Durvis bija smagas un biezas, sanaglotas no rupji apdarinātiem priedes dēļiem, toties turējās kārtīgās bronzas virās.
— Šī droši vien ir mednieku vai kažokādu tirgoņu, nevis parastu ogļdeģu būda, — cilvēks teica.
Suns priecīgi metās laukā lietus smidzeklī.
Ticu cilvēks aizvien vēl stāvēja uz sliekšņa un pētīja mājeli. Pacēla skatienu un brīdi vēroja slānekļa plāksnīšu jumtu, kas šķita nesen pārjumts, tad uzlūkoja akmens pamatus, kuru spraugās kāds, vēlēdamies paglābties no caurvēja, bija sadzinis koka ķīļus un pūlējies tās aizsegt ar dēļiem. Tie bija sausi, neappelējuši, skabargainām malām.
— Šī būda nav pamesta, — cilvēks noteica. — Kuru katru brīdi var atgriezties saimnieki.
Mazais elfs pamazām aptvēra, ko cilvēks vēlas teikt.
— Vai vini ēd elfus?
— Katrā ziņā viņiem elfi nepatīk. Bet es tavā vietā te nepaliktu, lai noskaidrotu, vai viņi tos arī ēd, — atbildēja cilvēks.
Mazais elfs izšāvās ārā no mājeles vēl ātrāk par suni.
Viņi devās ceļā.
— Vai tev ir vārds?
— Jā, — pārliecināti atbildēja mazulis.
Cilvēks atkal jocīgi izpūta elpu.
— Un kāds tad būtu šis vārds?
Mazajam elfam pamazām prātā atausa cilvēku valodas gramatikas gudrības, ko bija mācījusi vecāmāte.
— Nav pareizi teikt būtu. Tā saka tikai par nedrošu, par neesošu, bet vārds ir drošs un nemainīgs. Katrs ir drošs par savu vārdu. Tāpēc tev vajag prasīt, nevis kāds būtu mans vārds, ekselence, bet kāds ir mans vārds…
— Nu, kāds ir tavs vārds? — nobļāvās sieviete. — Labi, labi, es vairs nekliegšu, apsolu. Tikai nesāc atkal raudāt. Es nekliegšu un tevi neēdīšu. Kā tevi sauc?
— Jorškrunskvarkljolnerstrinks.
— Vai vari to atkārtot? — cilvēks jautāja.
— Jā, protams, es var, — mazulis apmierināts apliecināja.
Cilvēks atkal nopūtās. Tiešām smagi slims.
— Atkārto, — tas teica.
— Jorškrunskvarkljolnerstrinks.
— Vai tev ir arī mazvārdiņš?
— Protams, ir.
Sieviete brīdi klusēja, tad vēlreiz jokaini izpūta elpu. Pareizi vecāmāte teica, ka saruna ar cilvēkiem allaž sagādā īstas mocības.
— Un kāds tad ir šis mazvārdiņš?
— Jorškrunskvarkhercljolnerstri.
— Nu kā gan citādi, — noteica cilvēks, kas piepeši izskatījās pārguris.
Patiesi, tas, bez šaubām, bija slims.
— Es to šķaudienu atkārtot nemācēšu, tāpēc saukšu tevi par Joršu, — cilvēks pavēstīja. Un atkal papurināja galvu. — Droši vien esmu kaut ko briesmīgu pastrādājusi iepriekšējā dzīvē un tagad izpērku savu vainu, — tas nomurmināja.
Šiem vārdiem vismaz bija jēga. Tad redz, kāpēc cilvēks bija tik dumjš un traks. Galu galā tam bija vajadzējis uzdot astoņus jautājumus, tikai lai noskaidrotu, kā viņu sauc. Tomēr palikt vienam šai dubļiem pārplūdušajā līdzenumā šķita pārlieku šausmīgi. Turklāt bija žēl zaudēt vilnas lakatu, kas pirms izmirkšanas tomēr bija palīdzējis saglabāt kādu nieku siltuma.
— Mani sauc Sajra, — sieviete teica.
Joršs, visnotaļ apmierināts ar šo iepazīšanos, steidzās viņai pakaļ.
— Un kā sauc suni? — viņš prasīja.
— Tim nav vārda, — sieviete atbildēja. — Viņu sauc suns, un viss. Tas skan pietiekami īsi, un man nav lieki jādzisina mute, lai viņu sasauktu.
Mazajam elfam šķita bezgala bēdīgi, ka dzīva un saprātīga būtne paliek bez sava vārda, apzīmēta ar parastu sugasvārdu kā koks vai krēsls, bet viņš jau zināja, cik viegli ir saniknot sievieti, tāpēc savus uzskatus paturēja pie sevis.
Katrā ziņā viņš šo radību bez vārda neatstās. Viņš tai dāvās vārdu klusībā, savā prātā. Tikai jābūt uzmanīgam, jo vārdu nedrīkst izvēlēties nejauši. Vārds ir vārds. Milzīga atbildība.
Lietus aizvien vēl smircināja.
Viņi virzījās uz priekšu gaužām lēni, jo kājas stiga dubļos.
Sievietes stilbi bija krietni garāki, un Jorškrunskvarkljolner- strinkam bija jālaižas teciņus, lai neatpaliktu, un nogurums biju mokošs. No suņa viņš vairs nebaidījās, dažas reizes viņš pat bija uzdrošinājies tam pieskarties, atbalstīties pret tā spēcīgo muguru. Suns nebija izrādījis nepatiku.
— Vai tev vēl ir tas ar dzelteniem graudiem? — neuzbāzīgi apvaicājās elfs.
— Man vēl ir viena vālīte, bet es gribu to pataupīt vakaram.
— Ja mēs pirms vakara nomirst dubļos, kas ēd to vālīti?
— Tu esi izbadējies?
— Jā, es ir… nē, es esmu izbadējies.
— Pareizi, tev ir laba galva. Ja jau tu visu tik ātri iemācies, tad iegaumē vēl vienu gudrību. Ja mēs vālīti apēdīsim tagad, šovakar būs vēl briesmīgāk saprast, ka itin nekā ēdama vairs nav.
— Varbūt pasaule jau ir pagalam pirms vakara. Varbūt mēs ir pagalam pirms vakara.
Varbūt es būšu pagalam pirms vakara.
— Klusē un kusties uz priekšu. Taupi elpu un spēkus.
Es var, nē, es varu… varu darīt abas lietas reizē. Kustēt uz priekšu un runāt par vālīti. Ja mēs sarunājas, ir vieglāk kustēt uz priekšu.
— Klusu, — noteica sieviete. Viņas balss tonis bija mainījies.
— Bet…
— Klusu, — sieviete uzšņāca. Viņa nometās tupus līdzās elfam, lai nebūtu tik gara, tik viegli pamanāma. Suns ierūcās. Sievietes skatiens vērīgi slīdēja pār niedru audzēm un staignāju, kas ieskāva taku.
— Labi, labi, mēs ēd vakarā. Tikai tu nedusmojas…
— Skriešiem! — sieviete iesaucās un metās skriet. Viņa sagrāba mazuli aiz rokas un rāva sev līdzi.
— Šurp! — viņa uzsauca sunim, un arī tas skrēja kopā ar viņiem. Mazais elfs paklupa, piecēlās, atkal klupa. Viņš ieraudājās.
— Tu nedusmojas, lūdzu, nedusmojas, mēs ēd vakarā.
— Mums dzenas pakaļ, — sieviete paskaidroja, ne mirkli neapstādamās. Un aizelsusies turpināja: — Redzi to pakalnu tur tālumā? Man ir garākas kājas, un es skrienu ātrāk. Es mēģināšu aizvilināt vajātājus sev līdzi pa taku. Bet tu bēdz pa taisno cauri kazenājiem un izglāb uguni. Satiksimies pakalna galā.
Sieviete atdeva viņam nūju ar dzelzs lodi un metās prom. Skrienot viņa brīkšķināja zarus un skaļi sēca. Mazais elfs ielīda dziļi kazenāju biezoknī un sarāvās čokurā. Traki joņojusī sirds pamazām pierima.
Viņš prātoja, kas gan varētu būt vajātāji. Varbūt viņiem pakaļ dzenas būdas saimnieki. Varbūt tie ir apvainojušies par ielaušanos viņu mājoklī. Bet varbūt tiem ir rozmarīns un kārtīgai maltītei pietrūkst tikai kāda maza elfa.
Bailes sažņaudza kā spīlēs.
Viņš skatījās lietū, taču ne krūmājā, ne niedrēs neviena nemanīja.
Bailes lēnām izkusa un pārvērtās skumjās.
Viņš atkal bija palicis viens. Jau atkal vientulība sniedzās līdz pašam apvārsnim.
Viņš atcerējās, kā vecāmāte bija viņu auklējusi klēpī, kamēr katliņā vārījās saldie kastaņi.
Skumjas piepildīja visu viņa būtni un palēnām pārtapa izmisumā.
Viņš domāja par cilvēku sievieti, kura viņu biedēja, tomēr bija iedevusi gabalu vālītes. Labāk tāda sabiedrība nekā nekāda. Labāk būt kopā ar cilvēku nekā atkal palikt vienam. Gluži vienam līdz pašam apvārsnim. Mazais elfs iešņukstējās, taču pavisam nedzirdami, bez skaņas. Skumju elsas skanēja tikai viņa prātā, neskardamas kluso lietus šalkoņu.