Ja esi apēdis olu, uz kādu laiciņu pazūd ne tikai izsalkums, bet arī aukstums un bailes.
Rite piesardzīgi palūkojās apkārt. Viņa bija pamodusies pirmā, visi pārējie vēl gulēja. Viņa varēja saklausīt trokšņus, kas skanēja no bērnu guļamtelpas: kā allaž, daži klepoja, kāds pa miegam kunkstēja. Bet no koka un mūra mājiņas, kurā bija pat īsts pavards, šurpu plūda dobji krācieni, — tur krāca abi viņu uzraugi, Bāreņu nama Godātie aizbildņi, vīrs un sieva, kurus sauca par Strumaci un Dragarnu, bet kurus bērni paslepus dēvēja par Hiēnām. Rites acu priekšā ieleja zaigoja saulē, un kalni tālumā izskatījās liegi zili. To virsotnēs jau mirdzēja pirmais sniegs. Līdz sargtorņiem bija krietns gabals, un pļavas zemāko galu no tiem nevarēja saskatīt. Hiēnas apgalvoja, ka sargi te stāvot, lai aizstāvētu Bāreņu nama bērnus gadījumā, ja te uzklīstu kāds ļaundaris. Bet ko gan ļaundari te varētu iesākt? Varbūt nozagt bērnu utis, jo vienīgi tās visiem bija bez skaita. Patiesībā, ja torņos nestāvētu kareivji, neviens no bērniem, pat vismazākie un dumjākie, nepaliktu šai drausmīgajā, pussagruvušajā būdā, lai izbaudītu Hiēnu un viņu rungas laipnību, lai cīnītos par tārpainu kukurūzas putru, lai strādātu tik ilgi, līdz pārgurums gāž no kājām, un lai atkarībā no gadalaika mirtu no aukstuma vai cīnītos ar odu bariem.
Rite nekustējās, līdz nebija pārliecinājusies, ka visi vēl guļ un neviens viņu nenovēro. Viss ēdamais bija jāatdod grāfistei. Tis bija grāfistes īpašums pat tad, ja tu to atradi lauku irbes ligzdā, savvaļas riekstkokā vai izlasīji no ērkšķainiem kazenājiem. Ja tu ēdamo apēdi pats, tevi atzina par zagli. Tā bija zādzība. Zādzība un egoisms. Arī egoisms bija smags noziegums. Rites labākās draudzenes Jomi- ras vecāki bija egoisti, EGOISTI, e-go-is-ti, kā pa zilbēm skandēja Dragarna ikreiz, kad šo vārdu izrunāja. Tas nozīmēja, ka viņi bija mēģinājuši maksāt mazāk nodevu, nekā pienācās, uzdrošinādamies izteikt smieklīgus aizbildinājumus, ka citādi viņu bērni nomiršot badā, un tikpat smieklīgus apgalvojumus, ka pupiņas un kvieši, ko viņi novākuši savos tīrumos, piederot nevis Daligaras grāfistei, bet viņiem pašiem, jo viņi tos audzējuši, muguru liekdami un sviedrus liedami.
Bet Rites vecāki… Rite nosprieda, ka par saviem vecākiem labāk nedomāt. Viņa sapurināja galvu, lai aizdzītu smagās domas. Tikai ne šorīt. Tikai ne tagad, kad viņa atklājusi, kur meklējamas irbju ligzdas.
Viņa lēnām devās uz pļavas malu. Viņa pat negāja pa taisnāko ceļu, bet meta līkumus, lai nejaušam un nevēlamam skatītājam, viņu redzot, liktos, ka meitene tikai bezmērķīgi klejo. Viņa pati nebija pārliecināta, vai kāds būtu gatavs noticēt, ka no bada pamirusi meitene rītausmā vienkārši pastaigājas pa krūmāju, taču Dragarna un Strumacis ar prāta spožumu neizcēlās, un viņa taču varēja apgalvot, ka pamodusies no slikta sapņa un tagad centusies to izdzīt no prāta. Slikti sapņi visiem rādījās bieži. Zāle kļuva garāka. Rite nometās četrrāpus un paslēpās tajā. Uz visām četrām viņa lavījās tālāk un ātri vien sasniedza krūmus. Ligzda atradās viņas deguna augstumā. Un tajā bija divas olas, — divi mirkļi bez mokošā izsalkuma. Oliņas bija pavisam mazas, izraibinātas sīksī- kiem brūnganiem punktiņiem, kas gaišākajās vietās izskatījās zeltaini. Rite satvēra vienu no olām plaukstā un sajuta, cik tā gluda un silta. Meitene aizvēra acis: mamma, viņu apskaudama, bija teikusi, ka tais brīžos, kad jūtamies laimīgi, no mirušo valstības atgriežas un ar mums kopā ir tie cilvēki, kuri mūs reiz mīlējuši un vairs nav starp dzīvajiem. Varbūt šobrīd tētis un mamma bija kopā ar viņu. Rite atkal atvēra acis un vēlreiz uzmeta skatienu milzīgajam dārgumam — abām irbes oliņām. Olu, kas gulēja plaukstā, viņa apēda uzreiz: pret zaru izsita čaulā caurumiņu un mežonīgā priekā izsūca tās saturu — vispirms baltumu un pēc tam arī visgardāko daļu, dzeltenumu. Gardais brīnums lēni noguldzēja lejā, un Rite sajuta ko līdzīgu dzīvotpriekam.
Nu bija jāizlemj, ko darīt ar otru olu. Pirmajā mirklī Rite gribēja apēst arī to. Galu galā labumus, kas jau droši noglabāti vēderā, neviens nevar ne atņemt, ne nozagt. Taču divas olas ir daudz: reizēm vēders, kas ir pieradis būt tukšs vai pustukšs, nespēj tik daudz labumu noturēt sevī, un tad kļūst slikti un ir jāvemj. Turklāt, lai arī cik daudz tu apēstu, nepaies ne puse dienas, kad kuņģi jau atkal sažņaugs izsalkums. Labāk ēst pa druskai. Rite iemīcīja oliņu zemes pikā, pārtina to ar zāles kušķi un paslēpa šo vīstokli kabatā. Ne jau tai lielajā brunču kabatā, kas bija paredzēta darbarīku glabāšanai, bet otrā, slepenajā, ko Rite pati bija iešuvusi zem rupjās un netīrās džutas jakas. Par adatu izmantojot resnus ērkšķus un par diegu — nozagtu auklas gabaliņu, viņa zem jakas bija izveidojusi tādu kā ieloci, kur varēja noslēpt šo to vērtīgu.
Vesela diena bez mokoša izsalkuma. Rite dziļi ieelpoja rīta gaisu: šī noteikti būs laba diena.
Otrā nodaļa
Saule nāca pār rītausmas sārtumu. Caur senajām dzintara rūtīm ieplūda gaisma, un visa bibliotēka pielija ar zeltu.
Elfs Jorškrunskvarkljolnerstrinks pamodās un izstaipīja savu stūraino pusaudža augumu.
Pūķis vēl gulēja. Dzintara rūtis vieglītēm vibrēja no viņa vienmērīgajiem krācieniem, drebinot gaismas atspulgus uz sienām, līdzīgi kā viegla brīze liek virmot rāma dīķa virsmai. Elfu puika piecēlās un nopurināja no sevis simtiem zilu un zeltainu tauriņu, kas naktīs viņu apsedza un sildīja ar savu maigo siltumu.
Nevarēdams izlemt, ko īsti vēlas brokastīs, viņš labu brīdi stāvēja pie visdažādāko augļu pilnajiem vīteņaugiem, kas bija ietinuši senās arkas. Vieglo zemeņu saldmi kopā ar apelsīnu aso spirdzī- gumu? Nē, brokastīm nederēs. Labāk vīģu izteikto saldumu kopā ar sārto vīnogu svaigo un saldi apaļīgo garšu. Stipri labāk. Un arī krāsas būs daudz saderīgākas. Gaiši sārtais ar tumši zaļo. Dzintara šķīvī šie toni tīkami kontrastēs.
Tā bija īsta veiksme, ka viņam kādā senā grāmatā bija gadījies atrast daudzaugļu vīteņu sēklas un to audzēšanas pamācības. Gaisā vēdīja viegli un gardi augļu aromāti. Elfs nopūtās. Viss bija tik pilnīgs. Tik patīkami pilnīgs. Tik nevainojami pilnīgs. Tik nesalīdzināmi pilnīgs. Nenoliedzami pilnīgs. Nenovēršami pilnīgs. Truli pilnīgs. Neciešami pilnīgs.
Pūķis atgādināja krācošu pauguru, un viņa milzīgās miesas aizņēma galvenās zāles lielāko daļu. Pelēkās un sārtās zvīņas mijās, veidojot sarežģītus cilpu un vijumu rakstus. Aste bija saritināta kā resnas auklas tinums. Pagājis garām pūķim, Joršs piegāja pie kokgriezumiem rotātajām ārdurvīm un piesardzīgi tās atvēra. Kaut arī gluži bez skaņas tas neizdevās, pūķis tomēr nepamodās.
Laukā pūta vējš. Tālumā apvāršņa līnija nošķīra no debesīm drūmu, baltās putās sakultu jūru. Debesīs riņķoja kaijas. Joršs ieelpoja vēja atnesto jūras smaržu, apsēdās un vēroja kaijas. Vējš purināja viņa matu cirtas. Elfam aiz muguras Tumšo kalnu augstākās virsotnes slēpās mākoņos. Jūras sāļā smarža sajaucās ar priežu aromātu. Joršs aizvēra acis un sapņoja par jūru. Kaut viņš varētu tai pieskarties. Sajust uz sejas putu šļakatas. Sajust uz lūpām sāļumu. Viņš sapņoja par baltajiem viļņu kupriem. Ilgojās kuģot jūras plašumos, rāpties kalnos, šķērsot pilsētas, brist pāri upēm. Ilgojās sajust zem kājām zemes apaļumu, ejot arvien uz priekšu soli pēc soļa, dodoties noskaidrot, kāda tad īsti ir šī pasaule.