— Paveries nu! — teica pūķis. Viņš pievilka pilnus vaigus un maigi uzpūta. Gadsimtiem krājušies putekļi un zirnekļu tīkli aizlidoja, atklājot skatienam miljoniem grāmatu. — Šī bija otrās rūnu dinastijas lielā bibliotēka. Šis bija gudrības templis. Un te uzvedās, kā templī pieklājas — klusi un nespļaudoties. Un pirms ienākšanas katrs tīri mazgāja rokas un notrauca pīšļus no apaviem. Un, lai visi patiesi uzvestos kā pieklājas, kārtību te vienmēr uzraudzīja pūķi. Tādēļ ari tas uzraksts par pūķiem. Te glabājās vislielākais zinību sakopojums. Bet tad cilvēki zaudēja rakstību. Aizmirsa, kā burti kopā vārdos sasaucami. Barbariskums pārplūdināja zemi. Izdzisa pat atmiņas par šo vietu. Daudzi vairs neticēja, ka šāda gudrības svētnīca pastāvējusi, bet es paļāvos uz saviem spārniem un visbeidzot to atradu. Kad nonācu šeit, liels bija mans prieks. Visas pasaules grāmatas tika man vienam. Vēl tagad asaras kāpj man acīs, to atceroties.
— Kad jutu, ka vecums tuvojas un manus spēkus sagrauž, — pūķis turpināja, — kad mana uguns vairs neaizsvilās un spārni nepletās, un pat savu vārdu vairs nespēju atminēties, es te ierīkojos uz dzīvi. Biju pārāk vecs un noguris, lai lidotu.
Pūķis nopūtās un stāstīja tālāk: — Kā glābiņš no bada man bija vien saujiņa zelta pupu, kas bija aizķērušās manas tarbas pašā dibenā. Tās es biju salasījis tālā novadā, kur saule silda karsti un lietus līst aumaļām. Un sapratu, ka dzīvs palikšu vienīgi tad, ja audzēšu pupas, bet pupām siltuma un ūdens vajag krietni vairāk, nekā atrodams šai kalngalā. Bet kalns šis ir vulkāns. Es pabīdīju sāņus lielo akmeni, lai tīkams siltums un tīkami tvaiki sildītu manus kaulus un manas pupas, jo tā mani vecie kauli nesmeldz un pupas aug griezdamās.
Pūķis atkal nopūtās. — Jau pašā sākumā man radās aizdomas, ka tvaiki, kas kāpj gaisā, aiztumšo debesis un padara Zemi aukstu, tomēr pārāk grūti bija aizdarīt krāteri, lai lemtu sevi nāvei no aukstuma un bada. Jo nebūtu man tad vairs ko likt uz zoba un sasaltu es gluži stīvs.
— Bet tevis dēļ taču izcēlās posts un bads! — sašutis izsaucās mazais elfs, kamēr mednieks centās viņu pavilkt nostāk no pūķa nāsīm.
Pūķis atkal iešņukstējās. Bet tagad viņa raudas skanēja klusi. Stalaktīti neiedrebējās.
— Nu saki man, viens cilvēk, kāpēc visi, ko mēs satiekam, nemitīgi pinkšķ? — jautāja Monsers.
— Ne jau visi, — līksmi atbildēja sieviete. — Pinkšķ tikai tie, kuri negrib mūs pakārt.
— Vai tu vari to lielo akmeni atlikt atpakaļ vietā? — pieklājīgi, tomēr stingri vaicāja mazais elfs.
— Lai pēc tam nomirtu no aukstuma, skumjām un pupu neražas?
— Nē, — vēl noteiktāk un apņēmīgāk, vēl izlēmīgāk un mierīgāk atbildēja mazulis. — Es tev neļaušu nomirt. Zvēru, ka vienmēr palikšu kopā ar tevi. Barošu tevi. Piesildīšu tavu mājokli, dedzinot zarus. Iešu uz mežu pēc zariem un kritalām. Ja pupas vairs neaugs, es iestādīšu kukurūzu. Tev nebūs jācieš bads. Tev nebūs jācieš aukstums. Zvēru pie elfa goda.
Ilgi valdīja klusums. Jorškrunskvarkljolnerstrinks bija mierīgs un nopietns. Pat likās, viņš pastiepies augumā.
Pūķis ierunājās pirmais: — Vecs es esmu un gaudens tapis. Vairs nespēju debesīs laisties un dedzināt. Neko nejaudāšu darīt, ja tu mani ar viltu pievilsi. Tad saltumā un salkumā man būs jāmirst.
Viņš izstiepās guļus un nolaida lielo purnu uz zemes.
Aizvēra acis.
Atkal valdīja klusums.
Jorškrunskvarkljolnerstrinks piegāja pie pūķa un nolaida plaukstu viņam uz pieres. Elfa pirksti slīdēja pār grumbaino, zvī- ņaino ādu. Bezgalīgs nogurums. Mazais elfs juta, kā šis nogurums caur pirkstgaliem ieplūst viņa prātā. Neizmērojams un bezcerīgs nogurums.
— Es tevi no visa sargāšu, — teica elfs. — Bet tagad noliec akmeni vietā.
Pūķis piekrītoši pamāja. Viņš atspieda purnu pret milzīgo klints- bluķi un stūma no visa spēka.
Akmens virzījās uz priekšu lēnām, pa mazam gabaliņam, pa plaukstas tiesai, taču pirms vakara krāteris jau bija aizvērts.
Arī mednieks un mazais elfs pielika savu roku pie stumšanas. Bet sieviete uzcepa pupas un kukurūzas vālītes. Visu klints iekšieni piepildīja siltas un gardas smaržas. Suns bija nogūlies uz pupu lapu klājiena, kas bija mīksts kā samts, un mierīgi snauduļoja.
Joršs ierunājās. Pirmo reizi mūžā viņš jutās stiprs. Viņš zināja, ko darīt, kāpēc darīt un kā darīt.
— Es palikšu pie tevis un gādāšu tev ēdamo, — viņš apsolīja pūķim. — Vai tev garšo kukurūzas vālītes? Jā? Tas labi. Man dažas vēl ir. Kamēr pupas vēl nav izbeigušās, iesēsim dzeltenos graudus no vālītēm. Un mums tepat durvju priekšā būs kukurūzas lauks. Vālītēm nevajag daudz karstuma un tvaiku. Tās aug tāpat. Un vēl mēs lasīsim grāmatas. Tis būs skaisti, tu redzēsi.
Pēc mirkļa viņš turpināja: — Es domāju, tieši šo loku mums bija jāpārlauž: ūdens kļūst par tvaikiem, tvaiki kļūst par mākoņiem, mākoņi par lietu, lietus par ūdeni. Tagad loks ir pārlauzts. Un es palikšu pie tevis un neļaušu tev nomirt badā.
Pūķis klausījās kā apburts.
Viņš laimīgi pamāja ar galvu.
Un palūdza, lai viņam vēlreiz parāda kukurūzas vālītes un pastāsta, kā tās audzējamas. Tīd viņš vēl mazliet apraudājās, bet šoreiz no priekiem. Un beigu beigās ņēmās stāstīt gluži neticamas lietas. Viņš teica, ka arī tas otrs elfs, tas, kurš bijis garāka auguma un iegriezies te pirms laba laika, esot viņam teicis, ka krāteris jātur ciet, jo arī šis elfs domājis, ka tvaiki ir par iemeslu tumsai un lietavām. Un arī šis elfs piedāvājis viņam savu palīdzību un solījis vinu barot. Tā nu krāteri vini aizvēruši. Taču kādu dienu elfs devies prom, jo viņam bijušas nez kādas darīšanas. Elfs pametis šo vietu līksms un smaidīgs un pirms promiešanas pateicis, ka krāteri viņš, ja vien gribot, mierīgi varot turēt vaļā. Tas nākšot par labu pupām. Turklāt tvaiku stabs debesīs būšot noderīgs un kalpošot par ceļazīmi viņa dēlam, kurš ari te agrāk vai vēlāk ieradīšoties, lai piepildītu savu likteni. Un viņš, nabaga pūķis, šim elfam noticējis. Atkal atvēris krāteri, un tvaiks plūdis mutuļiem vien. Bet, kad svešinieku trijotne klauvējusi pie durvīm, viņš visu atcerejies, viņam sameties bail, ka viņu apsūdzēs lietavu izraisīšanā un… nu tā…
Klusums, kas sekoja šim stāstam, bija stindzinošs.
Vienīgā skaņa bija suņa astes vēzieni, kas plakšķēja pret kādu stalagmītu, — suns bija tik laimīgs, ka beidzot ticis siltumā uz mīkstā lapu paklāja, ka nebeidza vien kulstīt asti, saceļot sīkus putekļu un tīmekļu mākonīšus.
Mazais elfs nespēja pat paelpot.
Viņa tēvs ir bijis te.
Viņa tēvs te ir bijis, varējis darīt galu tumsai, pārtraukt lietavas un atdot pasaulei saules siltumu, apturēt badu un neražu, izglābt ļaudis no posta, tomēr nebija to darījis.
Tas bija tik briesmīgi, tik baismīgi, tik neģēlīgi, tik atbaidoši, tik neiedomājami, tik neticami…
— Drausmīgi, — noteica sieviete.
— Šaušalīgi, — piekrita vīrietis.
Un mazo elfu pārņēma viena no vispretīgākajām un mokošākajām izjūtām, kādas viens iespējamas šai pasaulē: kauns par saviem senčiem.
Viņš sabruka.
Viņa acis aizvērās, sirdi piepildīja mokošas sāpes, un tajās noslīka visa maģija. Šai brīdī viņš nespētu atdzīvināt pat vismazāko knislīti.
— Kāpēc? — jautāja sieviete.
— Vai tad tādā pasaulē, kur spīd saule, varētu par trim zelta gabaliem pārdot laimības katlus? Elfi taču vienmēr ir bijuši veikli tirgoņi, vai ne? — atbildēja mednieks. Stindzinoši ledainas dusmas bija saklausāmas viņa balsī un saredzamas sejā. Viņš lieliem soļiem sāka staigāt šurpu turpu pa alu. Tad iespēra pavarda ugunij, aizlidinādams uz visām pusēm pupas un kukurūzas vālītes. Suns pārtrauca luncināt asti un bailīgi iesmilkstējās.