Viņš noraisīja no zara auklu, saritināja to ritulī, ielika tarbā un griezās atpakaļ.
Pa ceļam viņam atmiņā atausa pagājušajā vakarā aprautā saruna. Kā gan īsti skanēja tas pareģojums?
Atgriezies meža pļavā pie gaidītājiem, viņš to pajautāja mazajam elfam.
Jorškrunskvarkljolnerstrinks brīdi apdomājās, atsauca noslēpumainos vārdus atmiņā un tad noskaitīja: — Kad ūdens pārplūdinās zemi, saule izdzisīs, nāks tumsa un sals. Kad pēdējais pūķis un pēdējais elfs pārlauzīs loku… jaunas vasaras saule iemirdzēsies debesīs.
— Un ko tas nozīmē?
— Nezinu.
— Vai tava vecāmāte nekad nerunāja par lietu?
— Skaidrs, ka viņa runāja.
— Un ko viņa teica?
— Viņa mēdza teikt: "Šodien atkal līst." Vai arī: "Laukā līst, saģērbies siltāk." Un vēclass="underline" "Tāds lietus, ka segas sapelēs…" Un vienreiz viņa teica: "Jumts tek…" Un vēl vienu reizi viņa teica: "Drīz te dzīvos tikai vardes." Bet toreiz, kad man trešo reizi piemetās iesnas… Vai es jums jau stāstīju par to, kā man trešo reizi bija iesnas? Par to reizi, kad deguns bija ciet un…
— Nē, nē, es gribēju prasīt, vai tava vecāmāte kādreiz runāja par to, kāpēc pēdējos gados kļuvis tik auksts un sākušās nebeidzamas lietavas? Vai viņa kādreiz teica, kad aukstums un lietus beigsies? Vai varbūt stāstīja, kas jādara, lai tas beigtos?
— Ak tā… Nē, neko tādu viņa neteica.
— Droši zini?
-Jā.
— Labi, — sarunā iesaistījās sieviete. — Un ko tu zini par pūķiem?
— Zinu, ka viņi ir lieli, viņiem ir spārni, viņi lido, viņiem ir smags raksturs, sevišķi kopš tiem laikiem, kad cilvēki sāka viņus izkaut. Vēl es zinu, ka viņi glabā senos pasaules noslēpumus un gudrības. Viņi gan prot lasīt rūnu rakstus atšķirībā no dažiem man pazīstamiem cilvēkiem, kurus es nesaukšu vārdā, bet kuri ir pārliecināti, ka rūnas ir tikai ķeburi…
— Mums jāatrod pēdējais pūķis un pēdējais… — Vīrietis spēji aprāvās, it kā viņam piepeši kaut kas būtu iešāvies prātā. Viņš palūkojās uz mazo elfu un neuzdrošinājās turpināt.
— Un pēdējais elfs, — viņa sakāmo pabeidza mazulis. — Nabadziņš! Pēdējais elfs. Droši vien ir briesmīgi būt pēdējam elfam. Vienmēr būt vienam pašam. Tas ir drausmīgi. drausmīgi. Man sirds sažņaudzas, iedomājoties vien. Ak, bet tātad es varēšu iepazīties ar citu elfu. Pagaidām es pazīstu tikai pats sevi un savu vecomāti. Un tad, kad es ar viņu iepazīšos, viņš vairs nebūs vientuļš un pēdējais, jo mēs būsim divi un tas būs tik skai… — Mazulis pieklusa. Pār viņa seju nolaidās ēna. — Ber, ja jau te esmu es, tad viņš nemaz nav pēdējais…
Kādu laiku valdīja klusums. Smags klusums.
— Es esmu pēdējais elfs.
Klusums. Ilgs klusums. Saule nozuda, un pacēlās migla. Neskanīgi iekliedzās kāds putns. Sieviete pieliecās, apskāva mazo elfu un ilgi tā turēja. Nekad agrāk viņa tā nebija darījusi.
— Tas ir pareģojums. Mēs nemaz nezinām, uz kādu laiku tas attiecināms. Varbūt tas notiks pēc tūkstoš gadiem… Varbūt pareģojums nemaz nav pareizs. Ne jau visi pareģojumi piepildās, tieši otrādi…
Mazā elfa seja bija kļuvusi pelnu pelēka. Zilzaļās acis zaudēja spožumu.
— Varbūt pēc divtūkstoš gadiem… — piebilda vīrietis. — Varbūt tas vispār nekad nenotiks.
Arī viņš tagad bija notupies un apskāvis mazuli.
Tā viņi brīdi stāvēja. Kā miglā iegrimusi skumju gabana. Sāka smidzināt sīks lietutiņš. Bet viņi joprojām nekustējās.
Viņiem pienāca un piekļāvās suns, un nu viņi stāvēja lietū visi četri. Apskāvušies. Pirmā sakustējās sieviete.
— Mēs varētu patverties zem kokiem.
— Te netālu ir kāds tornis. Es dzirdu ūdens čaloņu, tas ir strauts. Upe ir palikusi mums aiz muguras, un Daligaras pilsēta nav pārāk tālu. Es zinu, kur mēs esam. Tepat netālu jābūt pamestam tornim, uz kura aug koks.
— Kā tu to zini?
— Es dzirdu, kā čalo strauts, un esmu redzējis zīmējumu. Es jau teicu. Es zinu, kur mēs esam.
— Kādu zīmējumu? Par ko tu runā?
— Vēlāk jums paskaidrošu. Tagad labāk iesim un sameklēsim naktsmājas. — Mazulis izskatījās pārguris. Viņa skatiens bija blāvs un nespodrs.
Ar lielām pūlēm viņi izlauzās cauri dzelkšņainiem kazeņu krūmiem. Strauts bija tepat. Tā ūdens bija dzidrs, un krastos auga zaļa, mīksta zāle. Netālu no vietas, kur viņi bija izkļuvuši no kazenājiem, pletās neliela pļaviņa, kurā slējās pussagruvis tornis. Torņa virsotnē auga prāvs ozols.
Viņi patvērās torņa iekšienē. Vidējā apakšstāva telpa nebija sabrukusi, un te pat bija kaudze gandrīz sausas malkas, kuru mazulis, kaut arī ar lielām pūlēm, tomēr spēja aizdedzināt.
Mednieks piepildīja savu blašķi ar strauta ūdeni, un visi padzērās. Vēl pēc brīža viņam izdevās noķert nelielu foreli, un viņš paskaidroja mazajam elfam, ka nav izvēles: vai nu mirs zivtiņa, vai arī bada nāve piemeklēs viņu pašu, sievieti un suni.
Mazulis pamāja ar galvu. Suns gulēja viņam blakus, cieši pieglaudies, silts un kluss.
Mazais elfs ļāva savam izmisumam izkliedēties, lai beidzot sameklētu sunim piemērotu vārdu. Uzticamais draugs būtu lielisks vārds. Tas, kurš tevi nekad nepieviļ, nekad nepamet, vienmēr ir tev līdzās un ir gatavs cīnīties par tevi. Varbūt vienīgi drusku par garu. Draugs… Vienkārši draugs. Beidzot īstais vārds bija rokā. draugs: uzticams, īsts draugs. Mans uzticamais draugs, mans biedrs, mans suns. Lielisks vārds.
Atradis sunim vārdu, mazais elfs atgriezās izmisuma plašumos. Viņš bija palicis viens pats. Vienīgais. Pārējie — izsmieti, vajāti, mocīti, izsūtīti trimdā, reizēm pakārti, bet daudz biežāk vienkārši nomērdēti badā — visi bija miruši, padzīti no dzīvo valstības. Vairs nebija neviena cita, tikai viņš. Pēdējais.
Desmita nodaļa
Vīrietis un sieviete, juzdamies kā nelietīgi slepkavnieki, nolīduši kaktā, apēda katrs pa pusforelei, bet pretējā istabas galā klusi sēroja mazais elfs. Mednieks viņam bija atnesis dažas mežmalā atrastas sēnes, taču mazulis tām pat nepieskārās. Suns nogūlās elfam blakus, un viņš to apskāva. Pēc tam viņš lūdza, lai cilvēki paietas tālāk no torņa un ar cieņu apbedī to, kas atlicis no fore- lītes. Vienlaikus juzdamies gan kā pēdējie nelgas, gan kā ļaunākie noziedznieki, viņi izpildīja elfa lūgumu.
Kad abi atgriezās iekšā, mazulis piecēlās no sava kakta un izvilka no azotes aukliņā iesietu nodilušu, izšūtu maisiņu, ko iepriekš bija slēpis viņa dzeltenais apģērbs. Elfs pakratīja maisiņu, un no tā izbira: mazs koka vilciņš, kam bija uzkrāsoti tumšzili un gaišzili raksti, neliela zilā, noplukušā samtā iesieta grāmatiņa, kam uz vāka greznojās sudrabā izšūti elfu burti, un saritināts, ar gaišzila samta aukliņu pārsiets pergamenta gabals.
— Zilā ir elfu krāsa, — mazulis paskaidroja, — bet tagad mums ir aizliegts to lietot. Dzelteno mēs ienīstam.
Cilvēki saprotoši palocīja galvu.
Mazais elfs atraisīja auklu un atritināja pergamentu.
— Vai jūs zināt, kas tas ir? — viņš jautāja.
— Pergamenta gabals.
— Jā, taisnība. Bet vai jūs saprotat, kas tās par zīmēm?
— Tie ir zīmējumi? — minēja vīrietis.
— Burti? — mēģināja sieviete.