Jorša skatiens slīdēja pāri apkārtējai ainavai. Egļu mežs, no kura negaidīti bija izšāvusies maza ruda lapsiņa, sabiedēdama Erbrovu, joprojām kūpēja, raidīdams bālu dūmu grīstes. Bet ezera malā, kur nevaldāmu Erbrova sajūsmu bija izraisījis pulks brīnišķīgu tauriņu, nosvilušie kazenāji jau bija apdzisuši. Joršs kliboja atpakaļ uz lapegļu audzi. Ja Erbrovs pamodīsies un atklās, ka palicis viens, viņa bailes pārvērtīs kvēlošos nodeguļos vēl daudzus kokus.
Iekārtojies starp lapeglēm, mazais pūķis vēl gulēja. Joršs apsēdās un viņu noglāstīja. Pirksti lēnām slīdēja pār mīksto, silto smaragdzaļo pūku. Jaundzimis pūķis sver tūkstoš sešsimt mārciņu, bija teikts grāmatā.
Tūkstoš sešsimt mārciņu postījumu un bojājumu. Tūkstoš sešsimt mārciņu pūkaina kažoka un maiguma.
Tūkstoš sešsimt mārciņu katastrofu un apdegumu. Tūkstoš sešsimt mārciņu spožu zvīņu un mīļuma.
Pūķēns pamodās, izstaipījās un plati nožāvājās, pie reizes pārvērzdams pelnos simtgadīgas priedes galotni.
Nākamajā mirklī Erbrovs pamanīja elfu, pievērsa tam laimes pilnu skatienu un no priekiem, ka draugs nekur nav pazudis, sāka smieties. Joršs paguva laikus parauties malā, — viņš bija kļuvis veikls un izmanīgs kā kaķis, bet prāvs rozmarīna krūms gan aiz- svilās spožās liesmās. Joršs turpināja glāstīt puķīti, un tas laimīgs luncināja asti. Joršs un Erbrovs piespiedās ciešāk viens otram līdzās degošajam rozmarīna krūmam, kas izstaroja siltumu un iekrāsoja miglu zeltainos toņos. Erbrovs lūkojās elfā sajūsmas pilnām acīm, un Joršs viņu noskūpstīja uz purngala. Likās, viņam tagad ir uzradies mazs un nesaprātīgs brālītis. Buča Erbrovu iepriecināja vēl vairāk, viņš savēcināja asti tik ņipri, ka viena no lapeglēm, pārcirsta uz pusēm, gāzās zemē. Arī šoreiz Joršs izvairījās no jauniem ievainojumiem, — viņš patiešām bija ieguvis īsti kaķisku veiklību. Un viņam bija mazs un nesaprātīgs brālītis. Mazs, nesaprātīgs, tūkstoš sešsimt mārciņu smags brālītis.
Tūkstoš sešsimt mārciņu, no kurām vismaz pusduci svēra liesm- rades dziedzeri.
Joršs vairs nebija pasaulē gluži viens, taču liktenis — vismaz viņa liktenis — nebija apveltīts ar mēra izjūtu. Ak, ja vismaz mugura tik briesmīgi nesāpētu!
Elfs paņēma savu veco, izšūto somu un izvilka no tās drakono- loģijas grāmatu un sauju zeltaino pupu mazulim. Pupas pūķēnam garšoja vairāk par visu, un viņš rāms un priecīgs ņēmās tās grauzt pa vienai vien, — visi pūķu mazuļi ēd lēni un nesteidzīgi.
Tikai apguvis lidošanas prasmi, jaunais pūķis pārstāj būt nesaprātīgs mazulis. Tikai tad aizsākas viņa neizmērojamā gudrība, viņš iegūst runas dāvanas, rakstītprasmi un apjēdz, kāda saistība pastāv starp paša izspļauto uguni un tās radītajiem postījumiem…
Tikai apguvis lidošanas prasmi. Tikai tad viņa pūķis vairs nebūs nesaprātīgs mazulis. Grāmatā bija arī izteiksmīga ilustrācija, kas atainoja mazuļa pārtapšanu saprātīgā būtnē. Lidojuma izraisītās spēcīgās emocijas kopā ar enerģiskajām krūšu un muguras muskuļu kustībām sekmē strauju un galīgu pūķa smadzeņu nobriešanu. Tā tur bija rakstīts.
Tātad mazā pūķa audzinātāja pienākums ir iemācīt viņam lidot. Bet, kamēr šis uzdevums nav veikts, labāk bruņoties ar kalnu arnikas krājumiem.
Taču kā lai iemāca lidotprasmi? Šāda māka esot apgūstama, atdarinot piemēru.
Joršs lidot neprata. Par lidošanai vislīdzīgāko pieredzi varēja uzskatīt vienu šūpolēs pavadītu pēcpusdienu. Pirmā doma, kas Joršam iešāvās prātā, bija vienkārša un ģeniāla. Viņš nolaida plaukstu uz milzīgās pūķulēna galvas un, cik spēdams, sakoncentrējās, vērodams lidojošus paceplīšus. Paņēmiens nedarbojās. Vispirms pūķis mēģināja iečirkstēties un iečivināties (Jorša labā augšdelma apdegums un astoņi nosviluši vīteņi, kuros līdz tam bija brieduši sārtie mandarīni), bet pēc tam pusi dienas pavadīja, lēkādams kopā sakļautām kājām kā tāds, kurš ir pārliecināts, ka sver tikai astotdaļ- unci, turklāt, mēģinādams iespurgt vīteņu zaros, viņš citus trīs augus (tos, kuros gatavojās sārtie greipfrūti) izrāva ar visām saknēm.
Nākamā doma bija pragmatiskāka. Spalvu vietā izmantojot izrauto greipfrūtu lapas, Joršs bija uztaisījis mehānisku spārnu pāri un mēģināja sniegt lidošanas paraugdemonstrējumus. Mazulis apjucis un diezgan vienaldzīgs nolūkojās, kā elfs, milzīgos greipfrūt- lapu spārnus vēzēdams, skraidīja šurpu turpu pa pļavu.
Kad Joršam no lielas skriešanas sirds jau kāpa pa muti ārā, Erbrovs ieraudzīja vardi. Pirmajā mirklī viņš nobijās, jo nekad agrāk šādu radību nebija redzējis, un baiļu izraisītais liesmu pūtiens nosvilināja savvaļas plūmju kociņu. Bet, kad bailes bija pāri, arī Erbrovs gluži laimīgs ņēmās lēkāt, atdarinot vardīti.
Manīdams, ka paraugdemonstrējumi negūst panākumus, Joršs mēģināja izrādi uzlabot, uzrāpjoties klintī un planējot lejā. Taču grāmatu par lidojamo mašīnu būvniecību viņš bija lasījis pārāk sen un pārlasīt to vairs nebija iespējams, jo sacerējumu bija pārvērtis pelnos mazā pūķa otrais šķaudiens, savukārt pirmās šķavas bija nosvilinājušas visus tekstus par gaisa baloniem un planieriem.
Laikam jau spārni nebija pietiekami lieli vai varbūt nebija pareizi aprēķināts leņķis, kādā bija izvietotas lapas. Katrā ziņā Joršs jau pirmajā mēģinājumā nožēlojami nogāzās zilo genciānu pilnā pļavā, saceldams greipfrūta lapu mākoni. Tagad pūķēna sejā apjukumu aizstāja šausmas, un apsvilušie klints sāni vēl daudzus gadus liecinās, cik izmisīgi mazulis raudājis.
Joršs bija iemācījies nodzēst liesmas: tas bija darāms līdzīgi kā uguni iekurot, — enerģiju vajadzēja pārveidot, bet pretējā virzienā. Taču enerģija šo darbību laikā tika vienīgi pārvērsta, nevis iznīcināta. Tādējādi viss uguns spēks itin kā nokļuva zēna galvā — tieši aiz pieres kaula, precīzāk sakot, nedaudz virs uzacīm un virsdegunes, un tur tā kādu brīdi svilināja, radot ko līdzīgu iekšējam ugunsgrēkam un mežonīgām galvassāpēm. Šīs sajūtas noteikti būtu daudz vieglāk paciešamas, ja tās nepapildinātu sāpes savainotajās potītēs, apsvilinātās muguras sūrstoņa, nobrāztā kreisā ceļgala smel- goņa, nemaz nerunājot par sasistajiem elkoņiem, zilumiem un izmežģīto kreisās kājas īkšķi.
Zēna acis un pirksti slīdēja pār senajām pergamenta loksnēm, kuru saturu viņš jau zināja no galvas. Otrā rokā viņš turēja dažus kalnu arnikas ziediņus un svaiga sniega piku, ko slidināja pāri visām sāpošajām vietām: apdedzinājumiem, pušumiem, nobrāzumiem, sasitumiem, pampumiem, izmežģījumiem un zilumiem. Piepeši viņš pārsteigumā nodrebēja. Grāmatas pēdējā lappuse, ko līdz šim nekādi nebija izdevies atlipināt, tagad lēnām atlīmējās un atklāja vēl nelasītu tekstu.
Izrādījās, ka arnikas ziedi savienojumā ar svaigu, kūstošu sniegu un rozmarīna dūmiem brīnišķīgi iedarbojas uz pelējuma bojātiem un salipinātiem pergamentiem. Interesants atklājums.
Viņš to varētu pievienot Senu rokrakstu glabāšanas, kopšanas un atjaunošanas rokasg)- āmatā ietvertajām gudrībām, ja vien pūķis šo darbu jau nebūtu sagrauzis.
Pēdējā lappusē bija izlasāmas vien dažas rindas.
Ja pūķim nav neviena, kas stāstītu aizkustinošus nostāstus par pazaudētām princesēm un daiļiem prinčiem, ir vēl viena iespēja: pūķis pats var šos stāstus izlasīt grāmatās. Ir cēlusies jauna dzīvu būtņu cilts, kas dzimusi no elfu un cilvēku savienības. Viņi nav nedz tādi kā elfi, kuri mīl tikai zinātņu un prātīgu pamācību grāmatas, nedz arī tādi kā cilvēki, kuri grāmatas nemīl nemaz, jo kopš impērijas krišanas un barbaru iebrukumiem cilvēku dzimums kļuvis līdzīgs meža zvēriem un vēl ļaunāks par tiem.