Pūķis atmaiga un teica: —Tikko tu būsi sagādājis drēbes, sameklēsim šejieniešus.
Joršs atdzīvojās. Pacēla galvu. Pamāja.
— Te vairs neviena nav, — piebilda pūķis. — Varbūt tu vienkārši vari paskatīties, vai tepat neatrodas kaut kas, ar ko tu varētu piesegt plikumu.
— Vai tā nebūtu zādzība?
— Nē, — pūķa balss tagad skanēja maigi. — Protams, nē. Tu tikai paņemtu lietas, kas nevienam vairs nav vajadzīgas.
Elfs vēlreiz izstaigāja ciemu, viss bija nopostīts un nodedzināts. Vienā no graustiem, kas agrāk droši vien bija bijusi lielākā no ciema mājām, viņš atrada rotaļu laiviņu un lupatu lellīti. Joršs tās paņēma, un sirdī atkal ietriecās jauni skumju dūrieni. Piepeši kaut kas gaišs iznira no miglas. Tas bija liels, ļoti vecs un kārns suns. Visu šo laiku suns bija slēpies niedrājā, droši vien milzīgā pūķa sabiedēts, taču tagad, kad Joršs bija pieskāries rotaļlietām, tas ar mokām bija pieslējies kājās un lēnām vilkās pie elfa. Suns vieglītēm luncināja asti. Viņa acis bija aizvilkusi balta akluma plēve, taču oža vēl pilnībā nebija zudusi.
— Draugs! — iesaucās Joršs. — Draugs, Draugs! Manu Draudziņ! Tas bija viņu suns! Sajras un Monsera suns. Draudziņ, manu Draudziņ!
Arī suns viņu bija pazinis. Joršs nometās ceļos un apvija rokas ap vecā drauga kaklu, ko sedza reta un pelēcīgi netīra spalva. Suns laizīja viņam seju. Joršs nolaida plaukstas uz suņa pieres, un viņa apziņā ieplūda juceklīgas atmiņas: kliedzieni, asas smakas, uguns, bailes. Suns atcerējās, kā ciems bija dedzis un viņam bija iespēris liesmu izbiedēts zirgs. Tad nāca citas atmiņas, citas smakas: izsalkums, vientulība, skumjas, dienas, kas aizvadītas, ar treknajiem tārpiem cīnoties par lopu maitām, cerība, ka reiz tomēr kāds atgriezīsies. Tagad kāds bija atgriezies. Viņa darbs bija galā. Sargs varēja doties atpūtā. Joršs bija atgriezies, bija atradis ceļu uz mājām un gan jau savedīs visu kārtībā. Tad atkal atgriezīsies visas vecās smaržas — kaltētu ābolu smarža, kūpinātu irbīšu smarža, — visas labās smaržas, ko ap sevi rada cilvēki, kas dzīvo mierā un cits citu mīl. Vēl Joršs uz mirkli suņa atmiņās samanīja sievietes un mednieka stāvus un uz brīdi tur pazibēja arī kāda cita, mazāka ēna, — kāds, kurš bija rotaļājies ar lupatu lelli un mazo laiviņu.
Apskāviens bija ilgs. Joršs tupēja, apskāvis suni, un juta tā bezgalīgo nogurumu. Tagad, kad sargāšana bija galā, Draugs ilgojās tikai pēc atpūtas. Joršs juta, kā suņa elpa kļūst arvien lēnāka, līdz aprimst pavisam. Juta vārgu suņa sirds pukstu, tad vēl vienu vājāku, tad vēl vienu pavisam vāju un tad pašu pēdējo. Pēc tam vairs nebija nekā. Joršs vēl ilgi tā tupēja, turēdams suni savās skavās un juzdams, kā tā ķermeņa siltums pamazām aizplūst un muskuļi sāk sastingt. Viņš nebija darījis neko, lai Drauga dzīvību aizkavētu, bet tagad ilgi gaidīja, pirms atraisīja skavas. Nu vairs nebija nekādu šaubu: Monsers un Sajra bija dzīvojuši te, šajā ciemā, mājā, kur Joršs bija uzgājis rotaļlietas. Droši vien viņus piemeklējusi kāda briesmīga nelaime, — tagad vēl jo vairāk vajadzēja viņus sameklēt.
Joršs izlaida no rokām suni, vēl pēdējoreiz noglāstīja, pārlaizdams plaukstas viņa acīm, un tad apglabāja upmalā, kur Erbrovs ar vienu astes vēzienu ātri bija izracis kapa bedri. Atsākās drudžaini apģērba meklējumi, jo tagad vajadzība doties cilvēku pasaulē bija daudz steidzamāka.
Nospriedis, ka tomēr neko šeit neatradīs, Joršs jau grasījās mest mieru, kad piepeši uzspīdēja veiksme. Tālākajā no mājelēm viņš patrepē uzgāja vecu lādi, ko sabrukušo kāpņu akmens pakāpieni bija pasargājuši no liesmām. Tā bija skaista riesktkoka lāde, ko rotāja dzelzs stīpas ar gravējumiem, un, kaut arī tā bija aizslēgta, pūķa ķetna vāku nocēla pavisam viegli. Lādē bija gara un balta linu kleita, viscaur izšūta sīksīkiem ziediņiem. Droši vien kāds pavadījis daudzus gadus, darinot ziediņu pēc ziediņa. Ap piedurkņu galiem un brunču malu bija citāda auduma joslas, kurās rakstus veidoja caurumiņi, un pūķis teica, ka šādu caurumotu audumu saucot par mežģīnēm. Ņiebura pašā priekšā bija izšūts S burts.
Daudzas plānāka un biezāka auduma kārtas klājās cita pār citu, un Joršs tajās sapinās, tomēr beidzot tērps bija viņam mugurā. Vismaz viena problēma bija atrisināta.
Pūķim gan prātā pazibēja neskaidras atmiņas, ka cilvēku cilts vīrieši nekad, nemūžam un itin nekādos apstākļos nevalkā šādus baltus, garus, ziediem izšūtus un plīvuru plīvuriem rotātus tērpus, un pat cilvēku cilts sievietes tādus nēsā tikai vienu dienu mūžā, proti, tai dienā, kad iziet pie vīra, tomēr pūķim šīs atmiņas nešķita pietiekami svarīgas un viņš nolēma neko neteikt. Pūķi piedzimst kaili un tādi paliek līdz pēdējai stundiņai. Zināšanas par sarežģītajiem cilvēku ģērbšanās paradumiem bija pārmantotas no senčiem, tomēr atmiņas apcirkņos glabājās tikai kā nevajadzīgs balasts, — katrā ziņā šie dīvainie un neskaidrie cilvēku paradumi nebija nekas tik svarīgs, lai to dēļ tagad uzsāktu strīdu.
Vienpadsmitā nodaļa
Nevarēja teikt, ka Rite patiešām mācētu lasīt.
Un nevarēja teikt, ka lasītmācēšana patiešām būtu aizliegta.
Dragarna un Strumacis lasīt prata. To viņi darīja ar bezgalīgu lepnumu, patiesībā aiz iedomības vai pušu sprāgdami. Kad pienāca retie rīkojumi no Daligaras, viņi tos lasīja, lepni izriezuši krūtis. Taču tiem ļaudīm, kas nekādi nebija saistīti ar grāfistes Pārvaldi, lasītprasme bija, tā sakot, nevajadzīga vai varbūt pareizāk būtu teikt — stipri nevēlama, jo tās noteikti bija aizdomīgas zināšanas. Arstridā, ciemā, kur bija piedzimusi Rite, drusciņ mācēja lasīt, un tur pat bija tāda kā skola. Arstridā bija brīnišķīgs ciems, ko no visām pusēm ieskāva ēdamā pārpilnība: no vienas puses bija upes foreles, no otras — dārza āboli. Pašā vidū bija sakņu dārzi, kur kašņājās vistas, bet aiz pakalna pļavās ganījās govis, un govis nozīmēja pienu, kas vēlāk pārvērtās arī par sviestu.
Kad nevajadzēja zvejot foreles, lasīt ābolus, slaukt govis vai labot žogus, tas nozīmē, labi ja reizes divas gadā, ciema vecākais sasauca kopā bērnus un mēģināja tiem iemācīt alfabētu, kas bija vienīgā smalkā gudrība, ko mācēja viņš pats. Mācības notika trokšņaini un juceklīgi, audzēkņi smējās, ciema vecākais šķobīja jokainas grimases, bet visai šai jautrībai ātri pielika punktu bērnu mātes, kas sauca savas atvases mājās, jo atkal bija pienācis laiks slaukt govis vai lasīt ābolus. Vai kūpināt foreles. Vai bērt vīnogas uz smalkām restītēm, lai tās izkalstu un kļūtu par rozīnēm, ko pēc tam varētu pielikt mīklai, cepot medus raušus, kad pienāks ziemas saulgrieži.
Burtus pazīt ciema vecākajam bija iemācījis kāds noslēpumains un leģendārs ceļotājs ar neizrunājamu vārdu, — tas bija iegriezies Arstridā dažus gadus pirms Rites dzimšanas un bija atgādājis uz ciemu zivju kūpināmo trauku, ko arīdzan apvija noslēpumi.
No juceklīgajām mācību stundām Rite bija paturējusi prātā četrus sava vārda burtus: RlTE.
R kā gardie Rauši un Rozes, jo arī rožu ziedlapiņas varēja mērcēt medū un gatavot no tām saldus kārumus.
I kā cepta Irbe. Pēdējo cepto irbi viņi bija ēduši dienu pirms tam, kad ciemā kā izbaduši vilki iebruka Daligaras kareivji un pieprasīja gan visu to, kas ciema ļaudīm piederēja, gan to, kā viņiem nemaz nebija. Karavīri teica, ka cieminieki neesot nomaksājuši vecus nodokļus. Tas notika pēdējā vasarā. Bet pēc tam nākamajā ziemā ciemu nopostīja un Rites vecākus apcietināja. Pareizāk, otrādā secībā: vispirms apcietināja vecākus un tad nopostīja ciemu. Kad karavīri dedzināja ciema mājas, Rite jau bija nonākusi Bāreņu namā, un par notikušo viņai pastāstīja Dragarna. Kad karavīri ieradās pirmoreiz — vasarā, viņi pieprasīja milzumu visa kā: labību, kas vēl nebija nopļauta, kūpinātas foreles tādos daudzumos, ko ciema iemītnieki nevarētu nozvejot un nokūpināt pat vesela gada laikā. Un to visu kareivji paģērēja grāfistes un tās Valdītāja un Tiesneša vārdā. Ciema vecākā tolaik vairs nebija, viņš bija nomiris iepriekšējā ziemā, neilgi pēc savas meitas kāzām, tāpēc ar kareivjiem cieminieku vārdā runāja Rites tēvs. Viņš teica, ka Daligaras grāfiste viņiem nekad neko nav devusi un arī viņi grāfistei neko nav parādā. Vēl viņš piebilda, ka var, protams, pieprasīt nodevās kādu daļu no ļaužu labumiem, taču nedrīkst gribēt atņemt visu un prasīt vēl vairāk, nekā tiem jebkad piederējis. Tieši tad viens no kareivjiem, tāds liela auguma un iedomīga skata vīrs ar biezu bārdu, vērīgi nopētīja Rites tēvu un māti un pazina viņus: šie esot tie paši cilvēki, kas bijuši kopā ar elfu. Tie, kuri aizstāvējuši briesmīgo elfu, kurš bija postījis Daligaru pirms daudziem gadiem. Rite tam neticēja: nav iespējams, ka viņas vecāki būtu aizstāvējuši tik pretīgu radījumu, elfu. Tie noteikti bija apmelojumi.