— Tūlīt pat izbeidz bļaustīties, muļķa skuķi! Apklusti un atgriezies pie darba! — brēca pretī Dragarna. — Tas droši vien ir tikai zalktis.
Par vēlu! Starp vīnogulāju rindām jau bija izplatījusies panika. Lai gan varbūt izbailes bija tēlotas un noderēja tikai kā iegansts dziedāt mazāk un apēst vairāk. Skanēja baiļu spiedzieni, visi bēga kur kurais, saskriedamies un grūstīdamies. Arī Rite turpināja skriet, mākslotās bailēs vicinādama rokas un spalgi spiegdama. Visnotaļ dabiski un nemaz neizlikdamās, viņa aizķērās aiz resnas saknes, paklupa un ietriecās vienā no milzīgajiem kurvjiem, kuros tika iztukšoti bērnu pielasītie ogu grozi. Kurvis nodrebēja, salīgojās un, līdzsvaru zaudējis, ripoja lejā pa nogāzi, pa ceļam izbārstīdams daļu satura. Tomēr lielais vairums ogu palika iekšā, un kurvis vēl bija kārtīgi pilns, kad vēl pēc brītiņa, atsities pret prāvu akmeni, palēcās un uzlidoja taisni virsū Strumacim. Sākās īsta elle. Visi kliedza un spiedza. Dragarna steidzās atbrīvot savu laulāto draugu, taču likās, kurvis darināts atbilstoši Strumača augumam: tas derēja viņam kā uzliets un nebija noņemams. Kresks un Morons piesteidzās palīgā, un nu aina bija sevišķi krāšņa: abi puikas vilka uz vienu pusi, Dragarna uz otru, bet kurvī ieslodzītais Strumacis bija palicis pa vidu un brēca nebalsī, šļakstīdams uz visām pusēm vīnogu sulu. Starp vīnogulājiem jau ieskanējās neslēpti smiekli. Lūkodamās ar acs kaktiņu, Rite manīja, ka Jomira iesprūk tumšās ēnas apskāvienos un kopā ar to nozūd aiz vīnkoku rindām.
Jomira bija prom.
Taču tagad nepatikšanas draudēja Ritei pašai. Viņa pūlējās izdomāt vēl kādu viltīgu paņēmienu, lai paglābtos no draudošā soda, taču prāts bija pilnīgi tukšs un gluds, neviena pati doma nesakustināja tā virsmu, — tas atgādināja mazo dīķīti aiz viņu mājas ziemā, kad pīles jau bija aizlidojušas uz dienvidiem.
Strumacis beidzot bija ticis ārā no nelaimīgā kurvja un, sārtām sulām noplūdis gluži kā vīnogu spiežamais kubls, viņš bija pie- svempies kājās un tagad tuvojās Ritei, pierādīdams, ka viņa seju iespējams savilkt vēl trešajā grimasē. Pirmā, kā zināms, pauda pašapmierinātību, otrā — bezdibenīgu garlaicību un trulumu, bet trešā, kā izrādījās, bija nevaldāmu dusmu izteiksme. Šo izjūtu izpausmes nelika viņa sejai izskatīties saprātīgākai, taču bailes tā iedvesa tik un tā.
— Tu… tu… — kliedza Strumacis, pavērsis apsūdzošu pirkstu pret Riti. — Tu… tu… — viņa balss niknumā aizžņaudzās.
Rite nemaz negribēja zināt, kas sekos šim draudīgajam tu. īsu mirkli viņa apcerēja, vai nebūtu iespējams aizbēgt. Taču nebija gan, — ceļu jau bija aizšķērsojuši Kresks un Morons.
Rite klusībā minēja, cik sitienu saņems un cik reižu nedrīkstēs stāvēt rindā pēc ābola un kukurūzas putras. Uzmācās neciešamas bailes no sāpēm un izsalkuma.
Pirmo reizi Riti pārņēma tik svelošas bailes: varbūt viņa pavasari vairs nesagaidīs.
Rite stāvēja nekustīga un izmisusi. Pirmo reizi mūžā šķita, ka pat visniecīgākais cerību stariņš ir zudis.
Piepeši pasaule kļuva zaļa. Kāds bailēs iekliedzās. Rite pacēla skatienu. Debesis bija piepildījis kaut kas milzīgs un smaragdzaļš, un gaisma spīdēja tam cauri. Rite pirmā saprata, kas redzams debesīs. Pareizāk gan būtu teikt, ka viņa šo ainu pazina: sauli bija aiz- seguši pūķa spārni.
Sestā nodaļa
Joršs pamodās un izstaipījās. Apdegumi uz labā apakšdelma un pieres jau gandrīz bija sadzijuši un vairs pārāk nesūrstēja, bet apsvilinātā mugura gan sāpēja mežonīgi. Joršs piecēlās un klibodams spēra dažus soļus. Pēdējais no stalaktītiem, ko pūķis bija nogāzis ar astes zvēlienu, krizdams bija trāpījis viņam pa potītēm. Cietušas bija abas kājas. Potītes bija stīvas un pietūkušas.
Aukstums bija stindzinājis locekļus, ceļgali īsti nelocījās.
Joršs jutās kā vecs vēzis, kas gulējis ledus blāķī.
Arstridā, pēdējā kartē iezīmētajā ciemā, mednieks viņam bija nopircis pelēkas un zilas vilnas drānas, kas bija siltas un ērtas. Taču bērni aug, bet drēbes gan ne. Nemaz nerunājot par plīsumiem, sairumiem un vietām, kur audums bija izdilis tiktāl, ka tā vienkārši vairs nebija nemaz. Katrā ziņā no agrākā apģērba Joršam bija atlikusi vien caurumaina lupata, ko viņš nēsāja aptītu ap gurniem, tāpēc nebija jābrīnās, ka sals viņu mocīja nežēlīgi.
Joršs atcerējās laikus, kad bija gulējis ideālā temperatūrā, turklāt brīnišķīgas un siltas tauriņu kārtas apsegts. Un viņš vēl bija žēlojies! Liktenis, demonstrēdams lielisku humora izjūtu, bija piepildījis visas Jorša nesenās vēlmes. Tigad nedrošības un nepilnību bija atliku likām, varētu pat teikt, ka to bija krietni par daudz, un Joršs būtu ar mieru dārgi maksāt, lai tikai atkal varētu piedzīvot kādu iepriekšparedzamu un garlaicīgi vienmuļu dienu.
Viņš atcerējās sevi mazotnē, kad, vēl trīs gadu vecumu nesasniedzis, bija drebinājies aukstumā, bailēs un izsalkumā, kūņodamies uz priekšu cauri lietum un tumsai, — tolaik viņš liktenim bija lūdzis siltumu un pārpilnību, bet nākamajos trīspadsmit gados bija varējis tos izbaudīt līdz nelabumam. Acīmredzot liktenim bija sveša mēra izjūta.
Mazais pūķēns vēl gulēja. Viegla sniega kārtiņa sedza lapegļu mežu, kur abi bija pārlaiduši nakti. Prātīgāk bija uzturēties ārpus bibliotēkas: ne tikai lai izglābtu kaut daļu cilvēces zināšanu, bet arī tāpēc, ka mazulis bija līksmas dabas un no lieliem priekiem allaž luncināja asti, graudams stalaktītus, kuri krītot varēja nonāvēt viņus abus.
Elfs devās uz mežmalas pusi. Pļavas tālākajā galā, kur sākās ledājs, auga kalnu arnika. Jorškrunskvarkljolnerstrinks bija nopūlējies vaiga sviedros, cenzdamies pūķim iedvest iztēles ainu ar kalnu arnikas plantāciju cerībā, ka acu priekšā tūlīt materializēsies tik vajadzīgie augi. Taču par atbildi atskanēja vienīgi neizpratnes pilns brēciens, ko pavadīja nenovēršamais liesmu izvirdums. Atceroties šo neveiksmi, tūliņ iesūrstējās toreiz apdedzinātais plecs.
Droši vien sapņu materializācija notika vienīgi brīžos, kad mazuli pārņēma grandiozas emocijas — prieka mutuļi un nevaldāmi mīļuma virpuļi. Taču parasta un piezemēta vajadzība pēc ārstniecības augiem, kas palīdzētu sadziedēt apdegumus, neizraisīja pietiekami spēcīgas jūtas, lai puķes parādītos kā pēc burvju mājiena.
Turklāt mazulim sāka nākt zobi: priekšzobi jau bija izlīduši krietni gari, bet ilkņi patlaban šķīlās. Pūķēnam neciešami niezēja smaganas, un viņš grauza visu, kas gadījās pa ķērienam. Cilvēces zināšanas strauji un stipri saruka, jo grāmatām, kas bija pārvērtušās pelnos, nu pievienojās arī tās, kuras bija samaltas sīkās skaidās. Likās, bibliotēkā apmetusies tūkstoš sešsimt mārciņu smaga žurka.
Joršam izdevās aizklibot līdz arnikai, — šo augu te nebija daudz, bet sāpošajai mugurai un plecam pietiks. Lai nodzēstu vai vismaz pieslāpētu pūķēna ugunis, vajadzētu arī uzpirkstīšu un kurpīšu ziedus, taču grāmatā nebija precīzi norādītas izmantojamās devas. Bija teikts vienīgi, ka novārījums lietojams tielielos daudzumos, jo pārmērīgas devas varot būt kaitējošas. Vai pat nāvējošas. Bet kā lai zina, kāds daudzums uzskatāms par nelielu un kāds par pārmērīgu?
Kamēr šīs šaubas nebija atrisinātas, nekas nebija iesākams un vajadzēja samierināties ar apdegumiem. Varēja vienīgi censties samazināt to skaitu, gādājot, lai pūķi nepārņem pēkšņas un spēcīgas emocijas.
Kad apdegumu vātis bija apkoptas, Joršs piecēlās kājās. Viņam aiz muguras pret spodri zilajām debesīm baltoja Tumšo kalnu sniegotās virsotnes, bet priekšā pletās plaša ieleja.