Mazais elfs pietupās, un viņa smalkie pirksteļi brīdi glāstīja žurku pakaušus. Nākamajā mirklī pulks līksmu žurku izsteidzās cauri viņu kameras restēm, tad atskanēja paskaļš būkšķis, tam sekoja sīkāka metāliska džinkstēšana un klinkstēšana, un visbeidzot žurkas parādījās, vilkdamas atslēgu saišķi. Mazais elfs tās paņēma, izvēlējās vienu, un — klaks — smagās restes atsprāga vaļā.
— Gatavs ir, — noteica elfs.
Vīrietis un sieviete izsteidzās no kameras.
— Uz kuru pusi tagad?
— Uz šo. Viss ir redzams mazo piemīlīgo dzīvnieciņu galvā. Desmit soļu pa kreisi, tad vēlreiz pa kreisi, un tad būs kāpnes. Atkal aizrestotas durvis, — teica mazulis un pirmajā piegājienā izvēlējās no saišķa pareizo atslēgu. — Atkal kāpnes, vēl vienas restes, šurp, tagad uz leju, kāpnes, restes, atslēga, klald, gatavs, tagad iesim pa pazemi, un tad būs upe. Cik skaisti, paskatieties, šīs ir pusaplo- ces arkas, pirmā rūnu laikmeta dinastija.
— Tiešām skaisti. Atgriezīsimies te kādu citu reizi un visu mierīgi apskatīsim. Bet tagad iesim tālāk! Zini, viņi var apvainoties par to, ka atteicāmies no pakāršanas.
— Ooooooh! Skatieties!
— Uz tiem ķeburiem?
— Tie nav ķeburi, tie ir burti.
— Nē taču, tas ir tikai ornaments.
— Nē. Tie ir burti. Pirmās dinastijas rūnas. Es protu tās lasīt. Man iemācīja vecāmāte. Viņa prata daudz ko. Šī… eja… ir… uz… bū… vē… ta… Šī eja ir uzbūvēta zem upes gultnes… Labi, ka izlasīju. Tagad zinām, kur esam. Mums jākāpj augšā un jāpagriežas. Redzat, pēdējās restes, pēdējā slēdzene, pēdējā atslēga, un mēs būsim ārā virszemē. Klakš. Cik jauka skaņa. Vai tie ir saniņi, nē,
zvanini? >
— Tur džinkst karavīru bruņas. Domāju, ka viņi ir briesmīgi noskaitušies. Ļoti apvainojušies.
— Skat, kāds portiks! Šīs ir iegarenās smailloka arkas, rūnu laikmeta otrā dinastija. Es pirmo reizi redzu smailloka arkas.
— Iespaidīgi. Bet varbūt mēs varētu pasteigties? Tie zvaniņi… Kareivji mūs tūlīt panāks.
— Un šīs ir otrās dinastijas rūnas… No citos laikos rakstītajām tās atšķiras ar tām spirālveida cilpiņām burtu augšdaļā.
— Satriecoši interesanti. Bet vai tiešām tu nevarētu iet ātrāk?
— Šāda veida spirāles simbolizē bezgalību… Nē, laiku, kas savijas gredzenā. Paga, šeit ir rakstīts pareģojums!
— Es no aizkustinājuma tūlīt apraudāšos. Gribi, paņemšu tevi rokās un nesīšu? Tā mēs ātrāk tiksim uz priekšu.
— K… ad… ū… d… ens… pār… plū… di… nās… Kad ūdens pārplūdinās zemi…
— Tagad skriešiem! Mums dzenas pakaļ. Viņi tiešām ir apvainojušies. Nāc, es tevi nesīšu. Es skriešu, bet tev būs ērtāk lasīt.
— Pagaidi! Tur rakstīts par elfiem! Kad ūdens pārplūdinās zemi, saule izdzisīs, nāks tumsa un sals. Kad pēdējais pūķis un pēdējais elfs pārlauzīs loku, pagātne un nākotne satiksies un jaunas vasaras saule iemirdzēsies debesīs… Pagaidi, neskrien tik ātri! Tur bija rakstīts vēl kaut kas, bet es nepaspēju izlasīt. Tur bija rakstīts par kādu dižu un… spēcīgu… par to, kā dižais un spēcīgais apprecēs… ka viņam jāapprec meitene, kuras vārdā ir austoša gaisma un kura redz tumsā un ir meita… es nepaspēju izlasīt, kā meita viņa ir…
— Kas mums par to daļas, — no skriešanas aizelsies, izsēca vīrietis. — Ne jau par mūsu meitu tur rakstīts. Gan jau tā ir kāda karaļa vai burvja atvase. Par tādiem vienkāršiem ļaudīm kā mēs pareģojumus uz sienām neraksta.
Nu viņi bija izkļuvuši no pils. Mednieks skrēja, nesdams elfu rokās, un sieviete no viņa neatpalika. Ielas bija šauras un līkumotas. Par laimi, tajās gandrīz nebija gājēju, un klusumā skanēja vien viņu un vajātāju soļi.
Kareivji laikam no tiesas bija ņēmuši pie sirds viņu atteikšanos tikt pakārtiem un sāka viņus apšaudīt ar smalkajām nūjiņām, kam viens gals smails un dzeldīgs. Tas nu gan nebija labi, nē, nē, nē, nē un nē, jo ar tām nūjiņām tak kādu varēja ievainot.
Mazais elfs sāka zaudēt pacietību. Šejienieši patiesi bija pārlieku viegli aizkaitināmi. Kāpēc tā dusmoties par niekiem: viņu trijotne taču nebija nodarījusi neko ļaunu un tikai nevēlējās izbaudīt pakāršanu!
Piepeši viņiem priekšā nostājās kareivis ar draudīgi nospriegotu loku rokās.
Mazais elfs sakopoja domas un, cik jaudas, vēlējās, kaut nekas tāds nenotiktu. Viņa prātā dzima tēls un aiztraucās arī pie tiem, kas reiz bija bijuši ar viņu viens vesels. Trusis, kas tobrīd lēkšoja pa niedrāju, apjukumā apstājās. Vista, kas tupēja ligzdā uz akmens palodzes tieši kareivim virs galvas, piecēlās no perēkļa salmiem un, ieguldīdama lidojumā visus savu spārnu spēkus, ieplanēja kareivim taisni sejā. Kareivis sagrīļojās un paklupa, ceļš bija brīvs.
Laukuma galā bija sprosti ar saimniekiem atņemtajiem dzīvniekiem. Sievietes suns rēja, vai bez elpas palikdams. Par laimi, sprosti nebija aizslēgti, un sieviete ātri atkabināja vaļā krampīti, ar kuru bija aizdarītas durvis.
Tad vēl viena iela, stūris, pagrieziens, nākamā iela, nocietinājumu mūri un paceļamais tilts, bet aiz tā — glābiņš.
Taču līdz glābiņam vēl bija jātiek, jo tiltu kareivji uzrāva stāvus viņiem deguna priekšā. Nu vīrietis, neizlaizdams no rokām mazo elfu, metās pie kāpnēm, kas veda augšā uz nocietinājumu sienu. Suns steidzās pirmais un notrieca no kājām karavīru, kas centās viņiem aizšķērsot augšupceļu. Mūra augšienē vīrietis, ar vienu roku joprojām cieši turēdams elfu, ar otru satvēra sievietes delmu, pārkāpa pār parapetu un metās lejup upes ledainajos ūdeņos. Suns viņiem sekoja.
— Varbūt maza pakāršana nebūtu nemaz tik slikta! — mēģināja iebilst elfs, taču bija jau par vēlu.
Smaguma spēks bija nepielūdzams.
Viņi visi ieplunkšķēja tumšajā upē.
Mazais elfs ieprātojās, vai Smaguma spēks būtu sunim piemērots vārds. Laikam jau nebūtu vis: tas nebija pietiekami īss, turklāt neietvēra domu par kaut ko mīkstu, kas prot rotaļāties.
Septītā nodaļa
Ūdens iekļuva degunā un mutē. Aukstums bija nežēlīgs. Trūka elpas. Mazais elfs juta, kā viņu caurcaurēm pārņem ledains stingums un izmisums. Izmisums un bailes var piepildīt prātu tā, ka visa maģija tajās noslīkst.
Tļd piepeši elfs iztēlojās, ka varētu būt zivs. Viņš, cik spēka, domāja par ziviskumu — ja tā var nosaukt pašu zivs būtību, — domāja par ūdens dzīvnieka iedabu.
Viņš iztēlojās, kā būtu elpot ar žaunām, gūt baudu no ledainajiem ūdens pieskārieniem un līksmi traukties cauri dzelmei zem viļņiem, līdzīgi kā putni traucas zem mākoņiem.
Elpa piepildīja viņa plaušas, stindzinošais saltums piepeši kļuva tīkams.
Viņš slīdēja uz priekšu zem ūdens, lai izvairītos no asajām nūjiņām, ko upē šāva Daligaras kareivji, kas veseliem pulkiem bija apstājuši upes krastus. Mazais elfs piepeldēja tuvāk pārējiem. Suns, izrādījās, bija veikls peldētājs, bet vīrietis un sieviete gan, kā parasti, izturējās neizprotami un dumji: sieviete gremdēja galvu zem ūdens, bet vīrietis pūlējās to noturēt virspusē. Mazais elfs mēģināja viņiem pateikt, ka šis nav īstais brīdis tādām spēlītēm, un gribēja izskaidrot pareizas peldēšanas paņēmienus, — pamācīt, ka galvā jārada zivs tēls, uzmanību visvairāk koncentrējot tieši uz žaunām, taču mednieks negribēja viņā klausīties. Patiesībā jāatzīst, ka viņš elfam atbildēja ļoti nepieklājīgi.