— Jūs viņus iznīdējāt? Jūs iznīdējāt fēniksus? Fēniksus, kuri bija nemirstīgi? Bet jūs… jūs viņus… jūs… iznīdējāt…
Kas nu tam jauneklim bija lēcies? Viņš piepeši izskatījās satriekts, sāka raustīt valodu, bet tad apklusa pavisam. Stāvēja bāls un blisināja acis. Likās, viņš ir iesviests aukstā ūdenī. Turklāt tik smagi elsoja! Tad puika spēra soli atmuguriski, viņa basā kāja paslīdēja uz pusnoskrubināta putna kaula, un viņš krita, ar pēcpusi iesēz- damies tieši biezajā putnu mēslu kārtā.
Varbūt gudrība ir raksturīga tikai daudz lielāku vecumu sasniegušiem elfiem?
— Vai tu jūties labi? — apvaicājās Erbrovs.
— Jūs iznīdējāt… — elfs izstostīja. — Kā jūs varējāt?
— Nebija nemaz tik grūti. — Tīkamās atmiņas pūķi aizkustināja. Patiesībā tās nebija viņa paša atmiņas, viņš tās bija pārmantojis no sava dzemdinātāja, taču mutē tik un tā saskrēja siekalas. — Piemetām kādu lauru lapu, pārkaisījām ar jūras sāli. Cept vajadzēja tikai īsu brīdi, līdzīgi kā zivis.
— Tie droši vien bija brīnišķīgi putni!
— Pareizi. Zemenes arī ir brīnišķīgas ogas, un tieši tāpēc mēs tās ēdam. Fēniksi bija neiedomājami truli bezsmadzeņu radījumi, dumjāku putnu par tiem pasaulē nekad nav bijis. Un, ja kāds piedzimst tik absolūti stulbs, tad nedrīkst žēloties, ka viņu iznīdē. Fē- niksiem rūpēja tikai astes spalvu krāsas un krunciņas zem acīm. Tādu trulumu ir grūti iztēloties, tas jāpieredz pašam.
Pūķis mirkli pieklusa un turpināja: — Saruna ar fēniksu jebkuru gudrāku radību varēja iedzīt izmisumā. Tas bija kā stāvēt pļavā, kur zāle nokaltusi, bet puķes nekad nav ziedējušas. Pat atceroties vien mani pārņem izmisums. Patiesībā mēs rīkojāmies žēlsirdīgi, atbrīvojot viņus no eksistences mokām. Tie uzpūtīgie ķēmi bija gatavi dzīvi lēkt ugunī, lai tikai nevajadzētu novecot. Saproti, no liesmām nepiedzima jauns fēnikss! Atdzima tas pats dumjais tītars, kam galvā vienas vienīgas muļķības!
Pūķis nopūtās. — Suņiem, kaķiem, kanārijputniņiem, vistām, elfiem, mežacūkām un, ja tā labi padomā, arī tauriņiem vairošanās sistēma ir citāda. Tiem visiem ir tēvs un māte, kas savienojas un rada vienu, divus vai piecus bērnus, bet trušu gadījumā pat vienpadsmit vai piecpadsmit bērnu. Un neviens no šiem bērniem nav ne tēvs, ne māte. Tās ir pilnīgi jaunas būtnes, kas varbūt mantojušas tēva degunu, vecāsmātes acis, mammas kājas īkšķi un otras vecāsmātes dzerokļus. Katrs bērns ir jauna, unikāla un neatkārtojama būtne un visas gudrības sāk mācīties no nulles. Tam jāiemācās mutiskā un rakstiskā saziņa, jāiemācās čurāt īpašā traukā un nekakāt savā guļvietā, viss tiek apgūts mācoties. Saproti? Starp citu, ja jau mēs runājam par ekskrementiem, vai tu, puikiņ, zini, kur sēdi?
Puikiņš droši vien bija sasitis galvu. Jau bērnībā. Pret kaut ko ļoti cietu. Un galvu noteikti bija sasitis arī tas, kurš rakstīja, ka elfi esot visattapīgākās būtnes pasaulē.
Joršs pamāja. Viņš ļoti labi zināja, kur sēž.
Smagi uzsvempies kājās, viņš devās ārā no alas, kur netālu no ieejas bija prāva ūdens lāma, kurā varēja nomazgāties. Pūķis viņam sekoja.
No vienas puses Joršs jutās atvieglots, bezgalīgi atvieglots. Taču no otras — sajūta bija gaužām dīvaina. Kā lai to pasaka… Patiesībā likās… nu, jā, vispār viņš gribētu, lai Erbrovs atkal ir tikko izšķīlies mazulis. Brēcošs un ugunis šķaudošs, tāds, kāds viņš bija agrāk, kad skatījās uz Joršu pielūgsmes pilnām acīm.
Tagad viņš nebrēkāja un ugunis nespļāva, bet par pielūgsmi vispār nebija ko runāt.
Pasauli bija ietīstījusi migla. Apvārsnis bija nozudis dūmakā. Ūdens lāmā bija svilinoši auksts, toties tīrs. Joršs nosvieda zemē savas noplīsušās, netīrās, smirdīgās lupatas un apņēmīgi ienira.
— Pūķis nav tā pati persona, kas viņu dzemdinājusi, viņš ir tikai precīza tās kopija un caur olas čaumalu pārņem visas sava dzemdinātāja zināšanas, prasmes un pat atmiņas par ceptiem feniksiem. Māte daba nebeidz mūs pārsteigt ar savu ģenialitāti, — pūķis aizkustināts un jūsmīgs secināja. — Tā kā pūķis jau ir absolūti ideāls radījums, nav jēgas viņu pārveidot. Turpretī jūsu vairošanās sistēma ļauj radīt aizvien citādus bērnus, cerot, ka… agrāk vai vēlāk… nu, ka pastāv iespēja… kā lai to pasaka.. — meklēdams vajadzīgo vārdu, pūķis bezgala labsirdīgi uzlūkoja elfu. — Ka pastāv iespēja sasniegt uzlabojumus, — viņš pabeidza teikumu un iecietīgi pasmaidīja.
Žēl gan, ka Joršs īsti neizbaudīja pielūgsmi tolaik, kad tā vēl bija pūķa acīs. Laikam jau tāds ir viņa liktenis: visu labo pamanīt tikai tad, kad tas jau ir zaudēts.
Ūdens bija ledaini auksts. Joršs iztēlojās sevi par zivi, un aukstuma pieskārieni kļuva tīkami. Ūdens glāstoši plūda gar ādu.
Pūķis bija aizrāvies ar skaidrojumiem un nekādi nevarēja beigt. — Ola tiek izdēta un perēšanas process aizsākas tikai tad, kad pūķa mūžs jau tuvojas beigām, tādējādi pūķis jaunajai būtnei var nodot visas savas zināšanas, visu savu pieredzi, visas savas atmiņas, — viņš dedzīgi stāstīja. — Perēšanas laikā vecais pūķis izmanto tikai nelielu daļu savu smadzeņu, tikai pakauša daivu, kura ir vis… kā lai to pasaka…
— Visstulbākā? — piemērotu vārdu piedāvāja Joršs. Viņam pūķa uzpūtīgās runas sāka apnikt.
— Vai tu apzinies, ka es varētu izcept tevi kā zvirbuli uz iesma? Apbrūnināt no visām pusēm? Satriekt tevi ar liesmu ugunīgo kvēli? — aizkaitināts noprasīja pūķis.
— Tu nemūžam tā nedarītu.
— Kā tu to vari zināt? Manas domas lasīt tu nespēj. Katrā ziņā ne jau no tik liela atstatuma!
— Skatīdamies uz mani, tu vienmēr luncini asti, — atbildēja elfs.
Dzirdētais pūķim nemaz nepatika. Viņš mazliet paslējās un uzsēdās uz astes gala, lai apvaldītu tās neapzinātās kustības.
— Man nav pieņemami, ka tu lieto tik rupjus vārdus, — Erbrovs vīzdegunīgi pavēstīja. — Smadzeņu pakauša daiva ir… visprimitīvākā, turpretī virsgalves, pieres, deniņu, vidus un malējās daivas ir mājvieta drosmei, izziņai, gudrībai, cēlsirdībai un… kā lai to labāk pasaka?
— Neciešamai augstprātībai? — atkal ierosināja Joršs.
— Lepnumam, — izlaboja pūķis. — Lepnumam. Pārākumam un sava pārākuma apziņai.
Tagad Erbrovs patiesi izskatījās sadusmots.
— Es gribēju teikt, ka perējošs pūķis domāšanai, ēšanai, gulēšanai un dzīvošanai izmanto tikai savas zemākās smadzenes, kamēr augstākās smadzenes atrodas nepārtrauktā saskarsmē ar jaunā pūķa smadzenēm un nodod tām visas zinības. Tāpēc jaunais pūķis piedzimst jau ar visām sava dzemdinātāja atmiņām un, tikko pirmais lidojums saslēdz un savieno dažādās smadzeņu daļas, viņš ir gatavs būt…
— Kas?
— Pati pilnība. Absolūta un nevainojama pilnība! Atvaino, bet, kad es runāju par mūsu pilnību, es neviļus aizkustinos! — Aizgrābtības asara ritēja lejup pa pūķa vaigu. Tā sasniedza lūpas malu, atrāvās, lidoja lejup un ar klusu plunkšķi iekrita ūdenī, iezīmējot koncentriskus apļus.
Jā, būtu vajadzējis Erbrovu vienmēr paturēt kā nesaprātīgu mazuli.
Nomazgājies tīrs, Joršs izkāpa no lāmas. Ledainais vējš tūdaļ ņēmās svilināt slapjo ādu. Joršs nodrebinājās. Nošķaudījās. Pūķis, kura skatienu bija aizmiglojusi tīksmināšanās par paša diženumu, nolaida skatienu lejup.
— Tu drebi kā mdens lapa, ko plivina salts vējš, — Erbrovs secināja. — Tas nozīmē, ka tev salst, — viņš piebilda, sajūsmināts par savu vērīgumu.