Viņš nodomāja, ka suni, ja vien viņš to vēl kādreiz sastaptu, varētu nosaukt par Kādu, kas elpo tev blakus, taču sieviete bija teikusi, ka sunim vajadzīgs īss vārds, bet šis noteikti tāds nebija.
Treša nodaļa
Gaisma jau dzisa, kad pakalnā uzrāpās sieviete.
Mazā elfa sirds iegavilējās.
Sieviete bija aizelsusies. Viņa smagi atkrita dubļos. Suns bija kopā ar viņu.
— Tas bija mednieks, — pamazām atgūdama elpu, teica sieviete. — Viņam bija loks. Es viņu redzēju. Man izdevās viņu apvest ap stūri.
— Ooooh, tu ir drosmīga, — patiesā apbrīnā novilka elfs. — Jūs atrod vēl kādu būdu, un tu ved viņu tai apkārt?
— Nē taču, — nepacietīgi skaidroja sieviete. — Tas nozīmē tikai to, ka man izdevās viņu piemānīt un aizbēgt.
— Aāā, sapratu, — meloja elfs. Kāpēc mīklainajā cilvēku valodā katram vārdam varēja būt vairākas nozīmes? Skaidrs, kāpēc! Pie visa vainojama cilvēku muļķība. To ne mirkli nedrīkst aizmirst.
— Kas ir loks? — viņš apjautājās.
Pēkšņi ierūcās suns.
— Pievaldi savu zvēru! — pavēlēja kāda balss.
Tai pašā mirklī mazais elfs saprata, kas ir loks: izliekts koka zars, kuram pārstiepta nospriegota virve tā, lai varētu triekt uz priekšu smalku nūjiņu ar smailu metāla uzgali, kas pavērsts pret sievietes sirdi.
Mednieks augumā bija vēl lielāks par sievieti. Tumšiem matiem, kas biezi zēla visur — gan uz paura, gan sejas. Jā, šim cilvēkam bārda bija. Mugurā viņam bija neredzēts apģērbs, kas likās daudz biezāks un siltāks par parastu audumu, bet pie jostas karājās iespaidīgi naži un cirvis. Cilvēks bija uzradies elfam aiz muguras. Sieviete bija domājusi, ka ir apvedusi viņu ap stūri, taču mednieks bija izmetis likumu cauri mežam un nonācis pakalna galā no pretējās puses.
Kādu bridi sieviete un mednieks viens otru vēroja, tad sieviete piesauca suni sev klāt.
Mednieks nolaida loku.
— Es gribu tikai mazliet uguns. Manējā izdzisa. Gribu tikai aizdegt savu iekuru. Es redzēju, ka tev ir uguns.
Sieviete uzlūkoja viņu vēl ciešāk.
— Neko citu tev nevajag?
— Nē, neko citu.
Vēl viens ciešs skatiens, un sieviete pamāja ar galvu.
— Iedod viņam uguni, — viņa teica. — Ei, es runāju ar tevi! Iedod viņam uguni. Kur tu to liki?
— Paslēpa tur lejā, — atbildēja mazais elfs.
— Ak tā? Laba doma, — noteica sieviete. — Un kur tieši tu to noslēpi?
— Lejā, staignājā zem ūdens. Tur to neviens nevar redzēt, — laimīgs pavēstīja elfs.
Bija tik patīkami sajust, ka tavas pūles kāds novērtē. Viņš atcerējās, kā vecāmāte viņu mēdza samīļot un teikt, ka viņš ir vislabākais un visgudrākais mazais elfs pasaulē. Mazuļa sirdi piepildīja laime, likās, pavasara vējš aizslaucījis prom visus mākoņus, — jo tieši tā vējš darīja tolaik, kad vēl bija pavasaris.
Elfs priecīgs nolēkšoja lejā no pakalna. Lietus bija pierimis. Bāli zilgana svēdra pavīdēja starp mākoņiem un atspīdēja staignāja ūdeņos, no kuriem elfs triumfējoši izvilka caurumoto dzelzs lodi. No tās iztecēja dubļainas straumītes.
Vīrietis un sieviete klusējot bija pavadījuši elfu ar skatienu. Tagad sieviete smagi apsēdās uz baļķa un satvēra galvu rokās.
— Tu to nodzēsi, — viņa aizlauztā balsī nočukstēja.
— Jā, protams, tā bija vieglāk to paslēpt.
To sakot, mazais elfs izteiksmīgi savicināja rokas. Lakats noslīdēja no pleciem un atklāja skatienam viņa dzeltenās drānas.
— Tas ir elfs, — satriekts izdvesa mednieks.
- Jā, patiešām, tas ir elfs, — bezkrāsainā balsī piekrita sieviete.
-—Tu meklē nepatikšanas? — noprasīja vīrietis.
— Nē, es tajās iekuļos bez īpašas meklēšanas.
— Vai viņam piemīt kādas spējas?
— Nē, viņš vēl ir tikai bērns.
— Nesen piedzimis, — apstiprināja mazulis.
Taču vīrietis ij nedomāja mest mieru izjautāšanai. Tagad viņš pievērsās elfam.
— Vai tu proti iedegt uguni?
— Jā. Domāju, ka protu. Nekad neesmu to darījis, bet visi taču prot iedegt uguni.
Sieviete pacēla galvu un apstulbusi uzlūkoja viņu.
— Nu tad iededz, — teica mednieks.
Viņa balss bija zemāka un dobjāka nekā sievietei.
Mazais elfs pavērsa plaukstu pret sauso dzelzs lodi, ko mednieks bija izvilcis no savas pleca somas. Lodē bija sabāzti salmi. Elfs aizvēra acis. Viņa prātu piepildīja uguns tēls. Nāsīs ieplūda spēcīga dūmu smarža. Atmiņu noglāstīja uguns siltums.
Kad viņš atvēra acis, lodes iekšienē jau mirdzēja liesmiņa.
Sieviete neuzdrošinājās pat elpot.
Tad apjukusi jautāja: — Tu spēj iedegt uguni, nepūšot uz oglēm?
-Jā.
— Kāpēc tu man to neteici?
— Tu neprasīja.
— Es prasīju, vai tev ir kādas spējas!
— Jā. Un es atbildēja! Es pateica lielās spējas: elpot, ēst, būt dzīvam. Iedegt uguni ir maza spēja. Tikai jārada karstums, un uguns piedzimst. To prot visi.
— Es neprotu, — teica sieviete.
— Nē? — Mazulis bija satriekts. — Tas nav iespējams. Visi prot…
— Ja jau mēs protam iedegt uguni, tad kāpēc staipām līdzi bumbas ar kvēlošām oglēm?
— Tāpēc, ka jūs ir cilvēki, — mierīgi atbildēja mazais elfs. — Cilvēki ir dumji.
— Tu izpērc iepriekšējās dzīves nodarījumus, vai ir kāds cits iemesls, kura dēj tu klīsti apkārt kopā ar elfu? — sievietei prasīja mednieks, kas tagad šķita apmulsis vēl vairāk. — Kompānija, protams, ir brīnumjauka, un gan jau tu pati apzinies, ka pirmajā ciemā jūs abus aizsūtīs pie tēviem. Ļaudīm nepatīk tie, kas iededz uguni ar domām.
— Kāpēc ne? Tas ir ērtāk nekā staipīt līdzi dzelzs lodi ar oglēm. — Elfs bija neizpratnē.
— Tu varētu pielaist uguni cilvēkam vai mājai. Varētu nodedzināt māju, kurā iekšā ir cilvēks. Vai divi cilvēki. Vai pat piecpadsmit cilvēku.
Šī doma bija tik drausmīga, ka mazais elfs aizmiedza acis un iekunkstējās sāpēs. Domās viņš ieraudzīja apdegušus ķermeņus, pat saoda apsvilušas gaļas smārdu. Mazo elfu sagrāba šausmas un nelabums. Viņš sāka vemt. Kad beidzot izdevās apvaldīt krampjaino rīstīšanos, mazais elfs ieraudājās. Bet šīs nebija ierastās klusās raudas un smilkstieni. Šoreiz vaimanas bija skaļas un griezīgas, žēlabas — sirdi plosošas.
— Apklusini viņu! — iekliedzās vīrietis. — Apklusini viņu! Tas ir neizturami!
— Redzi, ko tu izdarīji?! — kliedza pretī sieviete. — Lūdzu, maziņais, neraudi. Viss būs labi, nekas jau nav noticis. Viņš t ikai tā runā.
— Tikai runā?! — Mazais elfs bija sašutis. Tomēr sievietes mierinājuma vārdi iedarbojās. Viņš pārstāja vaimanāt. — Tikai runā?! Kā drīkst, kā var runāt kaut ko tik šausmīgu, tik sāpīgu, tikai lai runātu?!
Un viņš atkal ieraudājās. Šoreiz atskanēja ierastie kunkstieni un šņuksti.
Vīrietis apsēdās uz baļķa. Viņu droši vien bija piemeklējusi tā pati slimība, kas nomocīja sievieti, jo arī viņa izelpa bija tikpat smaga, stiepta un skaļa. Mākoņi retinājās. To plaisās parādījās pirmās zvaigznes, kas nebija redzētas jau nedēļām ilgi.
— Man ir trusis, — teica vīrietis. — Šorīt nomedīju. Jūs man iedevāt uguni, man ir trusis, un arī lietus ir pārstājis. Iekārtosimies te naktsguļai un paēdīsim. Mani sauc Monsers.
Brīdi valdīja klusums, tikai pavisam īsu brīdi.