— Labrīt, mīļie bērni, — sveicināja Dragarna. Strumacis tikai viegli pamāja ar galvu.
— Labs rīts jums, godātā Dragarnas kundze un cienītais Strumača kungs, — korī atbildēja bērni.
Viens no mazākajiem sveicinātājiem frāzi nepabeidza kā nākas, jo sakāmo aprāva klepus lēkme. Dragarna uz mirkli bargi sarauca pieri, un klepus mocītais neveiksminieks tūdaļ centās savaldīties.
— Jau atkal uzaususi jauna, brīnišķīga diena, kad varēsiet iepazīt sava labdara krietnumu, žēlsirdību, cēlumu, dāsnumu un iecietību. Varēsiet izjust, cik dižens ir jūsu labdaris. Mūsu labdaris. Mūsu visu vadonis un paraugs. Mūsu aizstāvis un sargs. Mēs visi mīlam…
— …Daligaras un tai tuvējo novadu Valdītāju un Tiesnesi, — atkal vienā balsī atbildēja bērni. Bet kāds no mazajiem arī šoreiz nespēja pabeigt sakāmo un ieklepojās. Klepus skanēja Ritei aiz muguras, bet viņa neuzdrošinājās atskatīties, lai noskaidrotu, kurš klepojis. Garajā sarakstā, kurā Dragarna bija uzskaitījusi visus iespējamos pārkāpumus, grozīšanās un atskatīšanās sasauksmes laikā bija atzīta par bez)<aunību un kā tāda tā tika sodīta ar pļaukām, kuru skaits mainījās atkarībā no apstākļiem. Ritei šķita, ka klepo Jomira, taču īsti pārliecināta viņa nebija.
— Mēs visi esam… — atsāka Dragarna.
— Pateicīgi… — turpināja bērni.
— Mūsu mīļotajam…
— Tiesnesim un Valdītājam, kurš gādā par Daligaru, mūsu mīļo grāfisti, vienīgo pasaules dārgumu, kura dēļ vērts dzīvot un mirt…
Galvenokārt mirt, — tas noteikti ir daudz vieglāk izdarāms un drīzāk iespējams. Bet dzīvošana Daligaras grāfistē bija kļuvusi par īstu pārbaudījumu, un no dienas dienā vajadzēja arvien vairāk veiklības un tīras veiksmes, lai varētu kaut vai vienkārši izdzīvot.
Klepus atkal pārtrauca sasauksim. Tagad Rite bija pārliecināta: klepo tieši Jomira.
— Bez mūsu Valdītāja un Tiesneša jūs būtu… — aizkaitināta turpināja Dragarna.
Rites prātā atkal drūzmējās domas par mammu un tēti: bez Daligaras un tai tuvējo novadu Valdītāja un Tiesneša viņi abi tagad vēl būtu dzīvi, bet Rite pati gulētu savās mājās zem siltas vilnas segas un piecēlusies brokastīs dzertu pienu, ēstu maizi, ābolus, mazliet medus un reizēm pat mazliet siera.
— Izmisuši un nelaimīgi, — atbildēja koris, — nožēlojamu vecāku bērni.
Mēs būtu laimīgi un pilniem vēderiem, nodomāja Rite. Laimīga un paēdusi būtu gan viņa, gan Jomira, gan visi pārējie, kuru vecāki bija miruši trūkumā. Iekams Daligaras un tai tuvējo novadu Valdītājs un Tiesnesis bija sācis pārveidot visu ļaužu dzīvi, pakļaujot to dīvainiem paša radītiem Taisnīguma un Mīlestības pret grāfisti likumiem, neviens nemaz nevarēja ciest badu, jo kā gan tas būtu iespējams zemē, kur augļu dārzos koki līkst no ražas smaguma, sakņu dārzi mijas ar vīnogulāju rindām, bet puķu pilnās pļavās ganās govju ganāmpulki. Pat Lielo Lietavu laikā, drūmajos tumsas gados bads un neraža nebija skāruši grāfisti. Tagad bads un trūkums bija ikdiena, nonna, dabiskais stāvoklis. Neskaitāmi smagi piekrauti vezumi ar labību un augļiem ik vasaru un rudeni pameta laukus un ripoja uz Daligaras pilsētu, kur varbūt ar šiem labumiem bruģēja ielas, jo tādu daudzumu pārtikas pilsētnieki noteikti apēst nespēja.
Bez Tiesneša viņi nebūtu arī bāreņi. Ja nebūtu Tiesneša, viņi aizvien vēl dzīvotu pasaulē, kur ļaudis par lielāko dārgumu, kura dēļ vērts dzīvot un mirt, uzskatīja savus bērnus.
— Vai vēl ļaunāk, — teica Dragarna.
Tagad koris klusēja.
— Egoistisku vecāku bērni, — viena pati turpināja Jomiras balss, bet jau atkal pēdējās zilbes sašķobīja klepus.
Rite ievilka elpu, bija pienākusi kārta viņas sakāmajam. — Vai nelaimīgi bērni, kuru vecāki ir egoisti un elfu aizstāvji, — viņa steigšus nobēra, cerēdama, ka šis būs viens no tiem rītiem, kad viss ātri beidzas. Cerība izrādījās velta. Šis tomēr bija viens no tiem rītiem, kad viss tika pastiepts garumā un papildināts ar sīkām detaļām. Dragarna pienāca tuvāk Ritei, un viņas smaids kļuva vēl maigāks.
- Tieši tā, — viņa smaidot teica. — Tavi vecāki bija…
— Egoisti, — nopurpināja Rite, uzskatīdama par labāku pieminēt rikai mazāk smago noziegumu, jo pat doma, ka viņas vecāki būtu varējuši palīdzēt kādam elfam, iedvesa neizsakāmas šausmas un riebumu.
— Skaļāk, mīļā! Skaļāk!
— E-go-is-ti! — noskandēja Rite.
— Un ko tas nozīmē?
— To, ka viņi bija pieķērušies savām bagātībām, — atbildēja Rite un domāja par kādreizējo bagātību: mammas kaltētajiem āboliem, tēta nomedītajām pīlēm, augļu dārzu aiz mājas. Tētis un mamma ik dienas ķērās pie darba, pirms bija uzaususi gaisma, bet mieru meta tikai tumšā naktī. Un tikai šo nebeidzamo pūliņu dēļ viņu pieliekamais bija pilns, bet dārzā apaļos sānus gozēja resnas kāpostgalvas. Bet tad ieradās karavīri.
— Pareizi, mīļie bērni, — skaidroja Dragarna, bet Strumacis garlaikots tikai pamāja ar galvu. — Tas ir briesmīgs noziegums, atbaidoša nekrietnība. At-bai-do-ša. Neviens nedrīkst tā pieķerties savām bagātībām un negribēt dalīties tajās ar citiem.
Dragarna aizkaitināta aprāvās, pamanījusi, ka Rites skatiens ir pievērsies viņas violetajām samta kurpēm, kas izrakstītas ar zelta pavedieniem un rotātas sīkām pērlītēm. Patiesībā bija ļoti grūti stāvēt nodurtu skatienu un neredzēt šos apavus, bet to vienīgo reizi, kad Rite bija uzdrošinājusies runāt ar Dragarnu, skatīdamās viņai sejā, meitene vēl nebija aizmirsusi.
— Zeltainās kurpes nemaz nepieder man, — ledainā balsī nošņāca Dragarna. — Tās pieder Daligaras grāfistes amatpersonai. Es tikai pildu šī amata pienākumus un pazemīgi nēsāju arī amata goda zīmes, — viņa skaidroja, uzsverot katru zilbi, it kā sarunātos ar pēdīgajiem stulbeņiem.
Dragarna nopūtās un nopētīja bērnus. Arī Rite pameta neuzkrītošu skatienu sāņus: nekāds skaistais skats jau tas nebija. Viņi visi bija basām kājām, tērpti dubļu krāsas džutas drānās, netīriem un neķemmētiem matiem, kas šķipsnām krita pār kalsnajām un nosmulētajām sejām. Reiz Rite bija sapinusi Jomirai bizes, taču tā tika atzīta par vieglprātīgu un vīzdegunīgu rīcību, kuras dēļ abas palika bez vakariņām un strādāja vienu stundu ilgāk.
Jomira atkal ieklepojās, un Dragarna skumji vēroja meiteni, it kā viņu sāpinātu tik bezkaunīga nepateicības izpausme.
— Šodien tu mūs daudzreiz pārtrauci, Jomira, — viņa maigi teica, pieiedama tuvāk vainīgajai.
Jomira pūlējās apvaldīt klepus lēkmi un gandrīz palika bez elpas.
— Iztiksi bez brokastīm, — piebilda Dragarna, ar skumju nopūtu apliecinādama, kādu vilšanos tikko piedzīvojusi.