Mazais elfs juta, kā uzbango bailes, tās kāpa augšup līdz pat rīklei, kas bija izkaltusi kā tuksnesis, līdz pat sejai, kas saviebās raudām. Viņš raudāja bez asarām, — tikai šausmu pilni šņuksti un vaimanas. Sieviete sadzirdēja izmisumu un bailes, kas skanēja šais raudās, — šķita, zem ādas mugurkaulam pieskaras kaut kas stindzinoši salts.
— Ko es nodarīju? — viņa neizpratnē minēja. Elfs turpināja raudāt. Tās bija skaudras skaņas, kas, nesdamas līdzi visas pasaules sāpes, ieurbās līdz pašai dvēselei. —Tu esi mazulis, vai ne? — sieviete pēc brīža jautāja.
— Nesen piedzimis, — apstiprināja elfs. — Kungs cilvēk, — viņš piebilda, mirkli meklējis piemērotu uzrunu, kas neskanētu aizvainojoši.
— Vai tev ir kādas spējas? — prasīja sieviete. — Saki taisnību!
Elfs joprojām skatījās uz viņu. Viss, ko runāja šī būtne, bija tik
bezjēdzīgs.
— Kas ir spējas?
— Viss, ko tu spēj izdarīt.
— Ak tā. Es var daudz ko. Elpot, staigāt, skatīties, es var arī skriet, runāt… ēst, kad ir kaut kas ēdams… — Elfa balsī ieskanējās ilgas un blāva cerība.
Sieviete piemetās uz būdas sliekšņa. Nokārusi galvu, viņa bridi tā sēdēja. Tad atkal pacēla skatienu.
— Man tik un tā nebūs dūšas atstāt tevi te ārā. Vari nākt iekšā. Pie uguns.
Elfa acis piepildīja baismas, viņš sāka kāpties atpakaļ.
— Es tevi lūdz, kungs cilvēk, nē…
— Kas nu tev notika?
— Uguni nē. Es bija labs. Lūdzu, kungs cilvēk, neēd mani.
— …Ko?
— Neēd mani.
— Tevi apēst? Kā tad?
— Droši vien ar rozmarīnu. Mana vecāmāte tā vienmēr teikt, agrāk, kad viņa dzīva. Ja tu slikti uzvedās, atnāk cilvēks un apēd tevi ar rozmarīnu.
— Ak, tā teica tava vecāmāte. Cik mīļi!
Vārds mī[i sajūsmināja mazo elfu. To viņš saprata. Likās, beidzot var runāt droši. Viņš atplauka smaidā.
— Jā, tā ir. Vecāmāte mācīt: "Cilvēki ēd arī viens otru, viņi ir kanibāli, tas ir labākais, ko par viņiem var pateikt."
Šoreiz viss bija kārtībā. Viņam bija izdevies visu pasacīt pareizi. Cilvēks nesadusmojās. Tikai ilgi skatījās uz viņu un tad sāka smieties.
— Šim vakaram man ēdamā pietiek, — sieviete mierinoši noteica. — Vari droši nākt iekšā.
Lēniem soļiem elfs iegāja būdā. Galu galā, paliekot ārpusē, viņu tik un tā nobeigtu aukstums. Vai gan liela atšķirība, kādā nāvē mirt…
Uguns pavardā liesmoja, izplatīdama priežu sveķu smaržu. Pirmo reizi vairāku dienu laikā elfs bija nokļuvis siltā, sausā vietā.
Un uz uguns cepās īsta kukurūzas vālīte.
Elfs skatījās uz to kā transa pārņemts.
Tad notika brīnums.
Cilvēks izvilka nazi, taču ne jau tāpēc, lai pārgrieztu nabaga elfam rīkli un sakapātu viņa miesu sīkos gabaliņos, — cilvēks ar nazi nošķēla gabalu vālītes un iedeva to elfam.
Tomēr šādas tādas šaubas par cilvēka nodomiem elfam tomēr palika. Varbūt cilvēks nemaz nebija tik ļauns, bet varbūt tas tikai gribēja viņu uzbarot, gaidot, līdz pa rokai gadīsies rozmarīns. Lai būtu kā būdams, savu vālītes gabalu elfs apēda. Viņš lupināja graudu pa graudiņam, lai ēšanas prieks būtu ilgāks. Bija jau dziļa nakts, kad vakariņas bija galā. Elfs apgrauza arī vālītes serdi, tad ietīstījās savā asajā, mitrajā apmetnī un, saritinājies kā susura mazulis, aizmiga uz grīdas līdzās dejojošajām liesmām.
Otra nodaļa
Rītausma bija pelēka kā visas rītausmas. Gaismas stari kā plāni asmenīši iespiedās būdā pa baļķu spraugām, šķērsojot lēno dūmu grīstes, kas vēl cēlās no pavarda oglēm.
Mazais elfs pamodās, juzdamies pagalam dīvaini. Pagāja diezgan ilgs brīdis, līdz viņš aptvēra, kāpēc jūtas tik savādi: viņš nebija pārsalis, nebija pārlieku izbadējies un viņa kāju pēdas nebija sastingušas kā divi ledus gabali.
Dzīve tomēr varēja būt brīnišķīga.
Un cilvēks viņu nebija aprijis.
Mazulis piecēlās līksmā omā.
Un atklāja, ka viņu sedz īstas vilnas lakats. Vilna bija pelēka un raupja, caurumu lakatā bija vairāk nekā veselu vietu, tomēr tā bija īsta vilna. Cilvēks viņu bija apsedzis.
Tad redz, kāpēc kājas nebija sastingušas. Elfs klusībā prātoja, kāpēc cilvēks viņu sasedzis. Varbūt elfs, kam piemeties klepus, nav pietiekami gards.
Arī cilvēks bija nomodā. Tas patlaban darbojās ar pavarda oglēm. Ar tādu kā mazu lāpstiņu grāba kvēlošās ogles un bēra dīvainā, caurumotā dzelzs lodē, kur jau bija salikti salmi un prāva, labi izkaltēta koka šķila.
Visa šī ņemšanās ar oglēm mazajam elfam šķita muļķīgāka par muļķīgu, proti, caur un caur cilvēciska.
Tomēr viņš savas domas skaļi neizpauda un klusēdams atdeva cilvēkam lakatu.
— Vari to paturēt, — cilvēks nomurmināja. — Tu šonakt drebēji.
Cilvēks uzkāra dūmojošo dzelzs lodi nūjas galā tā, lai to sargātu neliels, no ādām šūts jumtiņš, un lika nūju pār plecu.
— Es tagad iešu uz Daligaras grāfisti, — cilvēks drūmi pavēstīja. — Tā atrodas tur augstāk, plakankalnē. Runā, ka ūdens vienmēr tekot uz zemāku vietu, tāpat runā, ka Daligarā vēl esot neapplūduši dārzi un tīrumi.
Klusums. Mazais elfs pūlējās saprast, kā uztverams šis paziņojums.
Varbūt tā bija pieklājības izpausme, un tagad viņam par atbildi pienāktos pavēstīt, kāds ir viņa paša ceļamērķis.
Žēl vienīgi, ka viņam ceļamērķa nemaz nav. Viņš tikai gāja projām no vietas, kur bija dzīvojis agrāk, — vienkārši tāpēc, ka šī vieta nemaz vairs neeksistē, nē, pareizāk, eksistē gan, taču to sedz vismaz desmit pēdu dziļš ūdens, dubļu un satrūdējušu lapu slānis.
— Kas ir? Vai tev kaķis mēli nokodis?
— Te nav kaķis, ekselence, — teica mazulis. Beidzot viņam bija izdevies atminēties uzrunas formu, ko cilvēki lieto, gribēdami izrādīt cieņu. Galu galā viņa sastaptais šīs rases pārstāvis bija trakāks par traku. Tāpēc labāk izrādīt cieņu un būt piesardzīgam. — To sauc suns, ekselence… Un, ja suns nokož man mēli, tad tek asinis… — elfs pacietīgi un godbijīgi ņēmās skaidrot, taču cilvēks viņu pārtrauca.
— Labi, labi. Pietiks.
Cilvēks viņu vēroja un tad, galvu pašūpodams, smagi izpūta gaisu, un šī izelpa bija daudz ilgāka par citām. Varbūt cilvēku mocīja kāda slimība, kas traucē elpot.
— Varbūt gudrība un burvju spējas parādās tikai ar laiku. Tāpat kā gudrības zobi.
— Kādi zobi, augstība? — pārvaicāja mazulis, zobu pieminējuma sabiedēts. Ak, kaut nu viņš zinātu, kura pieklājīgās uzrunas forma ir pareizāka!
— Aizmugurējie zobi, tie, kuri izaug paši pēdējie.
Un cilvēks parādīja viņam zobus. Tas nebija labi darīts. Mazulis atkal ieraudājās.
— Tu teica, ka mani neēd, majestāte, — viņš šņukstēja.
Cilvēks vēlreiz lēni un smagi izpūta elpu. Tā neapšaubāmi bija
kādas slimības pazīme.
— Taisnība, es tā teicu, — viņš priecīgi atzina. — Neko darīt, es tevi vairs nedrīkstu ēst.
Viņš pasita knipi sunim un devās uz durvīm. Mazo elfu pārņēma skumjas. Lai arī cik neaprēķināms un traks būdams, cilvēks tomēr bija dzīva būtne, un tas bija labāk nekā nekas, labāk nekā vientulība līdz pašam apvārsnim. Un, kas zina, varbūt cilvēkam bija vēl kāds kukurūzas vālītes gabals. Mazā elfa sirds atkal sažņaudzās, un viņš juta, kā it visu piepilda skumjas gluži tāpat, kā vēlā vakarā visu pārklāj nakts melnums.