— Nebeidzami posta gadi. Gadiem ilgi bads, tumsa, izmisums. Un pie visa vainīgs kāds stulbs pūķis un elfs, kurš… kurš… — mednieks dusmās nespēja atrast pietiekami rupju un aizvainojošu izteicienu. Tomēr pateica visļaunāko: — Elfs, kurš izturas kā jau īsts elfs.
Jorškrunskvarkljolnerstrinks klusi ievaidējās, taču šoreiz viņu mierināt piesteidzās tikai suns.
— Vai ir kāds ceļš, pa kuru var tikt projām no šejienes? — aizkaitinātā un nogurušā balsī vīrietis jautāja pūķim. — Es domāju, tāds ceļš, kuru varētu izmantot arī radījumi bez spārniem un kas neparedzētu nošļūcienu pa ūdenskritumu, — viņš piebilda.
Ceļš bija. No pretējās puses. Jo tiem otrās rūnu dinastijas ļaudīm, kas nomazgājuši rokas, notraukuši pīšļus no apaviem un nozvērējuši nespļaut ne uz grīdas, ne vēl jo vairāk uz pergamentiem, nāca šurp lasīt gudrības grāmatas, kaut kā taču vajadzēja uzkļūt kalnā. Kaln- gales pļavas viņā malā, apslēpts skatieniem un neiezīmēts nevienā kartē, aizsākās senais ceļš, kas līkumu līkumiem vijās cauri Tumša- jiem kalniem uz dienvidu pusi, attālinājās no upes un ūdenskrituma un visbeidzot nozuda Tumšo kalnu ziemeļgala biezajos mežos.
Kad cilvēki izgāja no alas, jau bija pienākusi nakts, taču tā, neskaitāmu zvaigžņu un spoža mēness piestarota, bija tik gaiša, ka viņi nolēma doties prom, lieki nekavējoties.
Patiešām, kalngales pretējā pusē aizsākās ceļš. Staltu ciedru aizsegts, tas bija grūti pamanāms. Un, kaut arī uz tā bija saaugušas sīku ziediņu skupsnas, vēl varēja nojaust, ka agrāk tas bijis izlikts gludām akmens plāksnēm, kuru atliekas vēl bija saredzamas.
Plāksnītes bija nelielas un sešstūrainas, savienotas cita ar citu gluži kā šūnas bišu kārēs. Margrietiņu puduros slēpās arī nelielas kolonniņas, kas savulaik droši vien bija balstījušas margas, kur ceļiniekiem pieturēties nogurdinošajos kāpienos augšup un lejup. Vietumis ceļš kļuva platāks un veidoja nelielas terases, kur kāpēji varēja piesēst un atvilkt elpu. Drīz ciedru priedes palika aiz muguras, un ceļu ieskāva lapegles. Bet vēl zemāk ceļmalās auga kastaņas un retumis arī ozoli.
Nakts bija tik gaiša, ka Sajra palaikam apstājās un lasīja saldos kastaņus. Sačamdījusi durstīgos bumbuļus, viņa tos citu pēc cita meta savā tarbā, pūlēdamās nesavainot rokas uz adatām. Taču par spīti piesardzībai viņas pirksti un plaukstas drīz vien bija sadurstītas līdz asinīm. Sajra sāka raudāt.
— Labāk sadurtas rokas nekā karātavu virve ap kaklu! — norūca mednieks.
Sajra neraudāja ilgi. Jau pēc brīža viņa piecēlās un pagriezās pret kalnu.
— Es iešu atpakaļ pie mazuļa, — viņa apņēmīgi teica. Maigi, mierīgi, tomēr apņēmīgi. — Viņš taču nav vainīgs, — Sajra turpināja. — Viņš taču neko ļaunu nav nodarījis. Tieši otrādi. Viņš ir gatavs upurēties un pavadīt visu mūžu kopā ar pūķi, lai atkal atgrieztos saule. Viņš glābj pasauli. Bet mēs viņam pat paldies nepateicām! Var jau būt, ka viņa tēvs bijis nelietis. Bet nu un tad? Mazulis tik un tā ir brašs un drosmīgs. Turklāt ne jau viņa tēvs izraisīja dubļu plūdus. Viņš tikai tos neapturēja. Tas ir pavisam kas cits. Viņš negribēja ziedot savu dzīvi un palikt pie pūķa. Varbūt viņš to nemaz nevarēja. Varbūt viņš bija slims. Varbūt viņam bija kas cits svarīgs darāms. Vajadzēja atgriezties pie sava dēla, mēģināt viņu par kaut ko brīdināt? Kā lai mēs to zinām? Kā mēs vispār uzdrošināmies viņu tiesāt? Visi mūždien vaino elfus visās nelaimēs, un mēs, ne mirkli nevilcinoties, darām tāpat. Bet elfs taču neizraisīja tumsu. Viņš tikai mūs no tās neizglāba…
Mednieks klusēdams sekoja sievietei. Palaikam viņš īgni ieņurdējās, tā izrādīdams, ka nepiekrīt Sajras vārdiem, tomēr soļus nepalēnināja, — tieši otrādi, par spīti nogurumam, kas smags kā svins bija ielijis kājās, arī viņš steidzās jo ātrāk nokļūt atpakaļ kalna virsotnē. Kad viņi sasniedza ciedru audzi, mēness jau rietēja, parādījās mākoņi un aizsedza zvaigznes, un tumsa kļuva necaurredzama. Vairs nebija iespējams turpināt ceļu. Uz vienas no terasēm, kas bija kalpojušas par atelpas vietu senlaiku gājējiem, abi nosēdās zemē, sakļāva muguras kopā un tā pavadīja atlikušo nakts daļu.
Tikko atspīdēja pirmie rītausmas stari, viņi steidzās tālāk, kā steidzas tie, kuri apjēguši, ka pastrādājuši netaisnību, nav apvaldījuši dusmas un ir nodarījuši pāri nevainīgajam, nodarījuši pāri bērnam, mazulim, tādam, kas nesen piedzimis.
Kad viņi beidzot sasniedza bibliotēku, saule jau mirdzēja visā spožumā un tālumā virs ūdenskrituma viskošākajās krāsās laistījās varavīksne. Alas durvis bija vaļā. Pūķis gulēja savā midzenī, zeltainas gaismas apstarots. No plauktiem bija noslaucīti putekļi, senie rokraksti tajos rindojās tīri un kārtīgi.
Mazais elfs sēdēja kādā no dziļākajām telpām. Visapkārt bija neskaitāmas pergamenta lapas, ko klāja neizprotamās un sudrabainās elfu rakstu zīmes. Uz lapām bija redzami ari savādi bumbu un gredzenu zīmējumi. Mazais elfs izskatījās laimīgs kā ērglēns, kurš tikko iemācījies lidot. Gaisā ap viņu griezās un riņķoja lodes: pašā vidū bija viena lielāka, kas griezās ap savu asi, bet tai apkārt nevienādos, apaļos un iegarenos lokos riņķoja citas bumbas.
— To man uzrakstīja tētis, — priecīgi teica elfs, norādot uz lapām un zīmējumiem. — Bet šīs uztaisīju es pats! — viņš sajūsmināti piebilda, rādot uz gaisā riņķojošajām bumbām. — Es izmantoju vecas pūķa ādas. Vai jūs zinājāt, ka pūķi met ādu tāpat kā čūskas? No ādas es uztaisīju lodes, kas tagad attēlo planētu kustību. Ja priekšmets ir pietiekami mazs un rotē ap savu asi, tad tas spēj noturēties gaisā un pārvarēt smaguma spēku.
Sekoja gari un piņķerīgi skaidrojumi.
Atklājies, ka dziļākajās kalna sāntelpās glabājas milzums pergamentu, kuros aprakstīta zvaigžņu kustība. Taču pūķis tos nekad nebija lasījis. Ailas starp kambariem bija pārāk mazas, lai milzenis varētu tām izspraukties cauri. Tā nu pūķim bija pieejama tikai tā gudrība, kas glabājās centrālajā zālē. Pūķis zvaigžņu kustību nebija varējis izstudēt, bet elfa tēvs gan to bija darījis. Viņš, Tis, kurš atrod ceļu un parāda to citiem, Gornonbenmaijergulds, bija visu izlasījis un sapratis. Un bija uzrakstījis tik kodolīgus paskaidrojumus, ka Joršs visu bija varējis apjēgt vienas nakts laikā!
Secinājums bija vienkāršs un bezgala svarīgs: neviens nav vainojams klimata izmaiņās. Tās bija notikušas pašas no sevis. Un tieši tāpat tagad viss atkal vēršas uz labu, un arī tas nav neviena nopelns. Vienkārši atkal ir pienācis laiks pārmaiņām. Vulkānam ar to visu nav nekāda sakara. Tas nav pietiekami spēcīgs, lai ar savu tvaiku mākuļiem varētu pārvērst dubļu jūrās plašas zemienes! Mazais elfs runājot lietoja daudz nesaprotamu un bezjēdzīgu vārdu, piemēram, meteorīti un zemes ass nobīde, atkal piesauca smaguma spēku, lai gan šoreiz nekas lejup nekrita un nevienam nedraudēja pakāršana.
Vēl no garajiem skaidrojumiem izrietēja, ka ilgie lietus un dubļu gadi sākušies nejauši — tāpēc, ka pa debesīm garām zemei lidojis milzīgs akmens, kuru neviens gan neesot varējis saskatīt. Bet tagad lietus un dubļi atkāpjas, jo arī lielais debesu akmens lidojot prom, un tāpēc zemes ass iegriežoties leņķī, kas nodrošinot lieliskus laika apstākļus. Vai vismaz ne pārāk riebīgus laika apstākļus. Tādus kā parasti, kā agrāk. Mazliet saules, mazliet lietus un reizēm kādu jauku dienu, kad pūš viegls vējiņš un var laist pūķus vai sēt labību.