— Tā ir karte! Pateikusi, lai es eju projām, vecāmāte man lika paņemt līdzi arī dzejas grāmatu un karti. Dzejoļu grāmata agrāk piederēja mammai, bet karte — manam tēvam. Viņš bija ceļotājs. Tāpēc viņš gāja bojā. Elfi nedrīkst uzturēties ārpus Elfiem Paredzētām Vietām. Kad viņš mēģināja atgriezties mājās tai Elfiem Paredzētajā Vietā, kur dzīvojām mēs, sargi viņu noķēra un sodīja ar nāvi. Tāpēc es ar savu tēvu nemaz nepaspēju iepazīties. Bet šī ir karte, kurā iezīmēts viss ceļš, ko mēs jau nogājām, un tas, kas mums vēl jāpieveic. Vai tad jūs neprotat lasīt karti? Šī jau ir viegli saprotama: vietu nosaukumi rakstīti gari elfu, gan cilvēku valodā.
Klusums. Baismīgas aizdomas izšāvās cauri mazā elfa prātam.
— Jūs neprotat lasīt! Jūs vispār neprotat lasīt! Jūs nepazīstat ne tikai senās rūnas, bet neprotat atšķirt pat mūsdienu rakstu zīmes!
Klusums. Vīrietis paraustīja plecus. Sieviete pamāja ar galvu.
Tas bija šausmīgi!
Mazo elfu pārņēma žēlums pret šiem diviem nabadziņiem, kas klejoja pa lielo pasauli bez jelkādas iespējas saglabāt vārdus. Viņš atgādināja sev, ka jācenšas izturēties pret abiem cilvēkiem pacietīgi. Jā, jābūt iejūtīgam un pacietīgam, jo tie abi ir iesviesti pasaulē, kur vārdi noklīst laikā un tos glabā tikai atmiņa.
Mazulis izskaidroja kartē redzamo: vienā pusē bija Tumšie kalni, bet aiz Tumšajiem kalniem — jūra. Kreisajā apakšējā stūrī bija uzzīmēts mūru ieskauts paliels māju puduris, ko šķērsoja upe, — tā bija Daligara. Tā tur bija rakstīts. Un upes vārds bija Dogona, kas arī bija pierakstīts turpat blakus. Bet patlaban viņi bija apmetušies strauta malā, kuram gan nebija nosaukuma, toties kartē tā krastā bija iezīmēts tornis, uz kura auga ozols. Nesabrucis tornis un mazs ozoliņš. Viņi gan pašlaik atradās pussabrukušā tornī zem liela ozola, — acīmredzot kopš tiem laikiem, kad te garām bija gājis viņa tēvs, ozolam bija klājies labi, bet tornim krietni sliktāk. Katrā ziņā vieta bija tā pati. Pēc kāda gabaliņa strauts ietecēja Dogonā, tai pašā Daligaras upē. Un upe plūda tālāk, garām Arstri- das ciemam, kas bija pati pēdējā apdzīvotā vieta pirms Tumšajiem kalniem. Cauri kalniem upe plūda pa dziļu ieleju, kas bija uzzīmēta tik skaidri, ka varēja pat saskatīt klintis tās sānos. No augstākās klints augšup vijās dūmu strūkla, un virs tās bija uzraksts HlC sunt dracos, kas trešās rūnu dinastijas valodā nozīmē: "Šeit ir pūķi."
Tur, kur klintis beidzās, virs upes bija savāds un neizprotams zīmējums.
Vajadzēja tikai sekot strautam, lai nokļūtu līdz upei. Vajadzēja tikai sekot upei, lai nokļūtu līdz pūķim.
Viņš bija pēdējais elfs.
Tieši viņam tas bija jāpaveic.
— Kā tu vari būt par to tik pārliecināts? — jautāja sieviete.
— To saka arī mans vārds. Viss jau ir ietverts tajā. Mani sauc Jorškrunskvarkljolnerstrinks, bet nerstrink elfu valodā nozīmē pēdējais.
— Varbūt tam nav nekādas nozīmes. Varbūt tās ir tikai līdzīgas skaņas, kuras tomēr neko nenozīmē. Mani sauc Sajra, un šai vārdā manā ciemā dēvē puķes, kas vijas augšup pa māju sienām, bet es taču neesmu puķe.
— Ko nozīmē tava vārda pārējā daļa? — jautāja vīrietis.
— Liels un varens.
— Tas noteikti ir tikai skaņu sakopojums, — apstiprināja vīrietis.
— Sk nozīmē kāpinošu, absolūtu superlatīvu.
— Ko?
— Nu, tas nozīmē kādas īpašības vispārāko pakāpi līdzīgi kā visvis… Runsk nozīmē liels, bet varkljol nozīmē varens. Vislielākais, visvarenākais un pēdējais, tas, pēc kura vairs nebūs neviena cita.
Mazulis bija pārvērties. Viņa lielās acis staroja zili zaļas — elfu mīļākajās krāsās — un itin kā izgaismoja viņa seju no iekšienes. Likās, viņš pat bija pastiepies garumā.
— Rīt mēs dosimies tālāk, — viņš rāmi teica. — Iesim meklēt pēdējo pūķi. Mums divatā jāpārlauž loks. Nezinu, kāds loks. Nezinu, ko tas nozīmē. Bet pēc tam atgriezīsies saule.
To teicis, mazais elfs pacēla skatienu un aplaida to visriņķī. Viņus ieskāva senā torņa sienas.
— Te ir bijis mans tētis, — viņš aizkustināts nočukstēja. Viņš ilgi vēroja aizlaikos mūrētos akmeņus un slidināja pār tiem plaukstu. — Arī mans tētis ir pieskāries šiem akmeņiem, — viņš piebilda. Tad vēlreiz ieskatījās kartē. — Te ir kāds savāds zīmējums. It kā zem torņa atrastos vēl kaut kas.
Zīmējums rādīja, ka zemāk kaut kas ir apslēpts. Tas rādīja, ka tieši viņiem zem kājām tornis itin kā ietiecas pazemē. Malkas kaudze aizsedza lūkas vāku. Pa lūku varēja iekļūt apakšzemes kambarī, kur glabājās zobens, cirvis un loks. Viss bija apkalts sudraba rotājumiem, kas nepārprotami veidoja elfu burtus. Lokam bija trīs bultas, un arī tās bija rotātas sudrabainām cilvēkiem nesaprotamu vārdu spirālēm.
— Kā sauca tavu tēvu? — jautāja vīrietis, kad bija atguvis runas dāvanas.
— Gornonbenmaijergulds.
— Ko tas nozīmē?
— Tas, kurš atrod ceļu un parāda to citiem.
Bultu makā glabājās arī gaišzila samta maisiņš ar trim zelta naudas gabaliem.
— Tavs tētis tev atstājis kārtīgu mantojumu, — secināja vīrietis.
Mazajam elfam šķita, ka nu viņš vairs nav tik ļoti bārenis. Tā bija dīvaina sajūta. It kā vientulība būtu stikla siena, kurā pirmoreiz parādījušies sprēgājumi un plaisas.
Viņš bija pēdējais no iznīcinātas cilts, taču no pagātnes at- plūda mazliet mīlestības, ko viņam liedza tagadne.
Viņa pirksti vēl un vēlreiz slīdēja pār tēva atstātajām lietām: tās bija gatavotas tieši viņam, tās šeit bija gaidījušas tieši viņu.
Kāds bija viņu mīlējis, tās darinādams, kāds bija viņu mīlējis, tās šeit atstādams.
Mazais elfs klusībā cerēja, ka Nāve ir tāda vieta, no kuras tētis var viņu saredzēt.
Vienpadsmitā nodaļa
Rītam austot, sabiezēja migla. Viņi raitā solī devās ceļā, sekodami strauta tecējumam. Pēc dažām stundām sāka līņāt, taču lietus nespēja gausināt viņu soļus.
Rīta cēliens vēl nebija galā, kad viņi ieraudzīja upi. Tagad kazenājus bija nomainījuši stalti kastaņi, un šīs izmaiņas augājā nozīmēja vieglāku tikšanu uz priekšu un pilnus vēderus. Kastaņus viņi ēda tāpat zaļus, neapstādamies, lai tos izceptu vai izvārītu.
Upe pieņēmās platumā. Debesis noskaidrojās. Lietus piestāja. Kādā upes ielocī viņi ieraudzīja trīs mājas, kam līdzās zaļoja vīna dārzs un kukurūzas lauks. Tā droši vien bija Arstrida, pēdējais kartē iezīmētais ciems. Te pletās pļavas, biezēja kastaņu birzis, bet aiz tām sākās stāvāku pauguru nogāzes. Līdz Tumšajiem kalniem vairs nebija tālu. Starp mājām bija novietots prāvs vara katls, bet virs tā uz restītēm dūmos kūpinājās krietns ducis foreļu. Mājas ieskāva ābeles no augļu smaguma nolīkušiem zariem. Bet upes ielokā, resnām virvēm piesietas pie kārtīgiem stabiem, straumē šūpojās trīs laiviņas. Starp vīnogulājiem un leknajā pļavā ganījās vismaz ducis aitu un pārītis kazu. Ikvienai no mājām uz jumta greznojās skurstenis, kas lepni laida dūmu grīstes.
— Pirms lielajām lietavām droši vien visa pasaule bija tik bagāta un tik skaista, — teica sieviete.
Viņiem tuvojoties, ciema iedzīvotāji — kāds ducis abu dzimumu pieaugušo un nenosakāms daudzums bērnu — sapulcējās pie namdurvīm. Vietējie bija ģērbušies raupjos tērpos, kas bija šūdināti no bieza, tumši zili krāsota pašausta vilnas auduma. Viņi uzlūkoja mazuļa dzeltenās elfa drānas un elfu loku, ko nesa mednieks, taču neizrādīja nedz bailes, nedz nepatiku.