Tad viņa pagriezās un pavēlēja, lai abi lielākie puikas, Kresks un Morons, izdala brokastis: katram pa ābolam un šļācienam kukurūzas putras. Bet Jomiras tiesu lai abi sadalot uz pusēm. Kresks un Morons pārmija triumfējošus skatienus. Vēl Dragarna piebilda, lai pēc brokastīm abi puikas vedot visu baru uz pļavu, kur jāsagrābj pēdējais siens, bet pēc tam lai visi ķeroties pie malkas vākšanas. Jomirai izdevās apspiest raudas un iešņukstēties tikai tad, kad Hiēnas izgāja no guļamtelpas. Arī bērni steidzās laukā un stājās rindā, vienīgi Rite palika līdzās Jomirai, kura raudāja, ierāvusies tumšākajā kaktā.
Rite domāja par irbes oliņu, ko jau bija apēdusi. Šai dienā viņu izsalkums vairs nemocīs.
Viņa palūkojās uz Jomiru, kas sīka un izmisusi ar kārnajām plaukstiņām bija aizspiedusi seju.
Pārliecinājusies, ka visi pārējie jau izgājuši ārā, Rite no slepenās kabatas izvilka paslēpto irbes olu, notīrīja no tās zemes un ieslidināja mazākās meitenes plaukstā. — Tikai nepārstāj uzreiz raudāt! — Rite čukstus piekodināja. — Un apēd arī čaumalu, lai neviens neko nepamanītu.
Tad viņa izsteidzās pie pārējiem un nostājās rindā pēc ābola un putras. Viņai tika mazs, sakrunkojies un drusku iepuvis ābolītis, un arī putras bija mazāk nekā parasti, bet to ēzdama viņa dzirdēja, ka Jomiras raudāšana izklausās arvien priecīgāka un neīstāka. Šī patiešām būs laba diena.
Ceturtā nodaļa
Pūķis pieprasīja, lai Joršs vēlreiz lasa no sākuma pasaku par pupiņu princesi. Nu jau pat pūķis šo pasaku droši vien zināja no galvas vārds vārdā. Princese, būdama vēl zīdaiņa vecumā, bija pazaudēta pupiņu laukā, kur viņu atrada ļauna zemniece un izaudzināja kā savu meitu. Tāpēc princese, paaugusies un satikusi savu māti karalieni, viņu nepazina. Kad stāstījums bija ticis līdz šai vietai, vajadzēja apklust un ļaut pūķim no sirds izraudāties. Kad asaras izsīka, varēja turpināt tālāk. Nākamā raudāšanas pauze bija gaidāma tai vietā, kur princese, kura, protams, aizvien vēl uzskata sevi par nabaga zemnieku meitu, saka ļaunajam princim, ka šis varot paturēt visas bagātības. Tagad pūķa asaras caurcaurēm izmērcēja sārto ziedlapiņu paklāju, kas sedza grīdu. Bet visnevaldāmākie asaru plūdi gāzās pasakas beigās, kad karaliene māte pazina savu pupiņu laukā pazaudēto meitu un abas metās viena otras apskāvienos, — nu izmērcētas tika ne vien sārtās ziedlapiņas, bet arī tauriņi. Viss, pasakas beigas. Klusums.
Lielās raudāšanas un satricinošo pārdzīvojumu nogurdināts, pūķis aizmiga. Viņa rāmie krācieni šūpināja ziedlapiņas un tauriņus kā lēnīgi jūras viļņi.
Pūķiem ir simt piecdesmit seši mugurkaula skriemeli, divdesmit četri pāri ribu, četras plaušas, divas sirdis. Starp ūku un vairogdziedzeri atrodas liesmrades dziedzeri, kas satur glil<oalkokonvertāzi, proti, vielu, kas glikozi pārvērš spirtā. Kad jebkuras spēcīgākas emocijas paaugstina pūķa ķermeņa temperatūru, spirts aizdegas, un pūķa izelpu pavada spēcīgs liesmu izvirdums. Jaundzimušiem pūķiem liesmizsviede notiek nekontrolēti, un uguns apjomu var mazināt ar kalnu arnikas, balto kurpīšu un purpura uzpirkstīšu ziedu novārījuma inhalācijām. Taču minētais ziedu novārījums inhalāciju šķidrumam jāpievieno nelielos daudzumos, jo pārmērīga deva var būt kaitējoša un pat nāvējoša. Arī visparastākais…
Turpmākās pamācības pārmērīgu ugunsizvirdumu apslāpēšanai bija sagrauzis pelējums, un tās bija sadrupušas, atlīmējot lappusi no lappuses. Taču Joršam šīs medicīniskās gudrības nešķita īpaši svarīgas. Viņa pūķis nekad nebija izspļāvis pat vissīkāko dzirkstelīti: varbūt arī liesmu spļaušana no rīkles bija likums, kam tomēr iespējami izņēmumi.
Piparmētru novārījuma inhalācijas var ievērojami uzlabot pūķa elpas aromātu.
Kur viņš varētu iestādīt piparmētras? Vienu vai divas kārtīgas dobes, nē, labāk trīs.
Arī pūķu gars ir tīra uguns, vēstīja tālāk senais apcerējums. Drosmes ziņā tiem nav līdzīgu, neviens nevar sacensties ar tiem dāsnumā, pūķu viedums ir nepārredzami plašs un dziļš kā jūra, gudrība sniedzas augstāk par debesīm, un ar viņu neizmērojamo prāta asumu ir salīdzināma tikai viņu brīvības mīlestība un lidotprastne.
Lasot šos vārdus, Jorškrunskvarkljolnerstrinks apjuka tik ļoti, ka vēlreiz aplūkoja senā rokraksta nosaukumu: jā, šis apcerējums patiešām vēstīja par pūķiem. Joršam šķita, ka paniskas bailes no caurvēja īsti nesader ar apbrīnojamu drosmi. Bet asaru straumes, kas tika lietas par nozaudētu princesīšu likteni, diez vai liecināja par viedumu, kas dziļuma un plašuma ziņā līdzīgs jūrai. Nemaz nepieminot to, ka viņa pūķis bija aizmirsis pat savu vārdu.
Patiesi, nav neviena likuma, kam nebūtu izņēmumu.
Ir tikai viens vārds, ar kuru iespējams aprakstīt pūķi: DIŽENUMS.
Labi, labi, viedokļi var būt dažādi. Varbūt šī sacerējuma autors bijis žēlabainu gaudu cienītājs un īpaši skaļas vēdera burkšķē- šanas apbrīnotājs. Vai varbūt viss, kas sarakstīts šajā drakonoloģi- jas rokasgrāmatā, ir pilnīgi pareizs un attiecināms uz visiem pūķu rases pārstāvjiem, izņemot viņa pūķi.
Iespējams, ka pārējos drakonoloģijas darbus, kas agrāk glabājušies bibliotēkā, pūķis bija iznīcinājis tieši tāpēc, ka tie pārlieku uzskatāmi atklāja viņa, tā sakot, citādību. Varbūt jau tolaik, kad pūķis vēl bija pavisam sīks mazulis, citi pūķulēni viņu izsmēja par to, ka šim pasakas par pazudušām princesēm patīk daudz labāk nekā skriešanās apkārt vulkāniem un paslēpju spēlēšana mākoņos.
Elfa sirds atmaiga. Droši vien bija briesmīgi būt ņerkstīgam, lempīgam un vārgulīgam pinkšķim dzimtā, kur visi pārējie ir diženi stiprinieki un prāta spīdekļi.
Joršs atlipināja nākamo lappusi, taču šoreiz tas neizdevās tik veiksmīgi un vairākās vietās teksts tā arī nebija salasāms.
Visi pūķi sava mūza beigās izdēj vienu olu.
Trešās rūnu dinastijas valoda nebija Jorša stiprā puse. Viņš pārlasīja šo teikumu vēl trīs reizes, lai pārliecinātos, ka sapratis pareizi. Visi pūķi sava mūža beigās izdēj vienu olu. Visi? Bet vai pūķi arī ir sieviešu un vīriešu dzimuma? Un kāda dzimuma ir viņa pūķis? Joršs vienmēr bija uzskatījis par pašsaprotamu, ka viņa pūķis ir tēviņš.
Līdzīgi kā dažas jūras zivis, pūķi nāk pasaulē kā tēviņi, bet vēlāk kļūst par mātēm.
Interesanti. Žēl gan, ka te nebija minēti ne šo savādo zivju sugu vispārpieņemtie, ne zinātniskie nosaukumi. Šai ziņā grāmata bija nepilnīga.
Perēšana ilgst trīspadsmit gadus, trīs mēnešus un astoņas vai reizēm deviruis dienas.
Jāperē trīspadsmit gadus? Un vēl trīs mēnešus un astoņarpus dienas?
Perēšanas laikā pūķis zaudē liesmrades spējas, visu savu drosmi, vēlēšanos lidot un būt brīvam. Visas agrākās vēlmes un paradumus aizstāj drudžaina nepieciešamība pēc silta un mierīga patvēruma.
Tāpat neesamībā pagaist visas pūka zināšanas: vispirms viņš zaudē matemātikas gudrības, tad pakāpeniski aizmirst ģeometriju, astronomiju, astroloģiju, alķīmiju, vēsturi, bioloģiju un tauriņu tvarstīšanas prasmi, — to visu aprij nebūtība. Kā priekšpēdējā no mākām pazūd apjēga par sakarīgu valodu, un pūķis runā daudz, tukši un dīvaini, līdzīgi kā tie, kas spēcīgi sasituši galvu, un tikpat nesakarīgas top arī pūlca domas. Pēdējos trīspadsmit gadus pūķis neatminas pat savu vārdu, bet vārds ir augstākā no zināšanām, tā ir pati pūka dvēsele, jo vārdu pūķi sev izvēlas paši, ķad sasnieguši spēku pilnbriedu, ja vien piemērotu vārdu tiem jau nav izraudzījies audzinātājs.