Piepeši rīta klusumu satricināja pūķa balss: — Ak, bezgodīgais jaunekli, kā gan tu spēji būt tik cietsirdīgs pret vecu, slimu pūķi un atstāt šīs duravas pusvirus stāvam, lai aukstie vēji iekšā brāztos un manus stīvos, reimatisma nomocītos kauliņus saldētu? Vai tu, nelaimīgais, vairs neatģiedi, ka caurvējā manu pauri sāpes kā ciešas maigles žņaudzī?… Tu, bezsirdi, vairs neatgādājies, ka man kaitē tās dzestrās gaisa strāvas, kas pār slieksni pūš un mani saldē… Ledainās strāvas no klinšu aizām, no mironīgām dzīlēm…
Elfs atvēra acis. Un skumji nopūtās. Reiz pirms trim gadiem viņš bija ieminējies, ka derētu nokāpt no kalniem un noskaidrot, kā jūra izskatās tuvumā. Nepaietu ne puse dienas, kad viņš jau būtu ticis līdz jūrai un atgriezies atpakaļ. Taču pūķis, par šo ieceri padzirdējis, vaimanāja vienpadsmit dienas no vietas. No lielas raudāšanas, kam par iemeslu bija šausminošā doma, ka elfs varētu viņu pamest uz mūžīgiem laikiem, pūķim piemetās deguna blakus- dobumu iekaisums, kas pēcāk saasinājās un izsauca arī abu ausu iekaisumu, kurš savukārt izraisīja briesmīgus galvas reiboņus un no kura nabaga pūķis tā ari nekad vairs īsti neatlaba, — ausu vaina atgriezās atkal un atkal, īpaši vējainās dienās. Un tais brīžos, kad uzmācās reiboņi, pūķis jutās tā, it kā viņa kuņģis paceltos un iestrēgtu kaut kur starp rīkles galu un labo ausi, reizēm arī starp rīkles galu un kreiso ausi, bet biežāk tomēr tas iestrēga pie labās…
Joršs atkal nopūtās.
Bērnībā viņš bija devis zvērestu, ka vienmēr rūpēsies par pūķi. Vienmēr. Mūžīgi mūžos.
Tagad viņš laipni apvaicājās, vai pūķis nav izsalcis.
Par atbildi atskanēja ilgas gaudas, kas pauda garīgas ciešanas. Bezkaunīgais jautājums bija aizvainojis pūķi. Izsalcis? Viņš? Vai tad sasodītais elfs ir aizmirsis, ka nabaga pūķi nomoka smaganu nieze, slikta elpa, zarnu kūtrums, nelāgas atraugas un dūrēji otrajā, trešajā un sestajā labās puses starpribē, nemaz nerunājot par žagām? Kā gan viņš, nabaga vecais pūķis, tik daudzu ligu mocīts, varētu sajust izsalkumu? Šādas iedomas bija vienkārši smieklīgas un aizskarošas.
— Tātad brokastis tu nevēlies? — jautāja Joršs.
Šoreiz pūķa gaudas sadrebināja dzintara rūtis tā, ka gaismas atspīdumi uz sienām saviļņojās kā jūras bangas. Kā gan viņš, sasodītais elfs, spēj būt tik nekrietns, tik ļauns un ierosināt nabaga pūķim mērdēties badā? Ja viņš, nabaga pūķis, paliek bez ēdiena ilgāk par divām dienas divpadsmitdaļām, viņam starp kuņģi un barības vadu ikreiz sākas dīvainas kontrakcijas un šķiet, ka tur cits pēc cita pārsprāgst nelieli burbulīši, nemaz nerunājot par dūrējiem piektajā, vienpadsmitajā un divdesmit sestajā kreisās puses starpribē…
Joršs uzdrošinājās iebilst, ka viņam gan allaž liecies, ka pūķiem ir tikai divdesmit četri pāri ribu. Bet pūķis sāka raudāt, jo neviens vinu nemīlot.
Elfs smagi apsēdās zemē un satvēra galvu rokās. Tad atcerējās savu zvērestu: viņš vienmēr rūpēsies par pūķi, vienmēr! Viņš piecēlās, vispirms piepildīja trauku ar sārtām zemenēm, tām pāri uzbēra saujiņu sārtu vīnogu un pievienoja šķēli sārtas melones, cerēdams, ka šis salikums tiks atzīts par labu. Žēlabas aprāvās. Salikums bija atzīts par labu. Sārtā krāsa vienmēr iedarbojās. Durvis bija palikušas vaļā, un no āra ieplūda vēja brāzma, ko telpas izliekums pārveidoja par maigu dvesmu, kura lika ieskanēties pie griestiem piestiprinātajām stabulēm. Alu piepildīja maiga melodija.
Viss bija tik sasodīti pilnīgs.
Pēc brokastīm pūķis atkal iesnaudās, un viņa krākšana pārmāca mūziku.
Beidzot varēja mierīgi palasīt. Jau trīspadsmit gadu Joršs bija pavadījis, gandrīz nekad neiziedams no bibliotēkas, kur mājoja kopā ar neskaitāmiem tauriņiem un pūķi, kurš bija bezdibenīgas garlaicības iemiesojums un kura prāts gāja mazumā dienu no dienas, aizklīstot vecišķa saguruma labirintos un atstājot aiz sevis vienīgi arvien lielāku īgnumu un untumainību.
Toties Joršs varēja lasīt. It visas zinības, ko reiz bija izdibinājusi un sakrājusi cilvēce un elfu cilts, seno karaļvalstu vēsture, dižāko valdnieku vārdi, vēstījumi par orku postošo iebrukumu, tāpat it visas herboloģijas, astronomijas un fizikas gudrības glabājās šajā bibliotēkā. Grāmatu pēc grāmatas, plauktu pēc plaukta Joršs bija lasījis, pētījis, kārtojis un kataloģizējis, apgūdams telpu pēc telpas, stalaktītu pēc stalaktīta. Droši vien itin neviens ne no elfu cilts, ne vēl jo vairāk no cilvēku dzimuma nekad nebija pat attāli tuvojies viņa zināšanu līmenim. Varbūt pat tai tālajā un laimīgajā zelta laikmetā, kad gudrie vīri te ieradās tik kuplā skaitā, ka bija nepieciešams aizliegt spļaudīties, bibliotēkā nebija valdījusi tik ideāla kārtība. Sakārtots vēl nebija tikai pēdējais plaukts, kas atradās pavisam niecīgā kambarītī pašā bibliotēkas dienvidgalā, vistālāk no lielās zāles, kurā krāca pūķis. Šī niecīgā telpa bija tik šaura, un stalaktīti un stalagmīti tajā slējās tik cicši cits pie cita, ka pat Joršs tajā tik tikko spēja iespraukties.
Pārliecinājies, ka pūķis guļ, Joršs devās uz šo kambari, pa ceļam saceldams tauriņu mākoņus, kas iztraucēti uzvirpuļoja ap ziedu pilnajiem vlteņiem. Vienīgajā plauktā glabājās kāda vēstures grāmata, dižā Ardvina kārtējā biogrāfija un kāds darbs par zooloģiju, taču tas acīmredzot bija veltīts izdomātiem dzīvniekiem, jo uz vāka bija uzzīmēta tāda kā kārna, dzeltenbrūni plankumaina govs ar neiedomājami garu kaklu un vēl kāds dīvains, pelēks radījums ar garum garu, līdz pakausim augšup atliektu degunu un milzonīgām, plandošām ausīm. Vēl te bija novietoti ierastie elfu astronomijas pētījumi, kāda cilvēku astroloģijas grāmata un vecs pergamenta ritulis, ko pelējums bija sabojājis tiktāl, ka tas bija pārvērties par neatritināmu un nesalasāmu salipušu vīstokli. Trīspadsmit gadus veikdams bibliotekāra pienākumus, Joršs bija iemācījies restaurēt senos pergamentus, un šim darbam bija nepieciešams tikai laiks, tvaiki un saldo mandeļu eļļa. Tas viss bija pieejams neierobežotā daudzumā: bibliotēku apsildīja pazemes vulkāna garaiņi, saldās mandeles auga pie bibliotēkas rietumu sienas, bet laika Joršam bija tik daudz, ka viņš nezināja, ko ar to iesākt, un ikviena nodarbe, kas palīdzēja to aizpildīt, bija īsta svētība. Joršs klusībā prātoja, ko gan viņš iesāks, kad viss lasāmais tūdaļ būs izlasīts, viss izzināmais izzināts, viss kārtojamais un kataloģizējamais sakārtots un iegrāmatots. Kā gan viņš spēs aizvadīt garās dienas, kā spēs nenoslīkt: skumjās? Bieži vien viņam vajadzēja pielikt visus spēkus, lai domas netrauktos pie mednieka un sievietes. Kas zina, vai viņi vēl dzīvi. Droši vien abi apprecējušies. Varbūt viņiem ir bērni, un varbūt viņi tiem stāstījuši par Joršu. Varbūt viņi tikai gaida, līdz bērni paaugsies, un tad visi ieradīsies viņu apciemot. Bet varbūt viņi nav varējuši nevienam stāstīt, ka iepazinuši īstu elfu. Un varbūt arī viņiem ir pārāk bīstami atgriezties šurp. Varbūt Joršs par mednieku un sievieti nekad vairs neko neuzzinās.
Nedrīkstēja par viņiem domāt. Tas bija pārlieku sāpīgi.