Vārdus "Tagad neraizējies, es visu nokārtošu!" Joršs nebija dzirdējis nekad mūžā.
Viņš ilgojās, kaut būtu kāds, kurš viņu pasauktu un teiktu, ka vakariņas ir gatavas.
Viņš ilgojās, kaut būtu kāds, kurš viņam vakaros apspraudītu segu.
Viņš ilgojās, kaut atnāktu kāds, kurš būtu tik liels, gudrs un varens, ka mācētu palīdzēt mazajam pūķim, kāds, kurš zinātu, ko darīt un sacīt, lai Erbrovam tik ļoti nesāpētu.
Taču nebija pilnīgi neviena. Tikai viņš pats. Viņš pats un mazs, izmisis pūķis.
Viņam bija jātiek galā pašam. Joršs atcerējās, kā reiz bija izglābis trusi un vistu, kuri bija ievainoti tik stipri, ka jau bija pametuši dzīvi. Viņš bija palīdzējis arī Sajras plaušām atbrīvoties no ūdens. Te nebija neviena lielāka un spēcīgāka par Joršu. Te bija tikai viņš pats. Taču labāk nekā nekas.
Te bija viņš pats. Un gan jau ar to pietiks. Vajadzēja kāpt lejā pie pūķīša, noņemt sāpes, aizdziedēt brūces. Savus ievainojumus Joršs dziedēt nespēja, taču citiem palīdzēt varēja.
Vēl vajadzēja mazuli mierināt un mierināt arī sevi pašu. Mierinājumu var gūt arī vienatnē, taču divatā tas padodas labāk: tu mierini otru un aptver, ka arī pašam ir kļuvis daudz vieglāk.
Un vēl vajadzēja iemācīt pūķim lidot. Gan jau izdosies. Pūķēns vienkārši vēl bija pārāk mazs.
Pēc dažiem mēnešiem Joršs mēģinās vēlreiz, un tad mazulis visu sapratīs. Protams, viņš vienkārši ir pārsteidzies. Joršs sapurinājās un piecēlās, lai dotos palīgā pūķim. Nejauši viņš nolika kāju uz greiza akmens, pēda paslīdēja, savainotā potīte neizturēja šādus pārbaudījumus, viņš zaudēja līdzsvaru un krita pār klints malu. Nolidojis gandrīz divdesmit pēdu, Joršs piezemējās tieši uz Erbrova. Klusie smilksti pārvērtās šausmu brēcienā. Pūķis izbailēs pielēca kājās un neviļus aizlidināja zēnu pa gaisu. Lidojums bija slaids un apaļi izliekts gluži kā pirmās rūnu dinastijas laikmeta arkas.
Joršs nokrita pie pašas kraujas malas, — tur, kur klintsradze beidzās un sākās tukšums.
Viņš paguva abām rokām ieķerties kazeņu krūma zaros, ber augums jau karājās virs bezdibeņa. Zem Jorša bija tūkstošiem pēdu tukšuma, bet zemāk — granīta pīķi.
— Palīdzi man! — viņš uzkliedza pūķim. — Palīdzi! — viņš kliedza, cik jaudas. — Asti! Padod man savu asti! Tu vari mani izglābt.
Mazulis blenza uz viņu nekustīgs un šausmu pārņemts. Likās, tas pārvērties akmenī.
Tūkstoš sešsimt mārciņu trulas neizpratnes.
— Asti! — kliedza puika. — Padod man asti!
Plaukstas bija nobrāztas kritienā no augšējās klints. Un arī vecie apdegumi vēl nebija sadzijuši. Un tad vēl kazenāju ērkšķi.
Joršs pūlējās noturēties, taču rokas pašas padevās.
— Es tūlīt miršu! Neļauj man nosisties! Asti! Padod man asti, sasodītais lops! Glāb mani!
Tūkstoš sešsimt mārciņu absolūtas un smagnējas bezjēdzības.
Joršs atlaida tvērienu.
Un krita tukšumā.
Viņš centās prātā sagramstīt kādu derīgu domu, — ne jau lai izglābtos, bet lai brīdī, kad viņa augums atsitīsies pret granītu, ciešanas nebūtu tik lielas. Joršs prātoja, cik daudz laika vajadzīgs, lai nomirtu, un vai tas būs pietiekami ilgs, lai viņš sajustu sāpes. Viņš mēģināja domāt par savu māti. Tagad viņi atkal satiksies. Taču šī doma nesniedza mierinājumu. Viņš spēja domāt vienīgi par to, ka grib dzīvot vēl.
Piepeši pasaule kļuva zaļa. Debesis, saule, viņa paša kritienā ieplestās rokas, pat sniegs kalnu virsotnēs. Viss bija zaļš. Virs viņa bija iepletušies divi milzīgi zaļi spārni, un gaisma spīdēja tiem cauri.
Pūķēns lidoja. Tas lidoja virs Jorša, un viņa spārni bija plaši ieplesti. Joršs vismaz bija paguvis iemācīt viņam lidot.
Elfs nolēma sevi lieki nemānīt.
"Erbrovs tikai mani atdarina," viņš nodomāja. "Lido, atdarinādams mani. Tūlīt atskanēs kārtējais brēciens, un es nevis izšķī- dīšu pret klintīm, bet sadegšu dzīvs."
Bet tad viņa skatiens sastapa Erbrova acis. Tūkstoš sešsimt mārciņu apņēmības. Tūkstoš sešsimt mārciņu mērķtiecības. Mazulis steidzās viņu glābt. Krītot pūķēns bija sasities. Stipri sasities. Un bija sapratis, ka krītot sasitas. Un tagad steidzās, lai nepieļautu, ka sasitas arī Joršs. Viņš steidzās, cik spēka, lai satvertu krītošo. Vairs nebija tālu. Joršs aizmiedza acis un ievilka elpu, gaidot, ka pūķa nagi viņu savainos līdz asinīm. Varbūt, gribēdams paglābt viņu no kritiena, pūķis viņu nobeigs ar savām ķetnām.
Tūkstoš sešsimt mārciņu gudrības.
Joršs juta, ka liels spēks viņu parauj augšup. Erbrovs ar pakaļkājām bija viņu saudzīgi saņēmis aiz delnu locītavām. Tvēriens bija drošs, spēcīgs un maigs. Erbrova ķetnas joprojām bija mīkstas kā jau visiem mazuļiem. Bet ar nagiem viņš tam nemaz nebija pieskāries. Pūķēna smadzenes bija nobriedušas! Pūķēns bija kļuvis saprātīgs!
Erbrovs apņēmīgi lidoja arvien augstāk, tad nogriezās turp, kur aiz Tumšajiem kalniem rindojās lēzeni pakalni. Viņi nolaidās zemāk. Lejā pārmaiņus pletās ābeļdārzi un vīnogulāju rindas. Joršs, saņēmis visus spēkus, sasprindzināja vēdera muskuļus un parāva augšup kājas, itin kā mēģinādams apmest gaisā kūleni. Erbrovs, saprazdams, kas elfam padomā, tai pašā mirklī palieca zemāk labo plecu, atlaida pakaļkāju tvērienu, un puika jau bija ticis viņam mugurā. Triks bija izdevies tik veikli, it kā viņi būtu vingrinājušies gadiem ilgi. Palūkojies lejup, Joršs ieraudzīja, ka starp vīnogulājiem uz visām pusēm bēg sīkas figūriņas.
— Lido prom no šejienes! — viņš uzsauca pūķim.
Erbrovs apmeta loku, un viņi griezās uz jūras pusi, kas zilgoja otrpus Tumšajiem kalniem, kuriem pāri viņi lidoja, brīžam uzskriedami augstu gaisā un paceldamies virs mākoņiem, brīžam nolaizdamies tik zemu, ka lapegļu galotnes bija teju ar roku aizsniedzamas. Tagad Joršs atklāja, ka viņa bibliotēka ir pilnībā norobežota no apkārtējās pasaules. Bija nogruvušas divas lavīnas, visticamāk, aizpērnajā pavasarī, kad atkušņi bija strauji un lietavas spēcīgākas un ilgākas nekā citkārt: viena bija aizbērusi kāpnes, pa kurām savulaik kalnā bija ticis viņš pats kopā ar Monseru un Sajru, bet otra bija izpostījusi seno ceļu, kuru abi cilvēki izmantoja, kalnu pametot. Tagad bibliotēka bija pieejama vienīgi tiem, kas apveltīti spārniem. Visbeidzot Joršs ieraudzīja bezgalgaru apvārsni, kas stiepās acu priekšā, — tā bija brīnišķīga līnija, kuru šķērsoja vienīgi augšup un lejup lidojošas kaijas. Joršs juta vēju matos. Jūras šalkoņa sajaucās ar vēja un kaiju balsīm.
Likās, pūķa mugura ir īpaši pielāgota jātnieka ērtībām: starp lielajiem zaļajiem spārniem bija daudz mazāku iekšējo spārnu pāris. Tie bija mīksti, silti un pūkaini. Pamanījis, ka zēns aukstumā dreb, pūķis sakļāva ap viņu mazos spārnus. Ērtāku un siltāku patvērumu būtu grūti iztēloties.
Ieleja zem viņiem atklājās visā daiļumā un lieliskumā. Erbrovs pārdroši metās lejup, aizskāra koku galotnes un atkal traucās augšup, tad atkal nolaidās līdz pļavu ziediem un no jauna šāvās debesīs.
Gaisus satricināja pūķa kliedziens, nu viņa balss skanēja daudz dobjāk un dziļāk par agrākajiem brēcieniem. Viņu priekšā izstiepās uguns svēdra. Pūķis to šķērsoja tik veikli, ka ne elfs, ne viņš pats nepaguva sajust liesmu svelmi, — līdzīgi var ātri un nesadedzino- ties izslidināt pirkstu cauri sveces liesmai.
Pēc katra kliedziena debesis krāsojās ugunīs un zeltā, lai tūdaļ atkal pārvērstos zilā dzidrumā. Pūķis nolaidās virs jūras un aizskāra viļņus. Joršs sajuta sāļās putas iešļācamies sejā un matos. Visapkārt ap viņu viļņi dzenāja cits citu, kaijas riņķoja un itin nekas nepārtrauca tīro apvāršņa līniju.