— Nu, es nezinu… — apjucis nomurmināja mednieks. — Visi vienmēr runā, ka vainīgie esot jūs…
Viņš, kā atbalstu meklēdams, pagriezās pret sievieti.
Sieviete stāvēja līdzās Šūpolēm. Viņas piere bija saraukta grumbās, lai gan viņa nebija ne dusmīga, ne noskumusi, — tā pieri mēdz saraukt tie, kuri iegrimuši dziļās domās.
— Mēs jūs ienīstam, jo jūs esat gudrāki un prasmīgāki. Neciešami, bet gudrāki, — sieviete teica. — Jums ir maģija. Jūs vairāk zināt. Tie, kas mūsuprāt ir tikai bezjēdzīgi zīmējumi, jums ir burti… Mēs laikam no jums baidāmies. Un, tā kā mēs īsti nezinām, cik vareni jūs esat, tad iztēlojamies, ka jūs esat daudz varenāki nekā patiesībā. Bet mūsu bezspēcība ir tik… absolūta… ka ikviens…
Mazais elfs bija pārstājis raudāt.
Mirkli pieklususi, sieviete jautāja: — Ja jau mēs runājam par gudrību un prasmīgumu, saki, kā tu vienmēr jau pirmajā mēģinājumā izvēlējies pareizo atslēgu.7
Elfs izskatījās apjucis.
— Ko nozīmē pareizo atslēgu? — viņš neizpratnē jautāja.
Tagad apjuka sieviete.
— Pareizā atslēga ir tā, kuru, iebāžot caurumā, tās ierobojumi ideāli iegulst slēdzenes mehānismā un to atslēdz.
— Atslēga ir jāiebāž caurumā? — Mazulis bija pārsteigts. — Tiešām? Atslēgas vajadzēja iebāzt slēdzenē?
— Jā, bet kā…
— Tā, lai robiņi saguļas?
— Iegulst nozīmē sakrīt. Saprati?
Mazo elfu šis atklājums satrieca. Viņš ņēmās domāt tik cītīgi, ka arī sarauca pieri grumbās. Tad atplaucis sajūsmā iesaucās: — Es sapratu! Katrai slēdzenei der noteikta atslēga! Šo atslēgu iebāž iekšā un, ja tā ir pareizā atslēga, tad tā sakrīt ar mehānisma robiņiem un pagriežoties atbīda vaļā to līmenisko metāla stienīti, kas nobloķē durvis. Asprātīgi izdomāts. Tiešām asprātīgi! Pārsteidzoša atjautība, kas to būtu gaidījis no cilvēkiem. Tiešām! Vecāmāte teica, ka jāpriecājas, ja jūs spējot izdomāt, ka uz kolonnas jānovieto kapitelis, bet izrādās, ka jums atjautības netrūkst. Vareni!
Iestājās ledains klusums.
— Paldies! — stīvi noteica mednieks.
Mazais elfs laimīgi šūpojās, lepodamies ar jaunākajiem atklājumiem.
— Ja jau tu neko nezināji par slēdzenes mehānismu, kā tad tu dabūji vaļā durvis? — jautāja sieviete.
— Es turēju atslēgu pretī caurumiņam, tad prātā radīju tēlu — durvis, kuras atveras… un tad atskanēja klakš, un durvis bija vaļā.
Vīrietim un sievietei uz mirkli aizrāvās elpa, tad pamazām viņi atguvās.
— Tīd jau tu vienmēr esi varējis atslēgt durvis! Bez atslēgām! Bez žurku palīdzības! Tāpat, tikai ar domām!
Mazais elfs kādu brītiņu, lēni šūpodamies, rauca pieri un tad iesaucās: —Tiešām tā iznāk! — Un viņš iesmējās. —Tas nu gan ir smieklīgi! Mūs gandrīz pakāra, bet izrādās, ka es vienmēr esmu mācējis dabūt vaļā slēdzenes.
— Ārkārtīgi jautri, — caur zobiem nošņācās mednieks. — Tik uzjautrinoši, ka galu var dabūt.
Viņa balss skanēja tā, it kā viņam rīklē būtu iesprūdis gabals kukurūzas vālītes.
Elfs šūpojās un pārdomāja nesen piedzīvoto bēgšanu. Piepeši viņš atcerējās vēl kaut ko. — Pareģojums!
— Tu domā tās cilpiņas uz portika?
— Jā, tos burtus ar spirālēm. Otrā rūnu dinastija. Tagad es atceros:
Kad ūdens pārplūdinās zemi,
saule izdzisīs, nāks tumsa un sals.
Kad pēdējais pūķis un pēdējais elfs pārlauzīs loku, pagātne un nākotne satiksies, un jaunas vasaras saule iemirdzēsies debesīs.
— Un vel tur bija teikts kaut kas par pēdējo elfu, kuram kads jāapprec…
Astotā nodala
— Un ko tas nozīmē?
— Es nezinu. Domāju, ka varbūt tas…
Mazais elfs aprāvās. Suns bija pielēcis kājās un nikni rūca.
— Oooooh, paskaties! Tur ir koks, kas kustas uz priekšu! — elfs iesaucās.
— Tas nav koks, tas ir trollis.
— Tiešām? Tā izskatās trollis? Nekad agrāk nebiju nevienu redzējis! — Mazulis bija sajūsmā.
— Ko tu saki?! Šito veiksmi: vienas dienas laikā pirmoreiz dabūt redzēt gan smailloka arkas, gan dzīvu trolli! īsta atklājumu diena! Bet, ja mēs muksim pietiekami ātri, varbūt atkal izglābsimies.
— Kas ir tie divi kustīgie krūmi trollim aiz muguras? Mazi trollēni? Vai arī troļļiem ir bērni?
— Tie divi ir cilvēki, bet lielākie un visdraudīgāk apbruņotie no visiem, ko man gadījies redzēt.
Viņiem neizdevās sākt mukt pietiekami ātri. Abi milzeņi bija daudz ātrāki un viņus aplenca.
Arī šie divi savā ziņā izskatījās pēc medniekiem: ģērbušies ne tikai auduma drānās, bet arī dzīvnieku ādās, un piekāruši pie jostas dažāda lieluma dunčus. Sevišķi iespaidīgi bija cirvji — katram no vīriem bija vairāki: gan mazi, plaukstas lieluma cirīši, gan mil- zonīgi cirvji, ar kādiem galvu var noripināt no pleciem vienā atvēzienā. Bija arī dažāda lieluma un dažādu apveidu divasmeņu cērtamie, un tie visi bija uztrīti asāki par asu.
Trollis bija milzīgs. Tas atgādināja milzu torni, un pēdējā vakara gaismā viņa gigantiskā ēna krita pār koku un šūpolēm, kurās sēdēja mazais elfs. Suns vairs nerūca, bet tikai bailēs smilkstēja.
— Nenāciet klāt! — draudīgi teica mednieks. Kāpēc gan viņš vienmēr bija tik nelaipns?
— Kāpēc ne? Jūs taču esat neapbruņoti! — noņirdzās mazākais vai, pareizāk sakot, mazāk milzonīgais no diviem vīriem, kuri blakus trollim tomēr izskatījās pēc punduriem.
— Mēs neesam neapbruņoti, — stingrā balsī atteica vīrietis. — Tas ir elfs, īsts elfs, — viņš turpināja, pamājot uz mazuļa pusi, — viņš ar maģijas spēku var jūs sadedzināt kā uguns, satriekt kā viesulis. Viņš var aizžņaugt jūsu rīkles tā, ka elpa jums aizrausies uz visiem laikiem kā pakārtajiem. Un viņš var pieburt jums pilnas plaušas ūdens kā slīkoņiem.
— Nē, tā nav taisnība, nav taisnība, nav taisnība, nav taisnība, nav taisnība, nav taisnība, nē, nē, nē, nē, nē, nē un nē.
Kāpēc mednieks mūždien runāja tādas briesmeklības? Kāpēc viņa vārdi bija tik riebīgi, tik atbaidoši, tik šausmīgi, tik biedējoši, tik pretīgi, tik baismīgi un tik melīgi? Melīgi. Melīgi. Melīgi. Mazais elfs bija sašutis, saniknots un aizvainots.
- Tā nav taisnība, elfi neko tādu nedara! Mēs nevienam nedarām ļaunu! Mēs nekad, nemūžam nevienam neesam nodarījuši ļaunu! Mēs nemaz nevaram nevienam nodarīt ļaunu, jo, ja mēs darām ļaunu, ļaunums, ko mēs esam nodarījuši un kas sākumā ir ārpus mūsu prāta, iekļūst iekšā, un viss, kas ir ārpus prāta, ir prātā iekšā un viss, kas ir prātā iekšā, ir ārpusē!
Mazajam elfam bija apnicis klausīties, ka visi runā sliktu par viņu un viņa cilti. Nu vienreiz bija gana. Cik tad ilgi var ciesties!
Beidzot mednieks bija apklusināts un palicis vaļēju muti.
Un arī abi milzeņi apstulbuši klusēja.
Viņi uzlūkoja mednieku, tad mazo elfu, tad atkal mednieku un vēlreiz elfu un no jauna pievērsa skatienus medniekam.
— Tavs aizsardzības līdzeklis ir iespaidīgs, — lielākais no milžiem teica medniekam. — Vai tu izpērc iepriekšējās dzīves nodarījumus vai ir kāds cits iemesls, kura dēļ tu klīsti apkārt kopā ar elfu?
Abi milzeņi šķita apjukuši.
— Droši vien iepriekšējā dzīvē pārdevu savu tēvu, — atbildēja mednieks.