Tad Joršam aiz muguras atskanēja nākamais spalgais brēciens.
Pūķulēns atkal raudāja.
Arī fizika visā pilnībā bija pārvērtusies pelnu vērpetēs, kas griezās pa bibliotēkas grīdu. Cilvēcei vajadzēs no jauna atklāt gan termodinamiku, gan sviru izmantošanas likumus. Labākajā gadījumā būs vajadzīgi daži gadu tūkstoši!
Kamēr Joršs izmisis prātoja, ko un kā darīt, prātā iešāvās viens no sakāmvārdiem, ko savulaik bija radījis Ardvins, Gaismas Kungs, Daligaras Dibinātājs: "Kad nelaimes nāk cita pēc citas, nevienam nav laika skumt un bēdāties, tāpēc izmisums un skumjas pagaist pašas no sevis."
Vispirms vajadzēja dabūt pūķēnu ārā no olas. Čaumala bija trīs collu biezumā. Joršs pūlējās to sadauzīt, taču tikpat labi viņš varētu mēģināt kailām rokām sašķelt klinti. Viņš piesardzīgi pastiepa plaukstu, cenzdamies, lai kustība būtu lēnāka par lēnu un pūķēns neizbītos.
Kustība nebija pietiekami lēna.
Atskanēja pakluss brēciens un pašķīda liesmas. Par laimi starp sēņu ēdienu recepšu krājumiem un grāmatām, kurās bija apkopotas pamācības par to, kā būvēt lidojamās mašīnas, glabājās arī padomi apdegumu ārstēšanai.
Joršs mēģināja vēlreiz, — tagad ar kreiso roku, jo labā stipri atgādināja kādu no baravikām grāmatā Kā vislabāk cept sēnes uz kvēbšārn oglēm, kura glabājās trešās zāles dienvidu sienas ceturtajā plauktā. Viņš kustējās vēl lēnāk par lēnu, negribēdams, lai paša seja kļūst nevajadzīgi līdzīga kādai no ilustrācijām grāmatā Kā nesadedzināt sēnes, cepot tās uz kvēlošām oglēm, kura glabājās trešās zāles dienvidu sienas trešajā plauktā.
Šoreiz kustība bija lēna diezgan.
Šoreiz Joršam izdevās nolaist plaukstu uz mazuļa galvas. Sīk- sīku smaragdzaļu zvīņu līkloči mijās ar samtaini mīkstām joslām, kur auga tumšzaļa pūka ar zeltainu mirdzumu. Pūķulēns bija silts, gluds un mīksts, taču pieskaroties elfs sajuta arī izmisīgās mazuļa bailes. Tās bija neizmērojamas un pāri malām kūsājošas drausmas, kādas var izjust tikai jaundzimis mazulis, kura prātā vēl nav itin nekā cita, tāpēc bailes var piepildīt visu. Pūķulēna galvā mutuļoja neizmērojamas šausmas, — tās bija bailes no kaut kā, kas ir daudz sāpīgāks par badu un baismīgāks par tumsu.
Šo aklo un bezdibenīgo šausmu vilnis gandrīz notrieca elfu no kājām, un viņš atcerējās, kā pats bija juties, kad gluži viens bija gājis pa bezgalīgo dubļu un lietus lauku, bet vientulība bija snie- gusies līdz pašam apvārsnim.
Bailes no vientulības.
Bailes, ka neviens tevi nemīl un nemīlēs.
Joršs saprata, kas darāms. Viņš, cik spēka, iztēlojās sevi kopā ar pūķulēnu. Viņš iztēlojās, kā abi iekārtojušies sīku margrietiņu pilnā pļavā un pūķa mazulis noguldījis galvu viņam klēpī. Pēc tam iztēlojās, kā ahi apskauj viens otru. Nākamajā iztēles ainā elfs un pūķēns cienāja viens otru ar saldajām mandelēm un pupām. Un tad atkal nāca margrietiņu lauks, kur mazais pūķis bija noguldījis galvu elfam klēpī.
Mazulis nomierinājās, purniņš vairs neizskatījās izmisuma pilns, un skatiens kļuva gaišāks.
— Ir jau labi, mazullt. Viss ir labi.
Lai gan par mazulīti šo radījumu varēja saukt visai nosacīti. Neliels kalns, prāvs pauguriņš. Taču labāku apzīmējumu Joršs nespēja izdomāt. Pūķulēns taču bija mazs. Viņa acis bija lielas, valgas un zeltaini zaļas kā kalnu ezers, kurā iespīdējusi saule.
"Ir jau labi, mazullt" bija iedarbojies. Pūķa zaļo acu skatiens pievērsās elfa zilajām.
— Manu mazulīt, manu smukulīt. Tu esi mans mīlulītis, mans dūkulītis. Mans mazais dūkulītis, labulītis. Mans mazais pūķulītis. Dūkulītis smukulītis.
Pūķēns atplauka. Pirmo reizi mūžā viņš pasmaidīja.
Viņa purniņš nebija tik stūrains un ass kā pieaugušam pūķim, un mīlīgais smaids bija gandrīz bezzobains, — vēl nebija manāmi ne priekšējie, ne vidējie, ne aizmugurējie ilkņi, ne augšējie vai apakšējie priekšdzerokļi un dzerokļi, redzami bija tikai sīciņi priekšzobu aizmetņi.
Pirmo reizi mūžā mazulis paluncināja asti, un milzīgā čaumala sašķīda drusku druskās. Tad redz, kā mazie pūķi izkļūst no olas! Grāmatā nekas tamlīdzīgs nebija pieminēts, Joršam nāksies šo apcerējumu papildināt. Smaragdzaļās un zeltainās lauskas šķīda uz visām pusēm kā uguņošanas raķešu dzirkstis.
Erbrovs! Lūk, kā sauks mazo pūķi! — Erbrovs! —Joršs triumfējoši atkārtoja.
Mazulis, šo vārdu padzirdējis, no sajūsmas burtiski vibrēja. Viņš laimīgs sāka lēkāt un turpināja kulstīt asti. Iespaidīgs astes zvēliens sagrāva vienu no senākajiem stalaktītiem, un no griestiem novēlās daži akmens bluķi. Lēcieniem sekoja priekpilns brēciens, un Joršs tik tikko paguva pieliekties, lai paglābtu no liesmām seju. Matu lielākā daļa gan, pārvērtusies pelnos, aizvirpuļoja pa grīdu kopā ar pelēkajām plēksnēm, kas vēl pirms brīža bija Meridiānu noteikšanas māksla. Tātad nākamajos gadsimtos cilvēce nepratīs aprēķināt pareizu laiku. Nebūs viegli pat izskaitļot visparastāko komētu tuvošanos vai saules aptumsumu sākumu.
Joršs apsēdās uz grīdas. Pūķēns atkal pasmaidīja. Viņa bezzobainais smaids pauda bezgalīgu prieku, un lielās acis mirdzēja vēl spožāk. Mazulis noguldīja galvu Joršam klēpī un pārguris tūliņ aizmiga.
Miers.
Jorša labā roka bija apdedzināta un neciešami smeldza. Arī pieri bija skārušas liesmas.
Viņš mēģināja labi ātri saplānot vissteidzamākos darbus: visas grāmatas un pergamenta ruļļi pēc iespējas drīzāk jānoglabā tālākajās telpās, kur tie būtu pasargāti gan no pūķēna, gan no vēja un lietus. Nākamais steidzīgākais darbs būtu sagādāt kalnu arniku, baltās kurpītes un purpura uzpirkstītes, kā arī panākt, lai mazulis ieelpo to novārījuma garaiņus un kļūst kaut nedaudz rāmāks un, ja tā drīkst teikt, nekaitīgāks. Un, re, kāda sagadīšanās: kalnu arnika noderēs arī apdegumu ārstēšanai. Būtu vajadzējis nostādīt ar šiem augiem visu tuvāko apkaimi. Kustēdamies pavisam lēnām, lai nepamodināu mazuli, kurš aizvien vēl turēja galvu viņam klēpī, Joršs atlaidās guļus uz alas grīdas, ko sedza sīku margrietiņu paklājs, un, izstiepies cik vien varēdams, tomēr sasniedza savu dra- konoloģijas apcerējumu, kas tagad bija kļuvis par vērtīgāko grāmatu visā bibliotēkā.
Margrietiņas? Patiešām, alas grīda bija pārvērtusies par margrietiņu pilnu pļavu.
Šai drakonoloģijas rokasgrāmatā trūka daudzu vērtīgu ziņu.
Tur nebija minēts ari tas, ka laimīga un aizmiguša pūķa mazuļa prāts padara īstu sapnī redzēto.
Bet varbūt šīs ziņas gan bijušas iekļautas pētījumā, taču zudušas kopā ar citām, ko saēdis pelējums.
Piektā nodaļa
Jau kopš agra rīta viņi lasīja vīnogas, un tas bija visjaukākais darbs pasaulē. Nemūžam nebūs tik labu uzraugu, kas spētu pieskatīt un pārbaudīt visus katra vīnkoka ķekarus un visas katra ķekara ogas. Viņiem bija bez apstājas jādzied, lai pierādītu, ka mutes ir tukšas, taču nevarēja manīt, ja viena no daudzajām balsīm klusēja. Dziesmas:
.. .dižo Tiesnesi mēs mīlam, savas dzīves viņam uzticam, dziļā pateicībā galvas liecam, viņa dāsnumu l<ad sajūtam…