Tur, kur kādreiz bija ciema galvenais laukums, zālē mētājās saticības un pārpilnības katls — iedauzīts, apdedzis, nelietojams.
Pūķis nolaidās zemē.
Joršs jutās tā, it kā viņam būtu nomiris draugs. Ilgajos alā pavadītajos gados viņš nemitīgi bija fantazējis par savu atgriešanos pasaulē. Un, tā kā elfu pasaule pastāvēja vairs tikai vēstures grāmatās, atgriezties vajadzētu cilvēku pasaulē, bet cilvēku pasaule Jorša fantāzijās vienmēr sākās tieši šeit, Arstridā. Viņš ierastos šai ciemā un nopirktu drēbes, pretī dodams kādu senu grāmatu un dažas zelta pupas, tad apjautātos, kur meklējami Sajra un Monsers, un ciema ļaudis viņam parādītu ceļu uz viņu mājokli, kas noteikti būtu turpat tuvumā. Arstridā bija visskaistākais ciems, kādu Joršs jebkad bija redzējis, turklāt tas atradās vistālāk no draudīgajiem Daligaras kareivjiem, — skaidrs, ka viņa draugi būtu nolēmuši apmesties tieši te. Tā viņš satiktu Monseru un Sajru, un viņi teiktu: "Vai, cik tu esi skaists! Kā tu esi izaudzis! Kā mēs priecājamies tevi redzēt!" Bet viņš atbildētu: "Protams, arī es priecājos jūs redzēt. Es atnācu pateikt jums paldies par to, ka izglābāt man dzīvību, kad biju vēl mazs bērns." Un tad viņš atvērtu savu pleca somu un parādītu viņiem atnestās zelta pupas. Sajra un Monsers tās brīdi apbrīnotu, bet pēc tam viņi visi apkamptos…
Piepeši atskanējusī pūķa balss viņu iztrūcināja, — jau atkal viņš bija aizklīdis sapņos.
Savā mūžā Erbrovs bija redzējis tikai vienu alu, dažus kalnus, mežu un jūru, taču ar to bija gana, lai saprastu, ka vieta, kur viņi bija nonākuši pašlaik, bija īsta postaža. Pat vēl vairāk, šī vieta bija neizsakāmi drausmīga. No govs maitas plūda apdullinoša smirdoņa, bet tās iekšās kamoliem vien locījās trekni, balti tārpi. Virs galvas, skaļi kramšķinādami, riņķoja kraukļi. Migla klīda, viegla vējiņa izdzenāta. Aizcirzdamās nobūkšķēja kādas no pusizgāzta- jām durvīm. Bez miglas aizsega skats nebūt nebija labāks. Jaunais elfs stāvēja mironīgi bāls. Likās, apkārt redzamais posts aizžņaudz viņam elpu, likās, sāpes viņu piepilda, it kā līdzās mirtu kāds, kuru viņš ļoti mīl. Pūķis ielūkojās sava dzemdinātāja atmiņās un dzemdinātāja dzemdinātāja atmiņās, lai noskaidrotu, kas darāms, lai kādu mierinātu šādās bēdās, taču nekā piemērota neatrada. Tad pūķis pūlējās izdomāt, kādi vārdi derētu par mierinājumu viņam pašam.
— Cilvēki, kas te agrāk dzīvoja, nav miruši, — viņš pārliecināti teica. Un norādīja visapkārt. — Redzi, tikai govs, aitas un suņa kauli. Neviena cilvēka līķa. Ne bērnu, ne pieaugušo. Viņi ir pametuši šo vietu. Vai kāds viņus no šejienes ir padzinis… Vai arī aizvedis projām ar varu… To es atceros: viens no cilvēku paradumiem ir uzmākties citiem un piespiest pārcelties uz citurieni. Un, ja kāds saka: "Paldies, nē, man labāk patīk tepat," tad tie uzmācīgie viņu pakabina kokā, savilkdami tam ap kaklu virvi, un elpošanai tādas izdarības par labu nenāk.
Vārdi iedarbojās. Jaunais elfs tūdaļ izrāvās no sastinguma. Likās, pat viņa izmisums sarucis.
— Taisnība! — viņš teica un skriešiem izmeta līkumu cauri visam nodedzinātajam ciemam.
— Te vairs neviena nav. Ne dzīva, ne miruša. Viņi droši vien ir pārcēlušies uz citurieni! Varbūt viņi ir aizbēguši. Bet varbūt viņus… kā bija tas vārds?… varbūt viņus deportēja. Tev taisnība, cilvēkiem ir paradums citus deportēt. Viņi tā izdarīja arī ar elfiem.
Viņi mūs deportēja uz briesmīgām vietām, ko sauca par Elfiem Paredzētām Vietām, un tur mēs cits pēc cita apmirām.
— No kā tad jūs mirāt?
— Laikam jau no bada. Un vēl mūs dzīvus apēda utis.
— Vai tad elfi nav apveltīti ar maģiskām spējām?
— Šādas tādas spējas mums piemīt. Kāpēc tu prasi?
— Vai tad jūs nevarējāt kaut ko darīt? Sadedzināt ienaidniekus? Satriekt viņus ar zibeņiem? Apžilbināt? Uzlaist viņiem mēri?
Vai vismaz kaški?
— Tas nav tik vienkārši. Ne jau visiem elfiem ir maģiskas spējas. Manam tēvam tādu nebija nemaz. Lielākā daļa no mums spēj tikai iekurt mazu uguntiņu un atdzīvināt knišļus.
— Atdzīvināt knišļus? Kas tad tā par maģiju?
— Viss atkarīgs no redzes punkta. Knislīšiem tas ir ļoti svarīgi. Un arī tu pats sajūti, cik tāds knislis ir laimīgs, ka atkal atdzīvojies, un jūties lieliski. Bet nerunāsim par knišļiem. Neviens elfs neprastu un nemūžam negribētu izraisīt kādu slimību. Pavisam reti mūsu ciltī gadījās tādi, kam piemita spējas, kuras būtu izmantojamas arī karojot, taču cilvēki baidījās, ka ar tādām prasmēm ir apveltīti visi elfi, tāpēc centās iznīcināt visus. Tā kā lielajam vairumam nekādu īpašu burvju spēju nebija, elfi neprata izvairīties no deportācijām, bet tad, kad viņi saprata, ka Elfiem Paredzētās Vietās viņus gaida tikai bada nāve, bija jau par vēlu: elfu bija atlicis maz, un tie paši bija izvārguši un skumju sagrauzti. Bet skumjās noslīkst visa maģija. Māte, kurai nomirst bērns, maģiskās spējas zaudē uz visiem laikiem.
— Bet jūs taču varējāt izmanto vecos ieročus: zobenus, lokus, āvas. Elfi kādreiz bija izcili karotāji, diženi strēlnieki!
Joršs iegrima domās. Viņš nezināja, ko atbildēt. Patiesi, elfi kādreiz bija bijuši izcili karotāji, taču tas bija tik senos laikos. Vēl pirms viņi bija iemācījušies sajust citu dzīvo būtņu sāpes un prieku. Ja tik milzīgs ir prieks, ko izjūt knislītis, kurš atgriežas dzīvē, tad cik gan lielas ir Šausmas, ko izjūt cilvēks, kuru grasies nogalināt? Droši vien šādas un līdzīgas domas elfiem bija laupījušas spēju karot. Turklāt elfu bija atlicis maz, un tie paši nebija vienoti. Jau iepriekšējos gadsimtos bija notikušas vajāšanas. Vajāšanas un slaktiņi. Pēdējā reizē viņus neslepkavoja, tikai deportēja uz citu dzīvesvietu. Vismaz tāds iespaids bija radīts pašiem elfiem. Viņi pat drīkstēja ņemt līdzi savas grāmatas. Droši vien viņiem šķita, ka nekādas lielās briesmas nedraud. Un, kad viņi aptvēra, kas patiesībā notiek un jau ir noticis, bija par vēlu, viņi jau bija tur iekšā… un no cīnīšanās vairs nebūtu nekādas jēgas, tā tikai vairotos ciešanas… Un vēl kas… Jo vairāk Joršs par to domāja, jo svarīgāk tas šķita: visi gribēja, lai elfi mirst…
— Un tad jūs ņēmāt un nomirāt, lai iepriecinātu savus ienaidniekus? Lai nesagādātu viņiem vilšanos? Tiešām apbrīnojama laipnība, — pūķa balsī atkal ieskanējās sarkastiski toņi, taču šoreiz Joršs neapvainojās.
Viņš klusēja un domāja. Jo tagad, sarunājoties ar pūķi, domas galvā kļuva daudz skaidrākas. Tagad viņam izdevās daudz ko saprast. Arī kādu būtisku patiesību: maģija naidā noslīkst. Nē, pagaidi, pareizāk ir teikt, ka domas naidā noslīkst. Zūd vēlēšanās dzīvot, zūd vēlēšanās cīnīties… kad visi naidā rej pret tevi, visvieglākais ir padoties, ļauties, grimt lejup… nē, tas nav visvieglākais ceļš, tas ir vienīgais iespējamais… Mednieks un sieviete riskēja ar savu dzīvību, lai izglābtu manējo… tas nozīmē, ka viņi… jā, ka viņi mani mīlēja, varbūt mīlēja mani par spīti tam, ka es esmu elfs, viņiem tas nebija svarīgi, viņi tik un tā uzskatīja, ka ir vērts riskēt ar dzīvību, lai es paliktu dzīvs… Redzi, kad visi naidā rej pret tevi, pietiek, ja ir kaut viena dzīva būtne, kas par tevi cīnās, jo tad arī tu pats atgūsti spēkus un spēju cīnīties… Taču ja šī viena, kas tevi aizstāv, nav, tad tu esi pagalam, tu esi miris un visa tava cilts ir mirusi…
Zēns papurināja galvu. Tad nokāra to pār krūtīm. Vējš pieņēmās spēkā un atkal skaļi aizcirta pusizlauztās durvis. Elfs nodrebēja.