Tad pūķis sāka raudāt. Viņš ilgi un krampjaini šņukstēja, līdz šņuksti pārvērtās sabiedēta kucēna smilkstos.
— Es laikam sāku saprast, kāpēc pūķi ir izmiruši, — nomurmināja Monsers un tik tikko izvairījās no Sajras raidīta spēriena, kas bija visai precīzi notēmēts pret viņa stilbiem. Visbeidzot durvis atvērās līdz galam.
Zāle bija milzīga. Starp stalaktītiem un stalagmītiem stiepās neskaitāmi pieputējuši zirnekļtīkli, kuros atspīdēja dzintaraina, no augšas krītoša gaisma, piešķirot telpai maģisku noskaņu. Gaisu pildīja biezi tvaiki. Kalna iekšienē valdīja smacīgs karstums, un visās malās auga zeltainas pupas, kas vijās ari augšup pa sienām. Dziļāk bija redzamas tukšas durvju ailas, pa kurām varēja nokļūt nākamajās zālēs, kas arīdzan bija mīkstu un putekļaini pūkainu zirnekļtīklu aizplīvurotas un kur tāpat gar zeltainām pupu pākstīm griezās tvaiku mutuļi.
— No kurienes nāk šie garaiņi? — apjautājās mazais elfs.
Pūķa žēlabainās elsas tūlīt pieņēmās skaļumā, un no spalgākajiem kaucieniem iedrebējās stalaktīti. Mednieks bažīgi sāka raudzīties apkārt, un arī sieviete pirmo reizi kopš ienākšanas alā izskatījās nobijusies. Visu par labu vērta suns: viņš piegāja pie pūķa, maigi iesmilkstējās un nolaizīja tam purnu, kā jau suņi mēdz darīt, kad grib kādu mierināt. Pūķis pārstāja raudāt. Viņš lēnām pacēla galvu, un viņi ar suni ilgi skatījās viens uz otru. Suns luncināja asti. Pūķis pamazām nomierinājās. Viņa elpa norima, elsas apklusa. Stalaktīti vairs nedrebēja.
Uzticamais draugs. Draugs, uz kuru var paļauties. Ikreiz, kad bija vajadzīga palīdzība, viņš bija līdzās. Draugs — labāku vārdu sunim neizdomāsi.
Mazais elfs devās apstaigāt un aplūkot klints iekšieni. Viss te izskatījās tik pārsteidzoši. Pats pūķis bija milzonīgs, viņa zvīņas veidoja greznus un sarežģītus sārtu un zeltainu līkloču rakstus. Taču daudzas ādas plēksnes bija noplēstas, citas kļuvušas pelēkas. Vēl citu vietā bija redzamas lielas un dziļas senu ievainojumu rētas. Nagi, kas reiz bijuši asi un draudīgi, tagad bija nodiluši un aplūzuši. Pūķis gulēja, atbalstījis galvu uz priekšķepām, bet, kad viņš to pacēla, tā vieglītēm trīcēja.
Viņš bija vecs.
Nelaimīgs, noguris radījums, kas zaudējis spēkus.
Sievietei bija taisnība.
Joršs turpināja riņķot starp stalaktītu stabiem un gāja arvien dziļāk kalna iekšienē.
Tis, ko viņš ieraudzīja zeltainās alas pašos dziļumos, lika aizrauties elpai. Grīdas vietā te vīdēja gigantisks krāteris, no kura mutuļu mutuļiem ārā vēlās tvaiks, kas strauji cēlās augšup, kur pašā kalna spicē bija redzama tikpat gigantiska atvere. Tātad šis bija vulkāns! Un tvaiku mutuļus viņi iztālēm bija noturējuši par dūmiem! Vecāmāte viņam taču bija stāstījusi par tvaika vulkāniem.
Mazais elfs atcerējās kādu pēcpusdienu, kad vecāmāte viņam bija stāstījusi par pasaules karsto sirdi, par vulkāniem, par zemestrīcēm. Viņa zīmēja ar irbulīti uz zemes, jo pergamenta viņiem nebija jau sen. Un vēl vecāmāte bija nodemonstrējusi, kā pasaules karstā sirds savu karstumu un spēku piešķir vulkāniem. Viņa līdz pusei piepildīja mazu blašķīti ar ūdeni, aizkorķēja to un sildīja virs sveces, līdz koka aizbāznis izsprāga ar klusu f)bp un gaisā no- virmoja garaiņu mākulītis. Mazais elfs, to redzot, smējās, vai gar zemi krizdams, un arī vecāmāte smējās un tad sameklēja trīs valriekstus, kas bija noglabāti īpašam gadījumam, un teica, ka smiekli un jautrība vienmēr ir pietiekami īpašs gadījums. Un tā patiešām bija laba doma, jo, kaut ari riekstu pēc tam vairs nebija, arī īpašo gadījumu vairs nebija, vecāmāte vairs nesmējās ne reizi, un tātad vēlāk nemaz nebūtu bijis ko nosvinēt.
Mazulis uztrūkās no atmiņām un nopētīja garaiņu stabu.
Viņš zināja, ko ieraudzījis. Šī dziļā aka bija savienota ar pasaules karsto sirdi, ar Zemes centru, kur vēl liesmo senā uguns, no kuras dzimusi dzīvība. Šis nebija no tiem vulkāniem, kas spļauj lavu un akmeņus. Šis bija tvaiku vulkāns. Senās pazemes upes savā tecējumā sastop karstumu, to ūdens pārvēršas tvaikos un kāpj augšup tik ilgi, līdz izplūst virszemē. Lūk, kāpēc ap kalna smaili vienmēr biezē mākonis! To radījis pats kalns. Nē, pareizāk, to radījis Zemes kodols, un tvaiki tikai šķērso kalnu. Uzkāpuši debesīs, garaiņi izplešas uz visām pusēm un aizsedz zvaigznes. Tie sablīvējas un veido mākoņus. Nebeidzamus mākoņu vālus. Kas jau gadiem ilgi aizsedz zvaigznes. Tikai mākoņi un atkal mākoņi. Lietus un atkal lietus.
— Šis ir vulkāns, vai ne? — Mazais elfs beidzot bija atguvis runas spējas. — Garaiņu vulkāns. Tvaiki kāpj augšup no Zemes centra, te izplūst ārā, kāpj vēl augstāk un aptumšo debesis, tad pārvēršas par mākoņiem un nolīst lejā kā lietus.
Viņš uzlūkoja pārējos. Viņa seja staroja: tagad viņš zināja.
— Re, kāpēc ir tik tumšs un pārāk daudz līst! — viņš aizrautīgi skaidroja. — Pietiktu pabīdīt sāņus šo milzīgo akmens bluķi un aizsprostot ar to krāteri. Tad drīz viss atkal būtu tāpat kā agrāk. Pārmaiņus spīdētu saule un lītu lietus. Vairs nepludotu dubļi. Starp citu, šis akmens bluķis izskatās taisni kā radīts krāterim. Visi sānu iedobumi un izvirzījumi sakrīt ar krātera malām.
Mazais elfs apmeta vēl vienu līkumu ap klintsbluķi un krāteri.
— Jā, tiešām sakrīt! Pat akmens dzīslojums precīzi atbilst!
Tad elfs apklusa. Pētnieka interesi nomainīja sašutums.
— Agrāk krāteri sedza milzīgais klintsbluķis! Tieši tu izvilki šo korķi! — viņš teica pūķim. — Tu atvēri vulkānu! — Nu mazā elfa dusmas vairs nebija valdāmas. — Kā tu varēji rīkoties tik muļķīgi? Tevis dēļ daudzus gadus visi slīkst lietū un dubļos! Tevis dēļ joprojām jāmokās lietū un dubļos!
— Vēl viens smalkjūtības iemiesojums, — nomurmināja Monsers. Un jau skaļāk piekodināja: — Paejiet nostāk no viņa rīkles! Vai tiešām nesaprotat, ka ar mums būs cauri, ja viņš sāks spļaut uguni?
Taču likās, ka pūķis nav noskaņots viņus iznīcināt. Droši vien tikai jaunībā pūķi ir briesmīgi, bet šis bija gaužām vecs pūķis. Gaužām vecs, pārguris un izmisis. Viņš atkal iegaudojās, iekaucās, iešņukstējās, no jauna sadrebinot stalaktītus. Suns, klusi smilkstot, centās viņu mierināt.
Sieviete nezaudēja savaldību. Viņa piegāja pie pūķa un uzdrošinājās pieskarties tā ķepai. — Tas nekas, nekas. Viss būs labi. Tūlīt mēs visu nokārtosim. Nebaidies. Labāk pastāsti mums, kas notika. Citādi mēs neko nesaprotam. Labāk stāsti no paša sākuma.
Kaucieni un šņuksti pamazām noklusa. Stalaktīti pārstāja drebēt. Pūķis vēl brītiņu klusi činkstēja un tad sāka stāstīt.
Trīspadsmitā nodaļa
— Es iepazinu šo vietu senos aizlaikos, vēl bērns būdams, — pūķis uzsāka stāstu.
— Pūķa mazulis, — izlaboja mednieks.
— Nesen piedzimis, — piebilda elfs.
— Tie bija laiki, kad man vēl bija vārds. Tagad tas no manas atmiņas ir izslīdējis, jo jau daudzus gadsimtus neviens, itin neviens nav to pār lūpām dvesis. Es atkļuvu līdz šai vietai, jo teitan visdārgākie pasaules dārgumi glabājas, — turpināja pūķis.
— Tiešām? — ieinteresēti iejautājās Monsers. — Dārgumi? Kur tad tie ir?
— Te visrinkī.
Mednieks aplaida skatienu visapkārt un redzēja tikai stalaktītus un tīmekļus.
— Vai otrās rūnu dinastijas laiku zirnekļi tiek uzskatīti par lielu vērtību?— viņš vīlies noprasīja.