skaņas nepārtraukti plūda starp vīnogulāju rindām. Bērni bija iemācījušies ēst pēc kārtas pa vienam. Ogas mutē lika tikai tas, kurš tai brīdī atradās vistālāk no Dragarnas, kura nemitīgi staigāja šurpu turpu, uzmanīdama strādātājus, kamēr Strumacis saldi krāca, iekārtojies paēnā zem vīģeskoka, kas auga nokalnē, kur beidzās vīnadārzs. Strumacis gulēja vaļēju muti, un siekalas stīgoja lejup pa viņa pelēcīgo, bārdas rugājiem noaugušo vaigu, taču tik un tā aizmidzis viņš izskatījās gudrāks nekā nomodā būdams.
Pat Kresks un Morons šobrīd nebija bīstami: viņi paši bija aizņemti ar pūliņiem pagūt apēst pēc iespējas vairāk.
Saule lēja gaismu pār vīnogulājiem. Vasara bija padevusies sausa, un ogas bija brīnišķīgas. Tālumā slējās Tumšie kalni, un to virsotnēs vīdēja pirmā sniega baltums. Runāja, ka otrpus Tumšajiem kalniem esot jūra, kas esot tāda kā milzīga upe, kura nekad nebeidzoties, bet stiepjoties un plešoties uz visām pusēm līdz pašam apvārsnim, kas to atdalot no debesīm. Rite domāja par savu tēvu, kurš viņai vienmēr bija teicis, ka agrāk vai vēlāk aizvedīšot viņu pie jūras, jo visu brīvo būtņu gars mudinot doties uz vietām, kur itin nekas neaizsedz pamali un apvāršņa līnijā pasaule satiekas ar debesīm.
Jomira strādāja līdzās Ritei, un pat viņa šodien izskatījās gandrīz vai līksma. Un, ik pa brīdim iesviezdama aiz vaiga kādu ogu, Jomira dziedāja pilnā rīklē:
.. .viņa dāsnumu Kad sajūtam…
Piepeši viņas sejas vaibsti pārakmeņojās, viņa piešāva rokas pie mutes un gandrīz nometa zemē tikko noplūkto ķekaru. Tad meitenes sejai mežonīgā ātrumā pāri brāzās: vislielākais izbrīns, vislielākā laime, vislielākais izmisums, vislielākās bailes un vislielākās šausmas pasaulē. Rite pagriezās un, palūkojusies uz to pašu pusi, kurp vērās Jomira, ieraudzīja starp vīnogulājiem slapstāmies tumšu ēnu. Viņa tūdaļ aptvēra, kas notiek. Kāds no Jomiras vecākiem vai pat abi divi bija ieradušies, lai atgūtu savu bērnu, un meiteni māca šausmas, ka atnācējus varētu pamanīt Dragarna, Strumacis vai kāds no pamestajiem.
Bāreņu namā varēja nokļūt atšķirīgu iemeslu dēļ. Te nonāca īstie bāreņi, tie, kuru vecāki bija miruši. Un te nonāca arī pamestie bērni, kuru vecāki bija devušies savās gaitās, atstājot pēcnācējus Hiēnu gādībā.
Šī iemesla dēļ Bāreņu namā pastāvēja divi grupējumi, kas gluži nenovēršami viens pret otru bija noskaņoti naidīgi. Pamestie jau kopš laika gala bija pieraduši būt pamesti: viņi jau visagrākajā bērnībā bija izcīnījuši negantu cīniņu ar badu un nežēlību, bija tikuši atzīti par gana izturīgiem un paši bija padarījuši badu un nežēlību par sava dabas un visas dzīves stūrakmeņiem. No šādiem rakstura pamatiem savukārt izrietēja neizbēgams naids un nicinājums pret visiem, kuri sirds dziļumos glabāja atmiņas par maigumu un pārticību. Pamestie, kopš atcerējās sevi, atcerējās arī Dragarnu un Strumaci, un abi Godātie Aizbildņi pret pamestajiem izturējās krietni labvēlīgāk, protams, nepārkāpjot te pieņemtās labvēlības robežas. Jau ar savu pastāvēšanu vien pamestie bija dzīvs pierādījums tam, ka Hiēnu gādībā tomēr iespējams izdzīvot, tāpēc savā ziņā viņi bija Bāreņu nama gods un lepnums.
Taču visiem pamestajiem bija kopīgs un nekad nevienam skaļi neizpausts sapnis: reiz vienā jaukā dienā viņiem pakaļ ieradīsies kāds karalis vai karaliene, tie pieklauvēs pie Bāreņu nama durvīm un apvaicāsies, vai šeit mīt viņu mīļais mazais bērniņš, kas nozaudēts briesmīgu un postošu nelaimju dēļ, — noklīdis zemestrīces laikā, klūgu groziņā aizpeldējis pa pārplūdušu upi, kritis ļauno orku, troļļu, elfu, vilkaču vai citu nešķīsteņu nagos. Iespēju bija daudz.
Taču dienas ritēja cita pēc citas, un pie durvīm neviens kā neklauvēja, tā neklauvēja. Patiesībā nebija jau arī durvju, pie kurām karaliene vai kāds cits varētu pieklauvēt un vaicāt pēc sava mīļotā bērna — dārgā puisīša vai mīļās meitiņas, atkarībā no sapņotāja dzimuma. Durvju ailā karājās tikai veca aitāda, kura paslīdēja sāņus, vienīgi lai ielaistu Hiēnas vai pagaidu aizgādņus, kas ieradās nolīgt bērnus darbam. Pagaidu aizbildņi kaulējās ar Dragarnu par cenu, bet Strumacis, kāda mazākā patversmes iemītnieka apvēdi- nāts pret mušu un karstuma uzmācību, sēdēja zem vītola, un bezgalīga garlaicība izstiepa viņa seju arvien trulākā un nepārprotamākā muļķa vieplī.
Taču nekad jau neko nevar zināt. Un pat vecākie no pamestajiem bērniem, kam nepiemita vairs ne kripatiņas lētticības, naivuma un cerību, tomēr apziņas dziļumos loloja slepenu sapni par karali un karalieni, kas reiz vecās aitādas segto durvju priekšā apturēs savu zelta karieti, kura būs līdz augšai piekrauta ar ēdamo.
Savukārt īstie bāreņi Hiēnu gādībā un Bāreņu nama viesmīlīgajās sienās nonāca iepriekš nesagatavoti, — pareizāk, viņi bija jaunajai dzīvei pilnīgi nepiemēroti, un šo nepiemērotību vēl vairāk pastiprināja ilgas un atmiņas. Te nu pie darba bija jāķeras Hiēnām, kuru viens no galvenajiem uzdevumiem bija pienākums izravēt no jaunajiem un nenobriedušajiem prātiem jebkuru pieķeršanos un jūtas, kuru objekts nebūtu Daligara.
Un ne jau tas vien. Ikviens cilvēks, pat visļaunākais, — nē, visļaunākais jo sevišķi, — izmisīgi vēlas būt mīlēts vai vismaz ne pārāk ienīsts. Bet bērni, kas tēva un mātes vietā piepeši bija ieguvuši Hiēnas, maizes un siera vietā saņēmuši tārpu pilnu putru, juta naidu. Naids slēpās viņu skatienos, nobēdzinājies aiz izsalkuma un bailēm, pazemojuma un izmisuma.
Nereti vecāku nāvi nebija izraisījusi kāda no biežajām sērgām, nelaimēm vai postošajām neražām, — gadījās, ka Tiesnesis to bija panācis ar daudz tiešāku rīkojumu, jo Tiesnesis un Valdītājs patiesi gādāja par savu tautu un, rūpēdamies par tās laimi, jo daudziem lēma ceļu uz karātavām. Apziņa par to, kādā nāvē miruši vecāki, no vienas puses vairoja naidu bērnu skatienos, bet no otras ļāva Hiēnām ar vēl lielāku prieku dāļāt sodus, samazināt pārtikas devas un uzlikt vairāk darba.
Tiesneša lēmumi varēja būt divējādi: viņš mēdza piespriest svēto pakāršanas sodu vai arī mūža izsūtījumu. Otrais soda mērs paredzēja, ka notiesāto bērni ir atstājami Daligarā un turpmāk tiek uzskatīti par grāfistes īpašumu.
Tieši šāds sods bija piespriests Jomiras vecākiem. Ja kāds pamanītu, ka viņi ir atgriezušies un cenšas atgūt savu meitu, viņus nekavējoties apsūdzētu mazgadīgas personas nolaupīšanas mēģinājumā uti sodītu ar nāvi.
Līdzīgi kā karavadonis izpēta laukumu, kurā jārisinās kaujai, tā Rite steigšus noskaidroja, kur atrodas Dragarna un bīstamākie pamesto bērnu grupējuma pārstāvji — Kresks un Morons. Tāpat bija jāzina, kur ir Kala, meitene, kurai trūka viena pirksta un kura no visas sirds ienīda Jomiru. Kresks un Morons bija vīnadārza pretējā galā; Dragarna stāvēja taisni pusceļā starp Riti, Jomiru un slapstīgo ēnu, taču viņa jau bija pagriezusies, lai kāptu augstāk pakalnā, kur viens no mazākajiem bērniem bija pakritis un varbūt pat savainojies, taču daudz svarīgāk bija tas, ka neveiksminieks bija izgāzis arī tikko pielasīto vīnogu grozu. Tātad visbīstamākā bija Kala, viņa stāvēja vien dažu soļu attālumā no zemei pieplakušās ēnas. Par laimi, arī viņas uzmanību bija piesaistījis negadījums ar apgāzto grozu un Dragarnas skaļā rāšanās. Tomēr ilgi tas nevarēja turpināties. Rite mirkli drudžaini domāja, tad, gluži kā prātu zaudējusi, metās skriet. Viņa skrēja aizvien tālāk no vīnogulājos paslēpušās ēnas un kliedza, cik spēka: — Čūska! Palīgā, čūska!