— Tas ir skaists vārds, — viņa, bikli smaidot, piekrita. Tad brīdi apdomājās un izlaboja: — Ja mums piedzimtu meita, mēs varētu viņu nosaukt par Rītausmu.
Viņa veikli izvairījās no viegla spēriena pa stilbiem un iesmēj ās.
Tad viņi apskāvās. Un ilgi stāvēja viens otra skavās. Sajuzdami otra auguma siltumu. Sajuzdami otra matus uz savas sejas.
Debesu gaisma plūda pār viņiem, un viņi tā stāvēja ilgi, jo jau kopš pirmā brīža, kad bija viens otru ieraudzījuši, bija gribējuši tā sakļauties apskāvienā.
Otrā grāmata PĒDĒJAIS PŪĶIS
Pirmā nodaļa
Rite apsēdās uz baļķēna. Un ieelpoja vēso gaisu. Viņa vēroja kokus ielejas dziļumā. Lapas pamazām sāka dzeltēt. Austošās saules staros pļavā mirdzēja agra rudens pēdējie ziedi. Te bija tās sīkās puķītes, ko mamma sauca par karaļpodziņām, un arī tās zilās, kas atgādināja mazus zvaniņus, un vēl tādas kā iesārtas, mīkstas bumbiņas.
Tuvojās rudens. Un tas nozīmēja, ka drīz būs klāt arī ziema. Vispirms rudens, tad ziema. Tas bija nemainīgs likums.
Rudens: mazliet kastaņu, gandrīz nemaz kukurūzas putras, daži āboli, aukstas kājas un puņķains deguns.
Ziema: nemaz kastaņu, gandrīz nemaz kukurūzas putras, neviena ābola, ledainas kājas, bet deguns tik puņķains, ka nevar paelpot, iesnas noiet lejā un pārvēršas par klepu. Ziemā sasildīties varēja ar malku. Ne jau malku dedzinot, nē, tas bija aizliegts, bet malku skaldot. Ja vicināja cirvi labi ilgi, saskaldīja vienu koku, tad nākamo, tad vēl un vēl, pēc kāda laika sāpēja mugura un rokas, uz plaukstām uzmetās tulznas, toties vismaz kādu brīdi vairs tik ļoti nemocīja aukstums. Pēc tam aukstums atgriezās un arī tulznas uz plaukstām palika.
Ja ziemā nedabūji galu, pienāca pavasaris. Un tad vajadzēja staigāt pa apkārtējām lauku saimniecībām darbos, — barot lopus, labot žogus, ganīt govis, un tas bija labi, jo kādu olu un drusku piena jau vienmēr varēja nočiept, tikai vajadzēja būt veikliem, jo visas šīs saimniecības atradās Daligaras grāfistē, bet Daligaras grāfistē
visas zādzības, pat ja guvums bija tikai viena ola, rika sodītas ar divdesmit rungas sitieniem. Viņi skaitīt neprata, bet zināja, ka divdesmit nozīmē vienu rungas sitienu par katru bērna pirkstu, — vispirms tika rēķināti roku un pēc tam kāju pirksti. Kalai bija par vienu pirkstu mazāk, jo viņa, malku skaldot, reiz bija nepareizi notēmējusi cirvja cirtienu, — tā nu, kad sodīja Kalu, viņa saņēma par vienu sitienu mazāk.
Vasarā ar savām asinīm vajadzēja barot gan utis, gan odus, toties bija tik daudz zogamu labumu, ka šo to nepamanīti nočiept spēja visi, pat vislempīgākie jauniņie, tie, kuri bija atvesti nesen un vēl mēdza raudāt.
Ret viņa pati bija veikla. Viņu neviens nebija pieķēris zogam. Vismaz pēdējā gada laikā ne. Pirms diviem gadiem, kad viņa tikko bija ieradusies Bāreņu namā, tad gan viņu pieķēra trīs reizes, bet tolaik jau viņa vēl bija maza. Tūļīga kā jau visi sīkaļas. Un pa galvu viņai vienmēr jaucās domas par tēti un mammu. Bet labam zaglim ir jāprot sakoncentrēties. Ja tu visu laiku domā par savu tēti, savu mammu un vecajām mājām, tad nekāda koncentrēšanās nesanāk. Bet arī tad, kad viņa centās izdzīt tēti un mammu no prāta, pietika tikai iedomāties savu sārti zaļo koka laiviņu vai lupatu lelli, lai acīs uzreiz saskrietu asaras. Bet tagad viss bija kārtībā. Tagad viņa prata sakoncentrēties. Un neviens nevarēja viņu pieķert.
Piepeši atmiņas par mammas āboliem tik strauji piepildīja Rites prātu, ka viņa pat sajuta augļu smaržu. Mamma mēdza griezt ābolus šķēlītēs un tad likt malkas šķūnī kaltēties. Viņa tēloja, ka dusmojas tais reizēs, kad Rite nočiepa kādu saujiņu puskaltušo ābolu, un dzenāja viņu pa visu šķūni, bet noķērusi apbēra sīkām bučiņām, un tad viņas abas smējās kā trakas. Kaltētos ābolus bija parasts ēst ziemā kopā ar siltu pienu, sēžot pie pavarda. Tur Rite ar savu lupatu lelli rokās sēdēja, kad laukā sniegs nāca no debesīm lielām, mīkstām pikām un pasaule kļuva tik balta kā meža zosu spārni, ko apspīd saules stari. Bet vakaros atgriezās tētis un vienmēr pārnesa kaut ko garšīgu. Viņas tētis bija ne tikai zemnieks, aitkopis, ābeļu stādītājs, cūku barotājs, gans, galdnieks, jumiķis, namdaris un zvejnieks, bet arī mednieks un vienmēr pārnesa ko gardu vakariņām. Ziemā visbiežāk tās bija foreles, jo šīs zivis bija viegli noķert: vajadzēja tikai izurbt upes ledū caurumu un mazliet pagaidīt. Prātu piepildīja arī atmiņas par forelēm, kas ceptas ar rozmarīnu, un kuņģis savilkās sāpīgos krampjos. Rite padzina atmiņas. Ja tagad viņu kāds noķers, nekādu bučiņu nebūs. Viņa norija asaras. Raudāt ir bērnišķīgi. Bet viņa vairs nav mazs bērns.
Parādījās saule un lēja savu gaismu pār Riti. Gaiss pamazām iesila. Pļavas malā auga divi riekstkoki. Valrieksti bija garšīgi visu gadu, kad glabājās lielos maisos, bet visbrīnišķīgākie tie bija pašā rudens sākumā, kad vēl bija svaigi un karājās zaros. Tad ar nagiem varēja nokasīt rūgto plēvīti, bet zem tās pats rieksts bija balts kā zosu spārni spožā saulē. Taču līdzās šķībajam un greizajam Bāreņu nama graustam slējās kārtīga koka un akmens māja, pa kuras logiem riekstkoki bija saskatāmi, tāpēc tiem tuvoties bija pārlieku bīstami. Aiz riekstkokiem auga kazeņu krūmi, —salīdzinājumā ar valriekstiem kazenes tāds nieks vien bija, tomēr labāk nekā nekas. Savukārt kazenāji bija saredzami no sargtorņa, kur sardzē stāvēja strēlnieki. Iespējams, ka tik agrā rīta stundā kareivji vēl gulēja, taču nebija vērts riskēt kazeņu saujas dēļ: uz dzelkšņiem saskrāpētās rokas vēl sūrstēs, kad vēders jau atkal sāks badīgi rūkt, it kā nemaz nebūtu manījis saldās, bet ūdeņainās ogas.
Rite aizvēra acis, un aiz cieši aizdarītajiem plakstiņiem dzima sapnis, tas pats, kuru viņa redzēja ik reizi, kad varēja kaut brīdi aizvērtām acīm mierīgi pasēdēt siltumā. Šo sapni viņa redzēja, kopš bija pametusi mājas. Viņa sapņoja par pūķi, kuram mugurā sēdēja princis tik gaišiem matiem, ka tie šķita esam no sudraba. Pūķis bija milzīgs, tā platie, zaļie spārni piepildīja visas debesis, un tiem cauri spīdēja gaisma. Bet prinča drānas bija tik baltas kā meža zosu spārni, kad tās rudeņos laižas uz dienvidiem. Princis smaidīja. Pūķis lidoja arvien tuvāk Ritei. Viņi lidoja pie Rites. Lai paņemtu viņu un aiznestu projām. Uz visiem laikiem. Šo sapni viņa nebija sagudrojusi, tas veidojās pats. Sākumā tas bija rādījies neskaidrs: gaišāks traips uz zaļas pamatnes. Bet ar katru dienu sapnis kļuva skaidrāks. It kā princis un pūķis lidotu cauri miglai un dienu pēc dienas pamazām tuvotos Ritei. Nē, viņa to nebija sagudrojusi, sapnis pats veidojās prātā, it kā to kāds būtu uzbūris.
Rite padzina sapni. Tās bija tīrās blēņas. Pūķu pasaulē sen vairs nebija: šie nežēlīgie un viltīgie nezvēri bija izkauti jau pirms daudziem gadsimtiem. Arī labsirdīgi prinči droši vien jau sen bija izmiruši, vai varbūt tie jau senos laikos bija pārcēlušies uz citiem novadiem, jo šai pusē tādus neviens vairs neatcerējās redzējis.
Rite atvēra acis. Bars irbju uzspurdza pretī agra rudens zeltainajai gaismai. Uz brīdi debesis piepildīja spārnu šalkoņa un tumši zila krāsa. Putni bija pacēlušies spārnos no vilkābeļu krūmiem, kuri auga pļavas zemākajā galā, kas nebija saskatāms ne no Bāreņu nama, ne no sargtorņiem. Rites tēvs bija mednieks. Ja viņš vēl būtu dzīvs, viņš tagad būtu norāvis no pleca savu loku un vēlāk viņa ar mammu ēstu ceptu irbīti ar rozmarīnu. Viņas tēti sauca Monsers. Viņam bija melni mati tāpat kā Ritei, un viņš bija liels un stiprs kā ozols. Un, ja mamma būtu dzīva, viņa irbīti noplūktu, bet spalviņas pa vienai vien piešūtu pie Rites kamzoļa, lai tas būtu vēl siltāks un skaistāks. Rites mammu sauca par Sajru. Rite mēģināja sasildīt kāju pēdas, ievīstot tās aso, pelēcīgo kaņepāju brunču apakšmalā, taču tie nebija pietiekami gari. Mammas mati bija gaiši brūni, un viņa cepa visgaršīgākās ābolu pankūkas visā ielejā. Rite piecēlās. Viņai nebija tēva loka un bultu, taču zilās irbes tik un tā nozīmēja ēdamo. Šie putni olas dēja rudens sākumā, kad bija uz- barojušies labi trekni, visu vasaru knābājot tauriņus, tārpus un vaboles. Arī tauriņi, tārpi un vaboles ir ēdami, bet tikai tad, kad nekā labāka nav, taču olas ir viens no lielākajiem pasaules gardumiem.