Joršs nodomāja, ka arī dzīvē ir skaidra līnija, kas nošķir pirms un pēc. Visu, kas bijis pirms brīža, kad tu pirmoreiz pieskaries jūrai, un visu, kas notiek pēc tam. Bet dzīvēm, kur šādas līnijas nav, droši vien kaut kā pietrūkst.
Erbrovs vēl ciešāk sakļāva ap viņu mīkstos iekšējos spārnus un ienira viļņos. Joršs atkal iztēlojās sevi par zivi, un sāļais ūdens pārvērtās priekā. Šaudamies cauri bangām, viņi sastapa delfīnu māti ar mazuli, un Jorša sirdi uz īsu mirkli pārņēma skumjas par paša neizdzīvoto bērnību, bet tad Erbrovs atkal skrēja stāvus gaisā, taisni cauri kaiju mākonim, un skumjas izkusa sīkajos putu pilienos, kas pašķīda uz visām pusēm un krita lejup.
Pūķis atkal iekliedzās. Viņa balss skanēja zemi un spēcīgi kā dobjš medību rags. Taču liesmu nebija.
Joršs iesmējās. Viņš bija atklājis kādu no pelējuma saēstajām grāmatas gudrībām. Visvienkāršākais līdzeklis, kas ērtāk par arnikas, uzpirkstīšu un kurpīšu novārījumu lietojams pūķa liesmu ap- slāpēšanai, bija jūras ūdens.
Joršs smējās ilgi un laimīgi, jo lidojums bija prieka un laimes esence: viņi traucās debesīs, tad pretī apvārsnim, atkal debesīs un vēlreiz lejup, vējš plivināja matus, kaijas lidoja turpat blakus, un mazais delfīns meta viļņos kūleņus, aicinādams paspēlēties. Joršs smējās un smējās, jo vientulība bija salauzta, un tā ir vēl lielāka laime par lidojumu. Tagad kopā ar viņu, pareizāk, zem viņa bija īsts brālis, liels un spēcīgs.
Kopīgajā lidojumā viņi abi ar Erbrovu bija pārlauzuši apvāršņa loku, skumju loku, vientulības loku.
Joršs noliecās pār pūķi un apskāva viņu. Piekļāva seju viņa smaragdzaļajam kažokam. Pūķis priekā iekliedzās. Šoreiz viņa zeltainā liesma šķērsoja debesis kā garš gaismas zobens.
Saule grima aiz apvāršņa. Un nogrima. Debesis piepildīja zvaigznes. Vienīgais redzamais sauszemes pleķītis bija sīksīka saliņa, uz kuras auga milzīgs savvaļas ķirsis. Bet visapkārt apvārsnis bija tīrs un ideāls gredzens, kurā satikās jūra un debesis.
Septītā nodaļa
Rite gulēja piesaulītē, un laiks plūda viņai pāri kā ūdens upes olim.
Kopš pūķis bija piepildījis debesis ar savu spārnu zaļumu, viņi vairs nebija strādājuši nevienu pašu dienu. Neviens nebija sadzinis Jomiras pēdas, neviens nemaz nedzinās tai pakaļ. Arī ēdiens bija kļuvis drusku labāks, un piedevām Rite nebija saņēmusi sodu. Bija noticis neticamais. Taisnību sakot, kaut arī bija pagājušas tikai dažas dienas, atmiņas par īstenībā notikušo bija tik ļoti samudžinājušās, sagrozījušās un pārvērtušās neskaitāmos atstāstījumu variantos, ka patiesība bija nozaudēta uz visiem laikiem.
Beigu beigās vislielāko ticamību bija iemantojis stāsts par to, kā pūķis bija parādījies debesīs, nolaupījis nabaga Jomiru, bet pārējie bāreņi no līdzīga likteņa izglābušies vienīgi tāpēc, ka varonīgais Strumacis bija cēlies kaujai, drošsirdīgi cīnījies un visbeidzot, asinīm noplūdis, piespiedis pūķi bēgt. Stāsts pats par sevi bija smieklīgs, taču vēl smieklīgāk bija tas, ka stāstītāji un klausītāji pēc trešās atstāstīšanas reizes paši bija tam pilnībā noticējuši. Patiesība bija pagaisusi tāpat, kā zemē bija iesūkusies sašķaidīto vīnogu sula. Un Rite bija palikusi bez soda. Tieši otrādi, — dažos no stāsta variantiem viņa bija atzīta par to, kura pirmā sacēlusi trauksmi, un, lai gan par varonību to nosaukt nevarēja, pieminēšanas vērta šāda rīcība bija. Turpat netālu, atspiedusies pret zedeņu žogu, stāvēja Dragarna un izklāstīja notikušo Daligaras oficiālajam sūtnim: — …Un tad tā meitene, Rite, sacēla trauksmi. Viņa ir salašņu meita, vecāki bija neģēlīgi noziedznieki, — Dragarna nopūtās, — bet taisnā tiesa viņu negantības jau pārtraukusi. Meitene par spīti nelāgajai izcelsmei un pateicoties šeit apgūtajām mācībām prata rīkoties pareizi. Protams, viņa domāja ne tikai par savu biedru glābšanu, trauksmi sacelt viņu mudināja arī bailes no pūķa, protams… — Dragarna nervozi iesmējās. — …tomēr, ņemot vērā mūsu ietekmi, viņa rīkojās pareizi. Žēl, ka jūs viņu neredzējāt, es domāju, Strumaci… — Aizkustinājuma pilns, tālēs aizklīdis skatiens un bikls smaids. — Viņš pielēca kājās, satvēra vīnogu pilnu milzīgu kurvi un, izmantodams to kā vairogu…
Tātad Riti nevajadzēja sodīt, Jomiru nevajadzēja meklēt, jo viņa oficiāli bija atzīta par bojā gājušu, bet Strumacim tika četri apbalvojumi: par drosmi, stājoties pretī ienaidniekam, par cēlsirdību, kas izrādīta, glābjot mazgadīgos, neievērojot to necienīgumu, par nicinājumu pret nāves briesmām un par spēju godināt Daligaru, jo brīdī, kad vajadzēja atvairīt biesmoni, triecot tam pretī ogu kurvi…
— …Strumacis iesaucās: "Par Daligaru un tās Tiesnesi!" un metās virsū pūķim. Jā, tieši tā! Mans laulātais draugs metās cīņā, bruņojies ar vīnogu kurvi un kliegdams kā varonis… — Aprauti šņuksti un aizkustinājuma asara. — Briesmoni, to redzot, sagrāba šausmas, un tas metās bēgt, izplezdams savus milzīgos spārnus. Starp zobiem tam vēl bija redzams viss, kas palicis pāri no nabaga Jomiras, un…
Rite bija laimīga, ka Jomira tagad ir brīva un kopā ar vecākiem, taču viņa sāpīgi ilgojās pēc draudzenes. Tik ļoti pietrūka kāda, ar kurn varētu izrunāties, atcerēties, kas īsti noticis, un censties saprast.
īsts pūķis bija parādījies debesīs. Zaļš. Tieši tāds kā viņas sapnī. Pūķi nemaz nebija izmiruši, un sapnis nebija tukšas iedomas. Pūķis lidoja pret gaismu, tomēr par spīti tieši acīs krītošajiem saules stariem Ritei bija izdevies saskatīt, ka tam pie kājām karājas cilvēciņš, bīstami šūpojoties tukšumā. Varētu domāt, ka tas ir pūķa laupījums, nelaimīgs, nomedīts upuris, taču tieši tobrīd, kad Rite lūkojās uz pūķi, cilvēciņš itin kā apmeta kūleni un ērti iekārtojās pūķim uz skausta. Pret spilgto sauli cilvēciņš izskatījās melns. Sēdēdams pūķa mugurā, tas iepleta rokas, kā gribēdams apskaut visu pasauli. Tā bija pēdējā skaidrā aina. Tūlīt pēc tam pūķis bija pagriezies un strauji aizlidojis uz Tumšo kalnu pusi, nozuzdams skatieniem.
Tātad pūķis eksistēja un pat nesa kādu uz muguras.
Princi? Ko gan citu, ja ne princi? Rites prāts itin kā bija sašķēlies uz pusēm. Viena puse apgalvoja, ka sapnis ir patiess. Pūķis bija atlidojis viņu glābt un bija viņai palīdzējis arī tikai ar savu parādīšanos. Drīz tas atlidos atkal un aiznesīs Riti prom. Viņu pārņēma laimīgas trīsas, cerības dzirkstīja, un atmiņas par smaragdzaļo gaismu staroja kā svecīte tumsā.
Taču otra prāta puse apgalvoja, ka viss ir pilnīgas blēņas. Viņa taču nav nekāda princese vai kas tamlīdzīgs. Vienkārši pasaulē vēl bija viens pūķis, tas arī viss.
Pasaulē vienkārši vēl bija viens pūķis, kuram kāds sēdēja mugurā un kurš pavisam nejauši bija atlidojis tai brīdī, kad Rite bija izmisusi un nonākusi briesmās? Pavisam nejauši pūķis bija viņu izglābis, vienkārši parādoties pie debesīm? Pavisam nejauši šis pūķis izskatījās tieši tāpat kā tas, kuru viņa redzēja sapņos ik nakti, kopš viņas ģimene bija iznīcināta? Sakritība?
Bet bija vēl cita doma, kas slepeni jaucās pa galvu. Riebīgs domu tārps, domu kāpurs — spalvains un indīgs kā tie, ko jūnijā var atrast ķiršogās, kuras no ārpuses izskatās skaistas un gardas, bet īstenībā tādas nemaz nav. Varbūt viss, ko teica Dragarna un Strumacis, bija patiesība. Varbūt tie nebija tikai apmelojumi, tikai ļauni izdomājumi. Varbūt viņa tiešām nebija parasta meitene. Varbūt viņas ģimene tiešām bija… slikta. Ģimene, kura… Riti pārņēma riebums, pat mēģinot šos vārdus izrunāt tikai domās. Ģimene, kura bija palīdzējusi elfiem. Tas bija drausmīgi, tā nevarēja būt patiesība. Viņas mamma un viņas tētis taču bija labi, tie bija tikai apmelojumi, nebija iespējams, ka viņi būtu spējuši darīt kaut ko tik pretīgu un atbaidošu: palīdzēt elfam, turklāt saņemot par to naudu. Tā bija skanējusi apsūdzība. Viņi esot aizstāvējuši elfu, bet pretī saņēmuši zelta naudas gabalus, par kuriem vēlāk nopirkuši māju, kūtis, govi, zirgu, aitas, vistas un augļu dārzu. Tāds, kurš aizstāv elfus, var būt sapinies arī ar pūķiem. Turklāt viņi nebija palīdzējuši parastam elfam, bet tieši Elfam, tam, kurš gadu pirms Rites dzimšanas bija uzbrucis Daligaras pilsētai. No šī drausmoņa plosīšanās pilsētu bija izglābis tikai Tiesnesis. Asinskārais elfs būtu turpinājis slepkavot un būtu nogalinājis visus — kareivjus, sievietes, bērnus, suņus un pat vistas, ja savā drošsirdībā un cēlumā viņam pretī nebūtu stājies pats Tiesnesis.