Elfs ķērās pie darba. Vispirms pamērcējis sapelējušo pergamenta rituli mandeļu eļļā, viņš to uzsprauda uz nūjas un pastiepa virs krātera. Viņš nebija piesējis pergamentu pie nūjas, jo, kaut arī nespēja ar domas spēku likt priekšmetiem pacelties un turēties gaisā, viņam tomēr bija pa spēkam noturēt tos līdzsvarā. Tvaika mutuļi kāpa augšup un sitās sejā. Tagad vajadzēja tikai nogaidīt.
Joršs ērti apsēdās krātera malā zem ziedlapiņu lietus straumēm un ciešāk satvēra rokās nūju. Tā bija raupja un punaina. Savulaik tā bija piederējusi medniekam. Joršs aizvēra acis, un viņu pārskaloja atmiņas. Kopā ar atmiņām uzplūda skumjas. No paša mammas viņa atmiņā bija saglabājies vien tikko manāms gaismas atmirdzē- jums, smaida atspulgs, balss atskaņa. Vecomāti gan viņš atcerējās skaidri, un atmiņa vienlīdz labi bija saglabājusi gan viņas skumjas, gan visu, ko viņa bija mācījusi. Un pēc tam nāca viņi, Sajra un Monsers, viņu abu prieks, viņu drosme…
Joršs atcerēdamies pasmaidīja, bet tad visam pāri vēlās skumjas un smaids nozuda, līdzīgi kā pazūd zaļa zāle, iestājoties salam. Viņu pārņēma ilgas pēc draudzības, pēc mīļuma un vēl pēc kādas netveramas un netaustāmas jutoņas, ko bija grūti raksturot. To varētu nosaukt par gatavību pārsteigumam, par iepriekšnepare- dzamību. Kad tu, no rīta piecēlies, nezini, ko piedzīvosi līdz vakaram. Jo vienmēr var notikt viss iespējamais un neiespējamais.
Ik dienas var mīties bailes, cerības, izmisums, izsalkums, laime un prieks.
Taču tagad viņa dienas bija gluži vienādas no rīta līdz vakaram, gadu pēc gada, gan ziemu, gan vasaru, tās rindojās nebeidzamā un vienmuļā virknē, ziedlapiņu un sārtas pilnības aizpildītas.
Cerības kaut uz vissīkāko nepilnību ar katru dienu kļuva aizvien tālākas un nesasniedzamākas, kā mirāža. Pat atmiņas par dubļiem, lietu un mokošo izsalkumu viņu pildīja ilgām. Bet patiesībā Joršs ilgojās pēc viņiem — pēc Sajras un Monsera, pēc sievietes un vīrieša, kas viņu bija atraduši, izglābuši, pavadījuši tālajā ceļā un mīlējuši. Jā, patiešām, ja tā labi padomā, viņš nebūt neilgojās pēc nepilnībām.
Viņš ilgojās pēc Monsera un Sajras.
Viņš ilgojās pēc brīvības.
— Ko dari, jaunekli? — apvaicājās pūķis.
— Neko īpašu, — atbildēja elfs.
— Tad jau tu tiklab ar to varētu nodarboties te, man blakām? Tad man nebūtu vientulībā jāsmok un mēs varētu arī kādu labu grāmatu palasīt, kaut arī mēs jau izlasītu pie malas nolikām to stāstu par daiļo princesi, kas apprecēja burvīgo princi, kurš mazotnē bija nozaudēts un svešu ļaužu uzaudzināts tā, ka visi domāja, ka viņš nemaz nav karalisku asiņu…
Acīmredzot, kad pūķi nodzīvojuši vairāk par diviem gadu tūkstošiem, to prāta spējas satriecoši sarūk. Katrā ziņā šis pūķis vairs neatcerējās pat savu vārdu. No visām vecuma plānprātības izpausmēm elfam šī bija šķitusi visbriesmīgākā. Taču tā viņš bija uzskatījis tikai pašā sākumā, kad vēl nebija saskāries ar pūķa kaislību pret mīlestības romāniem. Ne jau visi romāni par mīlestību pūķim gāja pie sirds. Viņam derēja tikai visnejēdzīgākie.
— Es te pabeigšu un tūlīt nākšu, — apsolīja elfs.
Tvaiki jau bija atmiekšķējuši pelējumu. Joršs sāka pamazīti- ņām tīstīt vaļā pergamenta vīstokli. Viņš ritināja to lēni un rūpīgi, visu ieziezdams ar mandeļu eļļu, lai varētu trauslās lapas nesabojātas atlipināt citu no citas.
Vēl mazliet, un būs salasāms virsraksts.
Pūķis, aizvainots un pacietību zaudējis, vēlreiz noprasīja, ar ko elfs tur nodarbojas. Bet Joršs 10513111 jau atšifrēja virsrakstu: Dracos, kas trešās rūnu dinastijas valodā nozīmēja Pūķi. Grāmata par pūķiem! Viņš vēl nekad nebija redzējis nevienu grāmatu par pūķiem.
Bibliotēkā glabājās piecsimt divdesmit trīs tūkstoši astoņsimt divdesmit sešas grāmatas, kurās aplūkotie jautājumi sniedzās no astronomijas līdz alķīmijai, no meteoroloģijas līdz ģeogrāfijai, tāpat neaizmirstot pamācības veiksmīgai zivju zvejai un melleņu konservēšanai spirtā, un starp šiem pieminētajiem tūkstošiem bija arī tūkstoš simt pieci sēņu ēdienu recepšu krājumi un astoņpadsmit tūkstoši četrsimt trīsdesmit seši mīlas romāni, kas visi kā viens varētu sacensties par gadu tūkstoša vismuļķīgākā sacerējuma titulu. Taču nebija itin nevienas grāmatas par pūķiem.
Sākumā brīnījies, vēlāk Joršs bija sapratis. Bibliotēkā droši vien bija glabājies dučiem vai pat simtiem grāmatu par pūķiem, taču kāda noslēpumaina un neizdibināma iemesla dēļ pūķis nebija gribējis, lai kāds varētu tās izlasīt, un tāpēc bija visas iznīcinājis.
Pūķis atsāka vienmuļās žēlabas par mokošo vientulību, vēdergraizēm un dūrēju kreiso sānu piektajā starpribē, kas pa mugurkaulu izplatoties līdz pat simt piecdesmit septītajam skriemelim… Bet tad viņš aizmiga, un bibliotēku piepildīja rāma krākšana.
"Pūķiem (Dragosaurus Igniforus) ir simt piecdesmit seši mugurkaula skriemeļi," vēstīja pirmais grāmatas teikums. Trešās rūnu dinastijas rakstu zīmju atšifrēšana Joršam nevedās pārāk raiti, tomēr pamazām vārdu pa vārdam viņš lasīja tālāk.
Trešā nodaļa
Rite ielavījās Bāreņu nama vienīgajā un kopīgajā guļamtelpā. Kādreiz šī šķībā un greizā ēka bija kalpojusi par aitu kūti. Pa šķirbām dēļu sienās iespiedās rīta gaisma, — logu te nebija, bet durvju ailā bija iekārta veca aitāda. Telpā valdīja nelāgs un sasmacis gaiss, kurā jaucās pelējuma dvaka, nemazgātas cilvēkbērnu miesas smārds un mazliet godīgas un sastāvējušās aitu smakas, un jāatzīst, ka tieši aitu smaka šajā izgarojumu jūklī bija vispieklājīgākā. Zemi sedza vienmērīgs siena klājums, un tas vienīgais šķīra aizmigušo bērnu augumus no saltā klona. Austošās saules staros virpuļoja putekļi. Rite aizkļuva līdz savai vietai starp Jomiru un ziemeļu sienu, kas bija mazliet mitrāka un mazliet vairāk satrunējusi nekā citas. Viņa apsedzās ar apmetni, kas naktīs aizstāja segu, pārslidi- nāja pirkstus apaļumiņam, kur jakas audumu izspīlēja otrā irbes oliņa, un laimīga aizvēra plakstiņus. Tūdaļ acu priekšā atausa aina ar princi un pūķi, taču šoreiz viņa šos tēlus nepadzina, ilgi vēroja un ļāva, lai tie piepilda prātu un sirdi.
Iztēles aina bija tik valdzinoša, ka rīta modinātājzvana skaņas, kaut arī gaidītas un iepriekš paredzētas, lika viņai nodrebēt. Bet ne jau viņa vienīgā nodrebēja, iedimdoties zvanam. No nemierīgajiem sapņiem uztrūkās vairums bērnu. Jau pēc mirkļa visi gulētāji bija pielēkuši kājās. Cerības uz brokastīm, lai arī cik trūcīgas tās būtu, un apziņa, ka Hiēnas neizrādīs sajūsmu par kavēšanos, darīja visus ātrus un steidzīgus. Apmetņi tika veikli salocīti un nolikti uz klona grīdas stingri noteiktā secībā, — tāpat rīta sasauk- smes laikā bija jāsastājas arī pašiem bērniem. Siens jau bija aši savelts un saslaucīts kaktos, un bērni nostājās rindās. Viss noritēja zibenīgi, nepārmijot ne vārda, baidoties nepagūt. Aitāda, kas karājās priekšā durvīm, paslīdēja sāņus, un guļamtelpā ienāca Hiēnas, — pēdējie un lēnīgākie no bērniem grūstīdamies steidzās uz savām vietām, bailēm aizžņaudzot elpu. Dragarna smaidīja kā vienmēr. Viņa bija skaista. Vai varbūt pareizāk būtu teikt, ka viņa bijusi patiešām skaista pirms daudziem gadiem, taču saglabājusi skaistumu kā paradumu un izturējās kā skaistule, lai gan patiesi skaista vairs nemaz nebija. Viņa bija maza auguma, ovālu seju. Mati bija sapīti neskaitāmās sīkās bizītēs, savīti krustu šķērsu un saņemti kopā uz pakauša, kur šo sarežģīto frizūru kopā saturēja sudraba sprādzes ar zaļiem akmeņiem. Šodien Dragarnai mugurā bija gaiši rožaina jaka ar tumšāk sārtiem izšuvumiem, kas mijās ar stikla pērlīšu rakstiem. Svārki bija mazliet tumšāki par jaku, un to piesātinātais sārtums sakrita ar izšuvumu toni. Ap kaklu gluži kā bangojošu viļņu putas mirdzēja baltas mežģīnes. Strumacis bija daudz vecāks par sievu. Var jau būt, ka pagātnē viņam bijusi gudra cilvēka seja, varbūt viņš kādreiz pateicis vai izdarījis ko gudru, taču tagad aizmirstībā bija nogrimusi pat agrākās iespējamās gudrības ēna. Viņš vienkārši izskatījās pēc resna krupja, kurš nesakošļātu norijis milzīgu meloni un tagad jūtas gaužām apmierināts, ka spējis to paveikt. Strumača sejā pārmaiņus bija redzamas tikai divas izteiksmes: bezgalīga pašapmierinātība un absolūta un bezdibenīga garlaicība.