Joršs norija siekalas. Viņš jutās kā ievēlies ledainā ūdenī.
Perēšanai nepieciešams liels siltums. Senajos laikos, kad pūķu pasaulē bija tik daudz kā mūsu dienās dunduru vai siseņu, katrs pūķis, gatavodamies perēšanai, sarunāja sev palīgos citu pūķi, kurš apņēmās stāstīt viņam dažādus nostāstus. Tie allaž bija spēcīgu pārdzīvojumu un jūtu pilni stāsti, jo vienīgi ar to palīdzību pūķis spēj paaugstināt un noturēt sava ķermeņa temperatūru, lai perēšana noritētu veiksmīgi. Pūķim, kurš apņēmies būt par palīgu perētājam, ir vēl kāds, daudz nopietnāks un cēlāks uzdevums: tam ne vien ilgus gadus jāuztur perētāja temperatūra ar stāstiem par pazaudētiem bērniem un nolaupītām princesēm, bet arī jāuzaudzina jaundzimušais mazulis. Jo pūķis pats mirst dažu stundu lail<ā pēc mazuļa izšķilšanās, — tarn atliek laiks vienīgi pēdējam lidojumam, kas ļauj vēl reizi izbaudīt vēja spēku spārnos un pietiekami attālināties no perēšarias vietas, lai viņa tikko no olas izkāpušais pēcnācējs neredzētu sava radītāja bojāeju.
Bojāeju? Nāvi? Viņa pūķis drīz mirs? Sāpes kā ass duncis ietriecās elfa sirdī.
Tieši Šī iemesla dēļ perējošs pūķis ir īpaši raudulīgs, garlaicīgs, vienaldzīgs un neciešams. Tādējādi tas cenšas pārbaudīt, vai viņa palīgs, kam nāksies uzņemties rūpes par jaundzimušu, ir pietiekami pacietīgs. Jo til<ai tas, kurš bruņojies ar lielu pacietību, spēs mazuli mīlēt, aizstāvēt un, kas vēl svarīgāk, iemācīt tam lidot. Un, tikai apguvis lidošanas prasmi, jaunais pūķis pārstāj būt nesaprātīgs mazulis.
Kāpēc viņš Joršam neko nebija teicis? Kāpēc viņš visu šo laiku bija to slēpis?
Varbūt arī visas grāmatas par drakonoloģiju pūķis bija iznīcinājis, lai viņš neko neuzzinātu.
Perējošs pūķis baidās no visa un visiem.
Tātad pūķis slēpis no viņa patiesību, jo baidījies. Baidījies, ka Joršs viņu pametīs? Pametīs gan viņu, gan dārgo olu?
Mūsu laikos, kad pūķu dzimta iet nīkumā, pūķim, kurš gatavojas perēt, ir arvien grūtāk atrast siltu un mierīgu vietu, kur netrūktu ēdamā, jo perējošs pūķis pat uz brīdi nedrīkst pamest olu, jo citādi tā atdziest un iet bojā. Turklāt pūķim ir nepieciešami aizkustinoši stāsti, kas noturētu vēlami augstu un perēšanai piemērotu ķermeņa temperatūru. Bet arī tad, ja pasaku stāstītājs ir sagādāts, vajadzīgs kāds, kurš uzņemtos gādību par jaundzimušo bāreni, un tieši tāpēc pūķu ir arvien mazāk un vēl mazāk to būs nākamajos laikos. Perējošs pūķis apzinās, ka tam par l<atru cenu jāslēpj savs stāvoklis, jo audzināt jaundzimušu pūķi ir šausmīgi… (pelējums) un neviens no laba prāta tādus sarežģījumus neuzņemtos. Arī tāpēc, l<a…
Kas un kāpēc, nebija lemts uzzināt, jo visu tālāko bija saēdis pelējums.
Elfa pakrūti sažņaudza šausmas un aizkustinājums. Un vainas sajūta. Vai tad viņš nevarēja izturēties pret pūķi laipnāk? Protams, pūķis bija dumjš, gaudulīgs, kundzisks un neciešams, bet viņš taču perēja!
Un šis darbs bija tik grūts, tik neizturami ilgs un mokošs, ka iznīcināja visu pūķa gudrību, notrulināja prātu, izdzēsa drosmi. Tas bija pēdējais darbs pūķa mūžā. Pēc tam būs tikai nāve. Nave.
Pergaments izslīdēja Joršam no rokām un piezemējās ar klusu būkšķi. Viņš pat nepaguva vīstokli pacelt, jo tūdaļ atskanēja baismīga dārdoņa, kas sadrebināja alas sienas.
Nākamajā mirklī Joršs izdzirda dīvainus plīkšķus, likās, zemē krīt milzīgas pergamenta lapas. Vai varbūt gaisu šķeļ milzīgi spārni.
Un tad alā atbalsojās neciešami spalgs un apdullinoši skaļš brēciens, kas saspridzināja druskās vismaz pusi dzintara logu rūšu.
Elfs skriešiem metās uz galveno zāli. Tās pašā vidū gulēja milzīga ola, uz kuras čaulas smaragdzaļas un zeltainas vijas veidoja tos pašus rakstus, kādus uz pūķa (pūķienes?) muguras iezīmēja sārtās un gaiši pelēkās zvīņas. Viens čaulas sāns bija pārsprādzis, un pa šo šķēlumu galvu ārā bija izbāzusi zaļa un stipri samazināta perētāja (vai perētājas?) kopija. Pūķulēns bija smaragdzaļš un zeltains tāpat kā olas čaumala, vienīgi virs acīm vīdēja tumšāk zaļš cekuls, kas atgādināja rāmu, dziļu un dzidru jūras ūdeņu krāsu. Mazā pūķa acis bija lielas, apaļas, ieplestas un izmisuma pilnas. Visas grāmatas, kas bija glabājušās plauktos pie ziemeļu sienas — astoņsimt četrdesmit seši analītiskās ģeometrijas sējumi un visas pamācības par melleņu un saldo piparu konservēšanu — bija pārvērtušās pelnos. Acīmredzot spalgo brēcienu bija pavadījis arī liesmu spļāviens. Jorš- krunskvarkljolnerstrinks apstulbis nodomāja, ka tomēr nav prātīgi glabāt vienā plauktā visas grāmatas par kādu noteiktu tēmu. Tagad ģeometrija bija izsvītrota no galveno zinātņu saraksta, zudušas bija pat visvienkāršākās planimetrijas gudrības, un cilvēcei vajadzēs krietni nopūlēties, līdz izdosies visu atklāt vēlreiz. Ja nu vienīgi Joršs pats atradīs mazliet laika — kādus piecdesmit vai sešdemit gadus — lai sadedzinātās zinības vai vismaz pašus to pamatus pierakstītu no jauna… Arī timiāna mērcē marinētu melleņu un piparu želeja un citas tamlīdzīgas receptes bija zaudētas uz visiem laikiem, un atlika vien cerēt, ka neviens tās nekad vairs neatklās.
Pirms brīža dzirdētā dārdoņa, kas bija sadrebinājusi sienas, acīmredzot bija atskanējusi, atraujot lielās zāles durvis. Abas milzīgās vērtnes stāvēja līdz galam vaļā, un jūras vējš brāzās iekšā, plivinot ziedlapiņas un tauriņus un sagriežot virpuļos pelnus, kas bija atlikuši no daudzu gadsimtu ģeometrijas pētījumiem.
Debesīs virs jūras platos spārnus plandīja vecais pūķis. Visas debesis bija viņa lidojuma pilnas. Augstu uzkāpušās saules stari spīdēja cauri pūķa rakstainajiem spārniem. Viņa zeltainās un elfu puikas zilās acis sastapās. Pūķa skatienā bija viss pasaules maigums un viss pasaules lepnums, visa iespējamā mīlestība un spēks, cēlums un augstprātība.
Viss diženums.
Diženums.
Diženums.
Diženums.
Diženums.
Diženums.
Diženums.
Diženums.
Diženums.
— Erbrovs! — iekliedzās pūķis, un uguns svēdra izšāvās viņam no rīkles un pāršķēla debesis, iekrāsojot tās iesārti zeltainos toņos.
Joršs saprata, ka tas ir pūķa vārds. Viņš pamāja ar galvu, tad dziļi paklanījās.
Uguns svītra vēl stiepās pāri debesjumam, sadalot to uz pusēm, bet pūķa spārni laidās arvien zemāk, arvien tuvāk apvārsnim, kur vēja sakultie viļņi satikās ar mākoņiem.
Jūra pašķīrās un lēnām pieņēma lielos spārnus, kas vēl brīdi rēgojās pie pašas apvāršņa līnijas zem satraukto kaiju pulkiem.
Tad viļņi sakļāvās, un pūķis bija nozudis uz mūžīgiem laikiem.
Joršs cieši raudzījās turp, kur pūķa spārni pēdējo reizi bija iemirdzējušies saulē.
Zēnu pārskaloja sāpju viļņi. Sāpes ietriecās viņa sirdi kā asi asmeņi un sastapa tur priekšā citas, senākas sāpes, kas tur bija mājojušas jau kopš sākta gala: mamma, kura bija devusies uz vietu, no kuras vairs neatgriežas, kad viņš pats vēl bija pārāk mazs, lai spētu atcerēties, un vecāmāte, kura bija palikusi sēžam, kad ūdens kāpa arvien augstāk un augstāk, bet viņš bija pārāk liels, lai kādreiz spētu to aizmirst.
Sirdi sažņaudza skumjas un nožēla. Joršs vēlējās, kaut lielais, vecais pūķis vēl būtu tepat, tad viņš varētu tam pēdējo reizi nolasīt pasaku par zirņu vai pupiņu princesi. Joršs izmisīgi vēlējās, kaut vēl reizi varētu paklausīties pūķa īgnajās žēlabās, dzirdēt, kā viņš to saukā par nekrietneli vienīgi tāpēc, ka Joršs uzrāpies ozolā alas priekšā, bet durvis atstājis pusvirus. Joršs būtu ar mieru vēl un vēlreiz noklausīties ausu iekaisuma mokošāko izpausmju aprakstu un tikpat labi būtu gatavs klausīties arī par mokām, ko sagādā gastrīts, deguna blakusdobumu iekaisums, nātrene, kā arī spazmas trīsdesmit otrajā, sešpadsmitajā vai četrdesmitajā astes skriemelī.