis un iesapņojās, cik stipri vien spēdams. Viņš sajuta, kā ādai pieskaras sausums un pavarda siltums. Sajuta, kā atsilst kāju pēdas. Un sajuta mazliet ēdamā.
Mazais elfs atkal atvēra acis. Likās, kājas nosalušas vēl stīvākas un vēders kļuvis vēl tukšāks. Viņš nebija sapņojis pietiekami stipri.
Mazais elfs uzvilka caurcaurēm salijušo kapuci dziļāk pār caurcaurēm salijušajiem matiem. Viņam mugurā bija dzeltens apmetnis, kā jau elfam. Raupjš un šķidrs dzeltenas kaņepāju drānas gabals, kas nesargāja ne no aukstuma, ne no slapjuma. Aiz vamža apkakles atkal aizlija ūdens un saltā tērcītē ritēja lejup pa muguru līdz pat bikšu jostai. Viss viņa apģērbs bija dzeltens, rupjš, slapjš, netīrs, novalkāts un auksts.
Reiz viņam būs drēbes, mīkstas kā zvirbuļa spārni un siltas kā pīles dūnas, krāsainas kā rītausma un jūra.
Reiz viņam būs sausas kājas.
Reiz Ēna pagaisīs un Aukstums atkāpsies.
Atgriezīsies saule.
Atkal uzmirdzēs zvaigznes.
Reiz.
Tad prātu no jauna piepildīja sapņi par kaut ko ēdamu.
Mazais elfs atcerējās vecāsmātes plāceņus, un viņa sirds atkal aizkustinājumā sažņaudzās.
Tikai vienreiz mazā elfa dzīves laikā vecāmāte bija cepusi plāceņus. Tas notika pēdējo jaunā mēness svētku laikā, kad pat elfiem tika izsniegts pa pusmaišelim miltu, — tolaik, kad mēness vēl spīdēja.
Piesegdams acis ar plaukstu, mazais elfs mēģināja ar skatienu izlauzties cauri lietus priekškaram.
Gaisma pamazām dzisa. Pavisam drīz nolaidīsies tumsa. Viņam jāatrod kāds patvērums, iekams satumst nakts. Jāatrod pajumte un kaut kas ēdams. Vēl viena nakts aukstos dubļos ar tukšu vēderu, un rītu viņš dzīvs nesagaidīs.
Elfa lielās acis piepūlē samiedzās, skatiens klīda pa koku stumbru un lapotņu pelēkumu, pa zemes pelēkumu un debesu pelēkumu, līdz apstājās pie tikko samanāmas tumšākas ēnas. Viņa sirds nodrebēja. Atdzima cerība. Piekusušajām kājām stiegot dubļos līdz puslielam, viņš steidzās, cik jaudādams, neizlaizdams tumšumu no acīm. Vienubrīd, kad lietus strūkloja vēl blīvāk, viņam uzmācās bailes, ka ieraudzītais ir tikai tumšāks koku puduris. Bet pēc mirkļa jau varēja izšķirt jumtu un sienas. Resnu stumbru ieskauta, tur slējās neliela, staipekņiem apaugusi, no baļķiem un akmeņiem celta mājele.
Droši vien šai būdā mēdza apmesties gani vai ogļdeģi.
Vecaimātei bija taisnība. Ja sapņosi pietiekami stipri un pietiekami ilgi, ja tevi piepildīs ticība, tavas cerības kļūs par īstenību.
Elfa prātu atkal piepildīja sapnis par sildošu uguni. Karstu dūmu un sveķainiem čiekuriem barotu liesmu smarža tik stipri pārņēma viņa jutekļus, ka viņš īsu mirkli pat nejuta aukstumu. Niknas suņa rejas piepeši uzrāva no sapņa. Viņš bija kļūdījies. Tas nebija sapnis. Te patiešām bija jūtams dūmu siltums un čiekuriem barotas uguns smarža. Tās nebija viņa iedomas. Viņš bija pietuvojies cilvēku kurtai ugunij.
Tagad bija par vēlu.
Fantazēšana var ari nogalināt.
Suņa rējieni plosīja dzirdi. Mazais elfs metās bēgt. Varbūt izdosies. Ja viņš skries pietiekami ātri, tad starp viņu un suni būs gana plašs dubļu klājiens. Bet ja ne, — cilvēki viņu noķers un iespēja mierīgi nomirt no bada un aukstuma kļūs par nepiepildāmu sapni. Elfa kāja aizķērās aiz saknes, un viņš klupa. Gāzās ar seju tieši dubļos. Suns viņu panāca. Tās bija beigas.
Mazais elfs neuzdrīkstējās pat elpot.
Mirkļi ritēja.
Suns neļāva viņam kustēt no vietas un dvesa uz kakla savu karsto elpu, taču kost pagaidām nekoda.
— Laid viņu vaļā, — teica balss.
Tā bija strupa, valdonīga balss. Suns atlaida tvērienu. Mazais elfs atguva elpu. Un pacēla skatienu. Cilvēks bija liela auguma. Dzeltenīgie mati bija savīti paresnā grīstē un aptīti ap galvu. Uz sejas gan nemanīja neviena paša sara. Bet vecāmāte taču bija runājusi skaidrāk par skaidru. Cilvēkiem uz sejas aug sari. Tos sauc par bārdu. Tā ir viena no daudzajām īpatnībām, kas viņus atšķir no elfiem. Mazais elfs saspringti pūlējās atcerēties mācīto, tad pēkšņi atplauka.
— Tu ir cilvēka mātīte, — viņš triumfējoši izteica savu secinājumu.
— Ir jāsaka sieviete, nejēga, — atbildēja cilvēks.
— Ak, es lūdz piedošana, sieviete nejēga, es būs uzmanīgāks, tagad uzrunās tevi pareizi, sieviete nejēga, — apliecinot vislabākos nodomus, teica elfs. Cilvēku valoda bija grūta un mūždien sagādāja problēmas. Viņš to vēl īsti nebija apguvis, turklāt cilvēki vienmēr bija tik viegli aizvainojami un aizvainoti kļuva nežēlīgi. Arī par šo īpatnību vecāmāte bija izteikusies nepārprotami.
— Puika, tu meklē nepatikšanas? — draudīgi noprasīja cilvēks.
Mazais elfs apjuka.
Vecāmāte bija skaidrojusi, ka absolūts jebkādas loģikas trūkums jeb, vienkāršāk sakot, muļķība ir viena no visraksturīgākajām iezīmēm, kas cilvēku rasi atšķir no elfiem, bet par spīti visiem vecāsmātes brīdinājumiem tikko izskanējušā jautājuma neizmērojamā aplamība viņu apstulbināja.
— Nē, es nemeklē, sieviete nejēga, — atbildēja mazais elfs. — Es nemeklē un negrib nepatikšanas. Tāds nav mans nodoms, — viņš drošības pēc piepilda.
— Ja tu vēlreiz izrunāsi vārdu nejēga, es tev uzrīdīšu suni. Tas ir apvainojums, — pacietību zaudējusi, skaidroja sieviete.
— Aā, es tagad saprot, — meloja mazais elfs, izmisīgi pūlēdamies aptvert cilvēka teiktā jēgu. Kāpēc sākumā šis radījums bija gribējis, lai viņu apvaino?
— Tu esi elfs, vai ne?
Mazais pamāja. Labāk runāt pēc iespējas mazāk. Viņš uzmeta bažīgu skatienu sunim, kurš par atbildi ierūcās.
— Man nepatīk elfi, — cilvēks teica.
Mazais atkal pamāja. Bailes sajaucās ar aukstumu. Viņš sāka drebēt. Nevienam cilvēkam nepatīk elfi. Vecāmāte to vienmēr teica.
— Ko tu gribēji? Kāpēc tu tuvojies? — jautāja sieviete.
— Auksts, — mazā elfa balss aizlūza. Kopā sajaucās aukstums, pārgurums un bailes. — Būda… — Balss iedrebējās un atkal aprāvās.
— Tikai nemēģini man iestāstīt, ka tev salst. Tu taču esi elfs? Tev ir tavas spējas. Elfi necieš ne badu, ne aukstumu. Viņi, ja vien vēlas, prot nejust ne izsalkumu, ne salu.
Pagāja labs brīdis, līdz mazais elfs aptvēra šo vārdu jēgu, bet, tos sapratis, viņš atplauka.
— Tiešām? — viņš priecīgi apvaicājās. — Es tiešām to varēt? Kas jādara, lai es arī to varēt?
— Es nezinu, — sieviete iekliedzās. — Tu taču esi elfs! Aukstumam un badam esam radīti mēs, nožēlojamie cilvēki, trulie, dumjie, neattīstītie… — Tagad cilvēka balss skanēja nudien ļauni.